Ne reizi vien esam dzirdējuši dažādus stāstus par spokiem, reizēm ticamus, reizēm biedējošus, un gluži dabiski var rasties jautājums, vai spoki patiešām eksistē.
Lai arī Katoliskā Baznīca nekad nav izvirzījusi oficiālu viedokli jautājumā par spoku eksistenci, tas Baznīcā ir diskutēts gadsimtiem ilgi. Kā skaidro Lorenss Kaningams, emeritētais teoloģijas profesors Notre Dame universitātē, ASV, “katoļu Baznīcā nav noteiktas doktrīnas attiecībā uz spokiem un paranormālām parādībām. Nav iespējams nosaukt konkrētu vietu Kanoniskajās tiesībās, kur par to būtu runāts”. Baznīca no vienas puses tic pārdabiskajam, bet no otras puses, cīnās pret to, ka cilvēki saistās ar okultajiem spēkiem.
Mūsdienu katolisko terminu vārdnīcā vārds “spoks” tiek definēts kā “ārpusķermeņa gars”. Tālāk tiek skaidrots, ka kristietībā Dievs var un reizēm arī pieļauj mirušā dvēselei parādīties cilvēkiem uz zemes kādā redzamā veidā. Šādas dvēseles uzdevums ir mācīt, brīdināt vai lūgt palīdzību.
Savukārt Katoliskās Baznīcas katehisms māca, ka “atmetamas ir it visas zīlēšanas formas: vēršanās pie sātana vai dēmoniem, mirušo garu izsaukšana, kā arī citi paņēmieni, kas it kā “atklāj” nākotni. Horoskopu pētīšana, astroloģija, hiromantija, pazīmju tulkošana un buršana, gaišredzības fenomeni, palīdzības meklēšana pie īpašiem starpniekiem (mēdijiem) – visas šīs parādības ir pretrunā ar godu un cieņu, ko pavada mīloša bijība un kādu mums pienākas apliecināt vienīgi Dievam”.
Un tomēr, tajā pašā laikā katoļi tic tam, ko daudzi uzskata par neticamu. Piemēram, ticība svēto sadraudzībai nozīmē ticību brīnumiem. Pīters Krīfts, Bostonas koledžas filosofijas profesors, raksta, ka “mirušie bieži vien parādās dzīvajiem. Liecības par “spokiem” ir atrodamas visās pasaules kultūrās”. P. Krīfts uzsver, ka patiesībā nepastāv pretrunas starp spokiem un katolisko teoloģiju. “Spoki parādās uz zemes, bet vairs nedzīvo uz tās. Tie dzīvo debesīs, ellē vai šķīstītavā”. Profesors atsaucas uz mirušā Samuēla parādīšanos Ēn-Doras mirušo garu izsaucējai (1 Sam 28:7-12). Kad Samuēls parādījās, viņš nebija no zemes. Līdzīgi Vecajā derībā bieži parādās Dieva eņģelis, kurš arī nebija no zemes, bet parādījās tiem, kuri uz tās dzīvoja. P. Krīfts norāda, ka spoki apstiprina, nevis atspēko katoļu teoloģiju par pēcnāves dzīvi.
Tajā pašā laikā Baznīca aicina uzmanīties no spiritisma jeb “garu kulta”, kas ir viltus reliģija. Jezuītu tēvs Filips Šmits jau 20. gs. 60. gados raksta, ka “mēģinājumi runāt ar mirušajiem tuviniekiem nav saskaņā ar Dieva gudrību. Cilvēciskās būtnes nespēj valdīt pār pārdabisko, vienīgi Dievs var. Spiritisms ir naidīgs ikvienai pasaules reliģijai. Kristus veiktie brīnumi un svēto piemērs ir augstāks par visiem spiritisma skaidrojumiem. F.Šmits raksta: “Visur, kur sākas maģija, kur spoguļi un logu rūtis saplīst gabalos, kur kāds mēģina piezvanīt Napoleonam, Kleopatrai vai Hērodam, it kā tie būtu kāda tenisa kluba locekļi, sākas spiritisma absurds.”
Nereti Baznīca spoku stāstus ir centusies izskaidrot caur šķīstītavas doktrīnu, kas tika formulēta Florences un Tridentas koncila laikā 15. un 16. gadsimtā. Saskaņā ar Katoliskās Baznīcas katehismu “šķīstītava apzīmē izredzēto galējo šķīstīšanu, kura pilnīgi atšķiras no soda, kas jāizcieš pazudinātajiem”. P. Krīfts norāda, ka mirušo dvēseles var iedalīt trīs veidos. Pirmkārt, noskumušās dvēseles, kas izcieš šķīstīšanos, līdz tiek atbrīvotas no zemes pienākumiem. Šīs dvēseles tik tikko ir nonākušas šķīstītavā, tās vēl neizjūt prieku, vai arī tas ir niecīgs. Šīm dvēselēm vēl ir priekšā daudz sāpīgu mācību par to gaitām uz zemes. Otrkārt, kaitīgās un maldīgās dvēseles, kuras visticamāk ir tās, kuras sadarbojas ar dzīvajiem garu izsaukšanas laikā un “nāk no elles”. Treškārt, gaišās un priecīgās dvēseles, kuras parādās dzīvajiem tuviniekiem Dieva gribas, nevis mūsu iegribu dēļ. Šīs dvēseles ir nekaitīgas, un to uzdevums ir nest cerības un mīlestības zīmes. Bieži vien arī šie gari var parādīties kā spoki, jo to matērija vairs nepieder šai pasaulei. Līdzīgu viedokli pauž arī Čikāgas palīgbīskaps Reimonds Goderts: “Es ticu gariem. Es apzinos, ka ir iespējams, ka cilvēks, kurš ir miris, parādās dzīvajiem. Bet tas ir Dieva ziņā – ja Dievs vēlas, lai mirušais parādās, viņš parādīsies. Šīs lietas nenotiek bez Dieva piekrišanas.”
Tomēr Džons Ņūtons, kurš veicis pētījumu par spoku eksistenci reformācijas laika teoloģiskajos uzskatos, norāda, ka jautājums par to, vai kāds patiesi redzējis spoku, ir ļoti sarežģīts. Būtībā noliegt apgalvojumu, ka cilvēks ir redzējis spoku, nevar. Iespējams, ka šis cilvēks patiešām ir saticis kāda veida garu, tomēr tāpat arī iespējams, ka cilvēks ir piedzīvojis halucinācijas vai arī noteiktās vides faktori ir radījuši pieredzi, kas tiek nepareizi tulkota kā gara klātbūtne. P. Krīfts papildina, ka spoku esamība ir “ļoti iespējama”, tomēr jāatceras, ka lielākā daļa spoku stāstu ir izdomāti. Reformācijas laikā Pjērs Lelojē, pievēršoties katoļu skatījumam attiecībā uz jautājumu par spokiem, sarakstīja “Četras grāmatas par parādībām”. Viņš definēja trīs veidus, kas izskaidro to, kādu parādību redzējis cilvēks. Pirmkārt, viņš var būt vienkārši kļūdījies, domājot, ka redzēja to, ko patiesībā nemaz neredzēja. Otrkārt, cilvēks piedzīvoja eņģeļa vai dēmona klātbūtni, kas ieņēmis cilvēka veidolu. Treškārt, cilvēks ir sastapies ar šķīstītavā esošu dvēseli, kura meklē palīdzību. Kā skaidro Baznīcas vēsturnieks Žans Delumo, pagātnē “dzīve un nāve bieži vien netika atdalītas ar noteiktu robežu. Par spokiem tika uzskatītas dvēseles, kuras nāca lūgt atbrīvošanu dzīvajiem, cerot, ka dzīvie lūgsies par tām”.
ASV bīskaps Roberts Hermans norāda, ka tajos gadījumos, kad cilvēkam šķiet, ka notikusi sastapšanās ar garu, vispareizākais būtu vērsties pie priestera, lai tiktu skaidrībā, vai parādība patiešām ir bijusi īsta. Ja tā patiešām ir, jānoskaidro, vai parādība ir ļauna un vēlas radīt problēmas, vai arī tā ir kāda mirušā dvēsele, kura nevēlas nodarīt neko ļaunu dzīvai būtnei, vienīgi iegūt tās uzmanību, lai nokļūtu debesīs. Ja tā ir dvēsele, kas atrodas šķīstītavā, priesteris dvēseles nodomā celebrēs Svēto Misi. Ja parādība ir dēmons, kas gan gadās ļoti reti, tiks veikts eksorcisms.
Jāatzīmē, ka par spoku klātbūtni liecina arī svēto liecības. Sv. Augustīns savā darbā “Dieva pilsēta” raksta par mājas poltergeistu, kamēr sv. Jānis Bosko piedzīvoja tikšanos ar mirušo klasesbiedru skolas kopmītnēs. Savukārt, sv. Bernards ir rakstījis par “spocīgām” vīzijām, kuras piedzīvoja viņa draugs, sv. Malahijs, pirmais kanonizētais Īrijas svētais un Armagas arhibīskaps. Kad Malahija māsa bija dzīva, svētais apsolīja ar viņu nekad nesatikties, jo “izjuta riebumu pret viņas miesīgo dzīvi”. Pēc māsas nāves sv. Malahijs sapnī dzirdēja balsi, kas apgalvoja, ka viņa māsa atrodas ārā, pagalmā, un jau mēnesi neesot ēdusi. Kad sv. Malahijs pamodās, viņš aptvēra, ka nav pieņēmis komūniju “kopš pārstāja upurēt Dzīvo maizi no Debesīm māsas nodomā”. Viņš to atsāka darīt māsas dvēseles glābšanai un drīz vien redzēja viņu pie baznīcas sliekšņa tumšā apmetnī. Pēc kāda laika, turpinot savu apņemšanos, viņš ieraudzīja māsu otro reizi – baznīcā, ģērbtu baltā, bet nespējot tuvoties altārim. Trešo un pēdējo reizi sv. Malahijs savu māsu ieraudzīja “balti ģērbta kora vidū, ietērptu spožās drēbēs”.
Materiāls sagatavots pēc www.uscatholic.org resursiem
