Sākoties šī mācību gada otrajam semestrim, Rīgas Katoļu ģimnāzija piedāvās iespēju mācīties arī vecākiem un skolotājiem. Jau 20. janvārī interesenti ir aicināti uz pirmo tikšanos semināru ciklā “Vecāku skola”.
“Vecāku skola” piedāvās trīs lekcijas un konferenci par bērnu audzināšanas jautājumiem un vecāku sadarbības iespējām ar mācību iestādi. Lekcijas notiks vienu reizi mēnesī, trešdienās, Svētās Terēzes no Bērna Jēzus draudzes mājā, kas atrodas skolas teritorijā. Pirms lekcijas sākuma, pl. 18, paredzēta kafijas pauze, bet lekcijas sākums plānots pl. 18.30.
Pirmās lekcijas, kura notiks 20. janvārī, tēma būs “Veseluma pieeja audzināšanā”. Lekciju lasīs Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta (RARZI) lektore Lolita Ērgle. Otrā lekcija “Vai morāle iedzimst?” notiks 17. februārī, un to lasīs RARZI docente Ingrīda Trups-Kalne. 16. marta lekciju par tēmu “Kas ir daudz diskutētā tikumiskā audzināšana?” lasīs RARZI asociētā profesore Māra Kiope. Savukārt 9. aprīlī notiks “Vecāku skolas” noslēguma konference.
Visas nodarbības būs bezmaksas, taču interesentiem jāpiesakās, rakstot uz e-pastu: ilze.kalinina@rkgimnazija.lv. Uz lekcijām aicināti arī vecāki, kuru bērni mācās citās skolās.
Lolita Ērgle katolis.lv lasītājiem piekrita sīkāk pastāstīt par pirmās lekcijas tēmu.
Kas mums jāsaprot ar vārdiem “veseluma pieeja”?
Veseluma pieeja nozīmē, ka mēs uz bērnu lūkojamies kā uz pilnu personu, kura aug un attīstās sešās sfērās: kognitīvi, emocionāli, sociāli, morāli, garīgi un fiziski. Tātad līdz ar to kā audzināšanā, tā izglītošanā uzlūkojam viņu kā vienu veselumu.
Ko tas nozīmē praktiski, piemēram, mācību procesā?
Piemēram, matemātikā bērns rēķina, kristīgajā mācībā apgūst ticības pamatus. Bet tā ir tikai daļa no mācību priekšmeta būtības, jo ikvienā mācību priekšmetā ir jāveicina visu iepriekš minēto sfēru attīstība. Tāpat jebkurā mācību priekšmetā jāmāca bērns domāt dziļi, analītiski un rezultatīvi. Lai tā būtu matemātika vai ticības mācība, vai vizuālā māksla, viņam jāveicina domāšana.
No otras puses, ja runājam par kristīgu pieeju vai kristīgu skolu, kā arī par jebkuru citu mācību iestādi, mācību priekšmetos jārod saikne arī ar vērtībām. Varētu rasties jautājums: Kāda saistība ir, piemēram, matemātikai ar ticību? Kādu vērtību var iemācīties matemātikā? Var jau likties, ka matemātikā tikai jārēķina, tomēr tai pat laikā matemātika mūs vedina domāt par kārtību. Arī par to kārtību, kas ielikta Dieva radītajā pasaulē.
Šo audzināšanas pieeju varam skatīt saistībā ar mūsdienu jautājumu par prātu un ticību, kuri viens otru nevis izslēdz, bet gan papildina. Līdz ar to ticības mācībā nevar izslēgt prātu un matemātikā garīgo dimensiju.
Vai tā ir jauna un līdz šim nebijusi pieeja izglītībā?
Būtībā tagad tā ir jaunā izglītības paradigma, kurā tiek uzsvērts, ka bērni jāmāca domāt. Tomēr praksē strādājam pēc vecajiem standartiem. Līdz ar to, ja jautājam, ko skolotājs māca, viņš saka – standartu. Nevis skolēnu. Viņš cenšas to lielo apjomu, kas ir ietverts standartos, iemācīt bērnam, tajā neiedziļinoties.
Kāpēc semināri ir domāti vecākiem, kāda ir viņu loma?
Vecāki ir pirmie un galvenie audzinātāji. Skola ir tikai daļa, bet vecāki māca ik dienas. Vecākiem ir svarīgi izprast audzināšanas jautājumus un pieeju, kas bērniem palīdz augt un attīstīties. Šodien nākas secināt, ka vecāki bērnus ir atstājuši diezgan lielā nevis materiālā, bet psiholoģiskā novārtā. Viņi vairāk domā par karjeras attīstību, bet bērnam ir emocionālais izsalkums. Vecāki bērnu mudina labi mācīties, lai pēc tam viņš varētu attīstīt savu karjeru, bet tikai tad, ja bērnam ir pozitīvi piepildīta emocionālā krātuve, viņš var iegūt labus rezultātus.
Par ko liecina jūsu pieredze, strādājot ar bērniem?
Esmu angļu valodas un kristīgās mācības skolotāja. Kad skolēnu uzlūkoju veselumā un ar cieņu, kad apzinos, cik viņam būtiska drošība un pozitīvās emocijas, tad viņš atveras, un aug viņa panākumi. Bērnam jājūtas brīvam, tas daudz dod. Ja strādājam tikai uz pirksta kratīšanu un atzīmēm, tad viņš nobloķējas. Nav nevienam noslēpums, cik bērni ir zinātkāri un cik nereti šo zinātkāri apslāpē kā vecāki, tā skolotāji.
Tāpēc domāju, ka jaunā pieeja audzināšanā un izglītībā ir ļoti nozīmīga. Tā ir jauna attieksme pret skolēnu. Vecā paradigma nozīmēja, ka skolotājs visu stāstīja un skolēni tikai klausījās. Šodienas piedāvājums ir savstarpēja sadarbība, un ir ārkārtīgi svarīgi ieklausīties skolēnos. Es neesmu par visatļautību, tāpēc skolotājam ir jābūt spējīgam saskatīt to robežu, aiz kuras sākas visatļautība.
LRKB IC
