Vispasaules svētdarīšanas diena 2015
Evaņģēlijs ir prieks. Jo tā ir satikšanās ar Viņu, kurš ir prieka “avots”. Jo tas norāda uz vispilnīgāko atbrīvošanu un visaugstāko pilnību, ko vien cilvēks var iedomāties vai izsapņot, un īsteno to. Kā saka pāvests Francisks: “Evaņģēlija prieks piepilda sirdi un visu dzīvi tiem, kas sastop Jēzu. Tie, kas ļauj, lai Viņš tos atpestī, tiek atbrīvoti no grēka, skumjām, iekšējā tukšuma, vientulības. Kopā ar Jēzu vienmēr dzimst un atdzimst prieks.” (Evangelii Gaudium) No tā izriet, ka svētums ir prieka ceļš, jo tas īsteno mūsu viscēlākās un visdziļākās ilgas.
Vispasaules svētdarīšanas diena 2015 ar tēmu “Prieks dzīvot Evaņģēliju” tiek veltīta Dieva vēlmei attiecībā uz katru cilvēku – svētuma priekam.
Tomēr, ja Evaņģēlijs ir prieks, kādēļ mūsu baznīcas ir tik tukšas un kristieši tik skumji? Ja svētums ir ceļš, kas ved uz patieso prieku, kāpēc tik nedaudzi to uzsāk? Ir divas iespējamās atbildes: vai nu kristietības patiesā būtība aizvien netiek pietiekami izprasta, vai arī plaisa starp “zināšanām” un “pieredzi” arvien ir pārāk liela.
“Ir nepieciešams piedzīvot to, ko klausāmies un uzzinām, jo citādi mēs kļūstam par radībām ar dažnedažādām zināšanām, bet ne par pārveidotiem cilvēkiem, kas ir uztvēruši Dieva Vārdu un ļāvuši tam sevi pārņemt. Un var notikt, ka grūtību priekšā viss, ko esam iemācījušies un kas ir palicis tikai virspusē, pazūd, atsedzot mūsu nabaga cilvēcisko būtņu realitāti, kuras nav Dievišķā pārveidotas. Apdomājot sacīto, skaidri atklājas tā atšķirība, kas pastāv starp mums un svētajiem: viņi ir ieguvuši tik dziļu dievišķā pieredzi, ka tas ir kļuvis par viņu dzīves “formu”.” (G. Džakvinta)
Cilvēks, kurš ir radīts priekam, bieži izjūt dziļas skumjas. Pāvests Francisks par to runā kā par vienu no bīstamākajām mūsdienu pasaules parādībām. Vēl nekad depresija nav bijusi tik izplatīta slimība! Patērētājsabiedrībā, kurā īpašums ir nozīmīgāks par esību un kur lietas ir svarīgākas par cilvēkiem, kur baudas meklējumi daudziem ir dzīves galvenais mērķis, kur karjerisms ir svarīgāks par solidaritāti un nauda svarīgāka par cilvēka cieņu, kur vientulība ir daudzu cilvēku eksistenciālais stāvoklis un patiesa un dziļa saskarsme starp cilvēciskām būtnēm tiek aizvietota ar virtuāliem un mākslīgiem līdzekļiem, cilvēks dzīvo “sabrukuma stāvoklī”. Proti, uz sevi vērsts, neapmierināts ar visu un visiem, viņš ir nepārtrauktos prieka meklējumos, kas viņam tomēr nemitīgi izslīd no rokām.
Tēvs Daniels Andžs reiz ir teicis: “Starp afrikāņu jauniešiem, kur dzīvoju daudzus gadus, es neatradu skumjas. Katru dienu viņiem bija jācīnās par pārtiku, bet viņi bija laimīgi, līdz es ierados Francijā, kur atradu pārsātinātu un izmisušu jaunatni, materiāli nodrošinātu, bet ar nāvi sirdī.”
Tas ir mūsdienu cilvēks, ko Jēzus vēlas dziedināt, glābt, mīlēt. Tas ir šis cilvēks, ko Jēzus vēlas paņemt pie rokas un vadīt pa dziļas iekšējas pārveidošanās ceļiem, kur, no jauna atrodot pats sevi un ikkatras lietas jēgu, viņš var kļūt par apsolījumu tām pārmaiņām, ko pasaule gaida.
Tur, kur nav mīlestības, iemājo skumjas. Tur, kur nav Dieva, nepazīst prieku. Prieku, katra cilvēka alkas, piedzīvo tas, kurš, satiekot Dievu, kalpo brāļiem. Prieks, katras radības ilgas, ir cilvēka un viņa Radītāja satikšanās zīmogs. Var priecāties arī sāpēs, var būt par prieka nesējiem arī bēdās, var būt par prieka lieciniekiem arī tad, kad šķiet, viss sabrūk. Tikai satikšanās un dzīve Dievā var nodrošināt prieku, kam nav gala, patiesu, dziļu prieku.
“Ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums… Lai mūsu prieks būtu pilnīgs.” (1 Jņ 1, 3-4) Ir runa par šīs redzēšanas, dzirdēšanas (pieredzes) un pasludināšanas (evaņģelizācijas) atgūšanu.
– Svētuma ceļš dzimst no notikuma: satikšanās ar Kristu. Benedikts XVI savā enciklikā „Deus caritas est” mums ir atgādinājis, ka būšanas par kristieti sākotnē nav ētisks lēmums, bet gan tikšanās ar notikumu, ar Personu. Tādēļ ir jāmeklē, jāizdzīvo, jāatgūst Dieva pieredze, bez kuras ticība neaizkustina sirdi, ētiskie lēmumi nebalstās pareizajā motivācijā un reliģija kļūst par ārēju formālismu bez patiesa garīguma.
– Saprast, kā un kādēļ Evaņģēlijs ir prieks un kā, tajā pašā laikā, mūs padara pilnībā cilvēciskus. “Jaunais humānisms”, pēc kura mūsu tik sašķeltā cilvēce ir izslāpusi, neizbēgami nāk caur Jēzus, Jaunā Cilvēka, uzņemšanu. Atklāt no jauna, ka tieši Viņš pauž to cilvēci, par kādu mēs esam aicināti būt, un ļauties glābšanai no visa tā, kas “dehumanizē”, traucē vai piesārņo mūsu dzīvi un mūsu pasauli!
– Sludināt, tuvoties otram, izrādīt iejūtību un vērību attiecībā uz viņa vajadzībām – tas liecina ne vien par nobriedušas un pieaugušas personības sasniegšanu, bet arī par mūsu kā Baznīcas jēgu. Baznīca dzīvo, lai evaņģelizētu. Tas, kuru ir sasniegusi un izdziedinājusi Dieva mīlestība, nespēj tādu dārgumu paturēt sev! It sevišķi, ja viņš ir atklājis, ka Jēzus ir risinājums visām cilvēces nedienām.
– Svētuma sludināšana ir prioritāte! Tikmēr, kamēr cilvēks nesapratīs savas esamības jēgu, mērķi, uz kuru tiek aicināts, un garīgo attīstību, kas jārealizē, viņš turpinās dzert ūdeni, kas nespēs veldzēt viņa slāpes.
“Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps. Bet, kas dzers no tā ūdens, ko es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.” (Jņ 4, 13-14)
Lai Vispasaules svētdarīšanas diena 2015 kalpo kā iespēja no jauna atklāt svētumu kā prieka ceļu, balstoties uz Evaņģēlija revolucionāro spēku! Lai daudziem tā kļūst par jauna ceļa sākumu ar Jēzu kā ceļabiedru, kas ar savu Vārdu atklāj patiesā prieka avotu, tā lai viņi var kļūt par šī prieka lieciniekiem pasaulē, kas ir pēc tā izslāpusi.
Sonja Kjavaroli, kustība “Pro Sanctitate”