Šī gada vasarā, kad Jelgavā tikās Latvijas un Lietuvas bīskapi, izskanēja doma, cik svarīgi ir pazīt savus kaimiņus, ar viņiem tikties un veidot draudzīgas attiecības. Tāpēc, rodoties iespējai apciemot Tartu, nebija šaubu, ka kaimiņi jāapciemo. Turklāt, ņemot vērā, ka Igaunijas Katoļu Baznīca ir skaitliski ļoti neliela, gribējās noskaidrot, kā tas ir – būt mazāk nekā 1%.
Tartu ir Igaunijas otrā lielākā pilsēta, kultūras un izglītības centrs, universitātes pilsēta, kurā ir nepilni 100 000 iedzīvotāju. No tradicionālajām konfesijām lielākas ir pareizticīgie un luterāņi, kam seko katoļi. Tomēr kopumā lielākā daļa cilvēku sevi nepieskaita nevienai no konfesijām.
Tartu izdodas nonākt vēlā vakara stundā. Patiesībā nav jau tik vēls, bet dziļā novembra nogales tumsa, retie gājēji un braucēji apmāna, jau sešos vakarā pārliecinot, ka ir dziļa nakts. Pilsētas vienīgajā katoļu baznīcā uz Svēto Misi sapulcējušies uz abu roku pirkstiem saskaitāmi cilvēki. Labi, ka Svētās Mises kārtība visur ir tā pati. Tas palīdz sekot līdzi, un tomēr vienīgais, ko izdodas “noķert”, ir vārds “Jumal”. Un tas nozīmē “Dievs”.
Tikšanās
Misi celebrē draudzes prāvests Miguels. Visdrīzāk viņš ir no Spānijas, Portugāles, varbūt kādas no Dienvidamerikas valstīm. Un tiešām – Mises laikā var just priestera dienvidniecisko temperamentu. Pēc tam viņš pats atzīst: “Sasieniet man rokas un parunāt es nevarēšu!”
Tēvs Miguels Isa Arata Rozentāls, kurš kļūst par mūsu pavadoni Tartu Baznīcas dzīves iepazīšanā, ir dzimis Čīlē, studējis vispirms matemātiku, bet pēc tam iestājies seminārā ASV, bet Igaunijā viņš dzīvo jau gandrīz 20 gadus. Pirmo reizi te ieradies 1994. gada vasarā, lai iepazītos ar vietu. “Ne jau velti vasarā,” joko priesteris, pastāstot, ka visgrūtākais periods ir tumšie rudens vakari. Kopš 1997. gada viņš kalpo Tartu Vissvētākās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas draudzē.
Draudze nav liela, svētdienās uz dievkalpojumu atnāk ap 300 cilvēkiem. Dievkalpojumi svētdienās te tiek svinēti arī krieviski, poliski un angliski, dažreiz priesteris tos vada arī itāliski, spāniski. Pa šo laiku viņš ir labi apguvis vietējo valodu, kā arī spēj komunicēt krieviski, bet citas valodas noder, jo Tartu kā universitātes pilsētā ir internacionāla sabiedrība. Turklāt Tartu dzīvo arī vairākas misionāru ģimenes no spāniski runājošām valstīm un Itālijas. Draudzes vikārs Viktors, kurš Igaunijā ir tikai pirmo gadu, ir atbildīgs par misijas “Ad gentes” ģimenēm, kas dzīvo Tartu.
Atgriežoties pie dievnama, tēvs Miguels izstāsta, ka baznīca ir celta 19. gs. otrā pusē. Viņam ierodoties, tā bija diezgan nolaistā stāvoklī, bija jāpalīdz tai atkopties. Viņam kā dienvidniekam viena no būtiskākajām lietām šķita attiecīga apgaismojuma izveide, “jo rudenī un ziemā ir tumšs, bet gribas, lai atnākušajiem dievnamā ir mājīgi un silti”. Nelielajā baznīciņā ir ierīkota apkure, taču arī par tās funkcionalitāti padomāts, lai nebūtu pārāk lieli izdevumu, un tomēr lai ticīgajiem būtu labi. Lai segtu baznīcas izmaksas, priesteri izīrē draudzes māju. Mājai ir trīs stāvi un tik daudz vietas viņiem nevajag, tāpēc ēkā pirmajos divos stāvos uzturas divas privātās izglītības iestādes. “Katru mēnesi viņi man maksā īres naudu, un tā es nosedzu ikmēneša dievnama izmaksas,” skaidro draudzes prāvests.
Kad nākamajā dienā tēvs Miguels parāda draudzes māju, Tartu Katoļu pamatskolu, bērnudārzu, kā arī franciskāņu māsu klosteri, viņš smej, ka tas ir vietējais Vatikāns. Visas ēkas ir it kā sastājušās aplī un ir tikai vienas līdz piecu minūšu gājiena attālumā viena no otras.
Nākamā pietura – bērnudārzs
Ēkas fasāde pievilcīga nešķiet, tomēr, ieejot telpās, var just, ka remonts te necik sen ir bijis. Pirms kara šī ēka piederējusi Baznīcai, toreiz te bijis franciskāņu māsu klosteris un bērnudārzs. Tagad māsas dzīvo pieticīgākā ēkā iepretim baznīcai. Padomju laikos klosteris pārtapa par slimnīcu, bet šobrīd te atrodas bērnudārzs un pamatskolas pirmās četras klases. Ēkas restaurācijai bija nepieciešami līdzekļi, tāpēc koridorā pie sienas goda vietā ir saraksts ar ziedotāju un labdaru vārdiem.
Bērnudārzs strādā vien pāris gadus, bet jau tagad te ir ap 70 bērnu. Viņu vidū arī vairāki misionāru bērni, bet visi savā starpā komunicē igauniski. Šodien bērni svin Katrīnas dienu, tāpēc audzinātāji un vecākās grupas bērni ir sagatavojuši priekšnesumu. Interesanti, ka kopā ar bērniem uzstājas viens audzinātājs ar garīga rakstura invaliditāti. Un nešķiet, ka tas radītu problēmas bērnudārza atmosfērā. Kā saka tēvs Miguels, tas nav svarīgākais, turklāt mums kā Baznīcai svarīgs ir ikviens cilvēks, kurš jāiesaista, ja tas ir iespējams.
Otrkārt, kā bērnudārzs, tā skola ir atvērti brīvprātīgajiem. Patlaban bērnudārzā ir brīvprātīgās meitenes no Vācijas un Spānijas, kurām ir piešķirtas istabiņas skolas ēkā. Kaut arī valodu ne visi brīvprātīgie spēj apgūt, audzinātājas saka, ka ikviens brīvprātīgais ir dāvana un atvieglo ikdienas darbus.
Dodoties no telpas uz telpu, no stāva uz stāvu, var just ka tēvs Miguels ir savas „mazās karalistes“ labs vadītājs un pazinējs. Līdztekus līdzekļu meklēšanai, draudzes vadīšanai un projektu rakstīšanai, garām ejot viņš pašūpo mazo Džovanni, uzsmaida bērniem, aprunājas ar skolotājām, sasveicinās ar virtuves darbiniekiem, kuri laipni piedāvā kādu našķi. Pēc piedalīšanās bērnudārza Katrīnas dienas pasākumā priesterim jau jādodas uz skolas ēku, kur mācās 5. līdz 9. klases skolēni, jo šodien klasēm ir jāprezentē dažādas valstis. Viena no tām izvēlējusies Čīli un lūgusi iesaistīties arī tēvu Miguelu.
Skola visiem
Patlaban visā pamatskolā no 1. līdz 9. klasei mācās ap 400 skolēnu. Bet tēvam Miguelam jau ir plāni nākamajiem diviem gadiem – izveidot vidusskolas klases un uzbūvēt šīm vajadzībām arī ēku. Starpbrīdis. Bērni pikojas, jo šonakt ir nedaudz snidzis. Lai arī te ir skaļi, kā jau skolā, tomēr iztrūkst vardarbība, kaušanās. Tēvs Miguels domā, ka to iespaido vietējā mentalitāte – igauņi pēc dabas esot pieklājīgi un mierīgi. To var manīt arī skolotājos, kuri arī tad, ja kādam jāaizrāda, to dara bez agresijas un nosvērti.
Lai arī katoļu Tartu nav daudz, katoļu skola ir guvusi plašu popularitāti. Šeit mācās ne tikai katoļi, bet arī pareizticīgie, luterāņi, arī konfesijām nepiederoši bērni. „Mums ir laba sadarbība ar luterāņiem un pareizticīgajiem. Pāris reizes gadā rīkojam kopīgus dievkalpojumus, un katoļticību nevienam neuzspiežam. Vienreiz nedēļā ir reliģijas mācība, bet arī tajā cenšamies vērtības pasniegt no kristīgā un vispārcilvēciskā skatu punkta, nevis koncentrēties uz to, kas ir svarīgākais katoļticībā. Pēc tam katram pašam jāizvēlas savs ceļš. Mums nav galvenais, lai bērni noteikti kļūtu par katoļiem. Bet mēs priecājamies, ja bērni un, pateicoties viņiem, ticību atrod arī viņu vecāki. Jebkurā konfesijā,“ skaidro priesteris. Skolai izveidota arī sava konstitūcija, kurā ietverti mērķi un misija, kas palīdz visiem – skolas vadībai, skolotājiem, skolēniem un viņu vecākiem – kopīgi doties vienā virzienā.
Skolas teritorijā ir uzcelta jauna ēka – Jākoba Hila kultūras centrs bērniem un pieaugušajiem. Tā izveidei piesaistīti Eiropas Savienības līdzekļi. Praktiski tās ir telpas, kurās notiek ārpusstundu nodarbības skolēniem, piemēram, mākslas, valodas pulciņi, bet pievienoties var arī pieaugušie, kā arī skolēni no citām skolām. Piemēram, pats Miguels te vada itāļu un spāņu valodas nodarbības pieaugušajiem.
Espresso priesteru mājā un kūka klosterī
Pēc pusdienām skolas ēdnīcā mūsu pavadonis atzīst, lai baudītu atlikušo dienas daļu un neaizmigtu, ir nepieciešams malks laba espresso. Tāpēc tagad būs iespēja apskatīt priesteru māju. Pa koka trepēm uzkāpjam jumta stāvā, kur mūs jau sagaida priesteris Viktors. Kamēr Miguels darbojas ar espresso mašīnu, kura klausa tikai viņam, priesteris Viktors izstāsta par savu ceļu uz Tartu.
Viņš nāk no Horvātijas un studējis kopā ar Miguelu ASV. Šeit viņam patīk, jo lielpilsētas burzma nav radīta viņam. Tikai valoda vēl jāapgūst. Jā, varbūt laiks varētu būt siltāks, dienas garākas, bet citādi dzīve tik mierīgā pilsētiņā ir kā balzams dvēselei. Viņa pārraudzībā un garīgajā aprūpē galvenokārt ir misijas „Ad gentes“ ģimenes, kuras dzīvo no centra attālākā rajonā. Tur ir ierīkota telpa, kur Viktors ģimenēm celebrē Svēto Misi. Nākotnē tiek plānots šai kvartālā celt baznīcu, bet pagaidām tā ir tikai ideja.
Vizītes noslēgumā vēl tikai ciemošanās pie franciskāņu māsām. Pa ceļam priesteris Miguels mūs ieved jaunajā sporta zālē, kas atrodas bērnudārza ēkā. Šeit notiek ne tikai sporta nodarbības, bet izdevumu segšanai zāle tiek piedāvāta īrei arī citiem. Pie klostera ēkas priesteris norāda uz graustu, kuru nākamo divu gadu laikā plānots nojaukt un tā vietā uzcelt vidusskolas ēku. „Lai pēc iespējas praktiskāk telpas izmantotu, darbdienās tā būs skola, vakaros jauniešu telpas, bet nedēļas nogalē telpas varēs izmantot draudzes vajadzībām,“ jau ir izplānojis Miguels.
Klosterī mūs sagaida gados jaunas māsas. Neviena no viņām nav igauniete – divas ir no Čehijas, bet māsa Viktorija, kas ir skolas prezidente, ir slovākiete. Savā starpā viņas sarunājas katra savā valodā, bet viena otru spēj saprast. Māsas mūs uzcienā ar kūku. Izrādās, ka viņas jau paspējušas saprast, kura ir Miguela iecienītākā smalkmaizīte.
Māsu ikdiena galvenokārt saistīta ar darbu skolā un bērnudārzā, ik pa laikam viņas sniedz palīdzību nabadzīgiem cilvēkiem. Bet māsas ir novērojušas, ka igauņi ir salīdzinoši lepni cilvēki, tāpēc palīdzību lūdz nelabprāt. Visvairāk cilvēki vēlas runāt. Viņi pieklauvē, atnāk ciemos, lai vienkārši aprunātos. Reizi nedēļā klosterī tiekas arī draudzes lūgšanu grupa, bet pirmajā stāvā notiek tikšanās mammām ar mazuļiem.
Atvadu izbrauciens pilsētas ielās
Kad mazais Vatikāns izstaigāts un nedaudz iepazīts, kopā ar priesteri nolemjam izbraukt nelielā atvadu braucienā pilsētas ielās. Jau pirmās dienas vakarā viņš brīdināja, ka Igaunijā braucēji un gājēji stingri ievēro ceļu satiksmes noteikumus. To pamanījām jau visas dienas gaitā, krustojot ielu tikai uz gājēju pārejas. Par to, ka arī Miguels ir pieradis pie šiem noteikumiem un nešķērso krustojumu pa diagonāli pat tad, ja automašīnas tur parādās retāk kā reizi divās minūtēs, pārliecināmies tagad, dodoties baznīcas virzienā.
Pār pilsētu lēnām nolaižas tumsa. Izrādās, ka pilsētā ir pāris luterāņu baznīcas, pareizticīgo baznīca, attālajā „guļamrajonā“ viņš parāda, kur tiekas misijas „Ad gentes“ ģimenes un plānota baznīcas celtniecība. Lielākais atklājums ir izbrauciena beigās – katoļu katedrāles drupas. Katedrāle kopā ar bīskapa rezidenci bija celta pilsētas pakalnā. Tā bija viena no lielākajām visā Livonijā. Viens ēkas spārns ir atjaunots, tajā ilgāku laiku bija universitātes bibliotēka, bet tagad iekārtots universitātes muzejs. Pārējā ēkas daļā var apbrīnot vēl palikušās kolonnas un velves, uzkāpt skatu tornī, bet giestu vietā lūkoties vakara debesīs.
Vēl tikai rokas spiediens un atvadas dienvidu stilā un prieks par gūtajiem iespaidiem mazajā Tartu Vatikānā.
Ilze Heina
