Tautu mēdz definēt kā vēsturiski izveidojušos cilvēku kopu ar kopīgu valodu, nosaukumu, vēsturisku teritoriju, kopīgu ar vēsturi saistītu atmiņu, tradīcijām un kultūru. Lai atgādinātu un palīdzētu izprast, kādu procesu rezultātā ir izveidojusies mūsu tauta, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs piedāvā apskatīt izstādi “Ceļā uz latviešu tautu”. Izstādi apmeklēju 11. novembrī, kad visas muzeja ekspozīcijas ir pieejamas apskatei bez maksas. Starp citu, tāda iespēja būs arī 18. novembrī. Vienīgais trūkums – izstādes baudīšanu šajos datumos apgrūtina lielais cilvēku daudzums.
Ekspozīcijas sākumā var apskatīt Latvijas teritorijas karti dažādos laika posmos, secinot, kas veicināja un arī kas kavēja latviešu tautas veidošanos. Viduslaikos mūsdienu Latvijas teritorijā veidojās vienota politiskā, saimnieciskā un kultūras telpa, kurā sāka izzust sentautu – kuršu, zemgaļu, lībiešu, latgaļu un sēļu – materiālās kultūras pazīmes, unificējās sadzīves tradīcijas un sāka veidoties latviešu rakstu valoda.
Jau 15. gs. no vēstures avotiem izzūd sentautu nosaukumi, bet tiek izmantoti tādi termini, kā jaunkristītais, laucinieks, zemnieks, nevācis. Šī gadsimta beigās visus teritorijas pamatiedzīvotājus vienotā vārdā sāka dēvēt par dzimtļaudīm, bet nākamā gadsimta sākumā – par latviešiem. Pēc tam atkal politiskā, teritoriālā sadrumstalotība un dzimtbūšana latviešu etniskās piederības apziņas nostiprināšanos kavēja. Savukārt veidojās novadu atšķirības, kuras pamanām arī šodien, piemēram, valodā, konfesionālajā piederībā. Latvieši sevi kā patstāvīgu vienību – latviešu tautu – sāka apzināties 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta gaitā, kad nacionālās kustības ietekmē strauji tika celta tautas pašapziņa.
Izstādē ir ieskats latviešu tradīcijās, kas saistītas ar cilvēka mūžu. Izrādās, ka šīs tradīcijas, kuras ir jau vairākus gadsimtus senas, ietekmē arī mūsu ikdienu. Tās ir palikušas un dažkārt nespējam tās izskaidrot, jo “tā taču vienmēr ir bijis”.
Piemēram, ekspozīcijā ir 19. gs. krēsls. Pievienotajā aprakstā ir ticējums, ka krēslā, kurā nelaiķis mēdzis sēdēt, jāiedzen nagla kā zīme, ka nelaiķis tur vairs nesēdēs, kā arī tāpēc, lai pienaglotu nāvi un tā tik drīz neņemtu kādu citu. Tomēr praksē šādus krēslus izmantoja, mazgājot nelaiķi. Turklāt no 16. gs. saglabājušās liecības, ka nelaiķis krēslā sēdināts un cienāts pie galda bēru mielasta laikā. Arī šodien bēru mielasta laikā mēdz uzlikt papildu galda piederumus un šķīvi. Vai šī mūsdienu ieraduma saknes nav meklējamas tālajā 16. gs.?
Izstādē var apskatīt senlatviešu tērpu un to sastāvdaļu rekonstrukcijas (13. – 17. gs.), izsekojot, kā veidojies latviešu 19. gs. tradicionālais tērps. Arī rotas, sadzīves priekšmetus. Varbūt kāds atradīs atsevišķus priekšmetus no savas dzimtās puses (man tas izdevās!). Tāpat iespējams ieklausīties dažādajās latviešu valodas izloksnēs.
Interesanti ir no jauna atklāt, cik liela nozīme latviešu rakstu valodas (abu tradīciju – lejzemnieku un augšzemnieku) izveidē ir bijusi kristietībai. Senākā rakstu valodas tradīcija ir radusies Rīgā uz vidus dialekta bāzes. Ja arī atsevišķi vārdi latviešu valodā parādījās jau 15. gs. Rīgas latviešu amatnieku lietvedības dokumentos, tomēr pēc tam tautas valodā parādījās lūgšanu teksti. Īpaši svarīga rakstu valodas lietošana bija Reformācijas laikā, kad parādījās nepieciešamība sludināt Dieva Vārdu tautai saprotamā valodā. Tāpēc arī pirmās iespiestās grāmatas bija reliģiska satura – tās izdeva kā katoļi, tā luterāņi. Savukārt 18. gs. katoļu Baznīcas ietekmē veidojās otra latviešu rakstu tradīcija uz augšzemnieku dialekta latgaliskajām izloksnēm. Un arī šai gadījumā pirmā grāmata bija reliģiska satura – 1753. gadā izdotā “Evaņģēliji visam gadam”.
Lai saprastu, kas mēs esam, ir jāzina, kas mēs bijām, rakstīts izstādes anotācijā, kura tapusi 1996. gadā aizsāktā cikla „Latviešu saknes” ietvaros. Izstādes autori ir: Vitolds Muižnieks, Dr. hist. Arnis Radiņš, Jānis Ciglis, Baiba Dumpe, Irita Žeiere, Baiba Vaska. Mākslinieks: Ģirts Boronovskis. Izstādē izmantoti materiāli no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, Latvijas Nacionālās bibliotēkas, LU Akadēmiskās bibliotēkas, Latvijas Valsts vēstures arhīva, LU Latviešu valodas institūta, Ventspils muzeja.
Muzejs atrodas Brīvības bulvārī 32 un ir atvērts katru dienu, izņemot pirmdienas, no pl. 10 līdz 17.
Ilze Heina
