Ar šādiem vārdiem pāvests Benedikts XVI uzrunāja tautas 43. Pasaules Miera dienas vēstījumā 2010. gada 1. janvārī. Vēstījumā viņš mudina cilvēci apzināties, ka pastāv cieša saikne starp radības aizsardzību un miera veicināšanu. Diemžēl mūsdienās šī saikne aizvien biežāk tiek apdraudēta. Pāvests atgādina senu patiesību, ka miera pamatā ir harmonija starp Dievu, cilvēci un radību – Dieva iedibinātās kārtības respektēšana. Savukārt, apkārtējās vides iznīcināšana izjauc harmoniju ne tikai starp cilvēci un radību, bet grauj attiecības arī starp cilvēci un Dievu.
Pirmais vides aizsardzības likums
Ieskatoties Radīšanas grāmatā (Rad 1, 31), redzam, ka pasaules radīšanas, „kas bija ļoti laba”,virsotnē Dievs nolika cilvēku. Pirmais cilvēks tika veidots no zemes „pēc Dieva attēla” (Rad 1, 27), no Radītāja saņēma dzīvības dvašu un tika ielikts Dieva dēstītā dārzā – Ēdenē ar „visādiem kokiem, kurus bija jauki uzskatīt” (Rad 2, 9), no kuriem bija patīkami ēst, un kur bija dzīvības pārpilnība. Cilvēks deva vārdus zvēriem un putniem. Dievs cilvēkam deva palīgu – sievieti un uzticēja visu radīto viņu atbildībai, uzliekot rūpēties par radītās pasaules harmoniju un attīstību (Rad 1, 26 – 30). Radītājs lika cilvēkam šo vietu kopt un sargāt, un rūpēties par visiem lauku zvēriem un putniem. Tas ir kā pirmais vides aizsardzības likums, ko Dievs norāda cilvēkam. Benedikts XVI norāda, ka vide ir Dieva dāvana visām tautām. Cilvēka cilvēciskajā identitātē attiecības ar vidi, kurā viņš dzīvo, ir būtiska sastāvdaļa. Tās ir citu, daudz dziļāku attiecību ar Dievu, rezultāts. Kungs ir radījis cilvēku kā partneri. Tikai dialogā ar Dievu cilvēks atrod patiesību, iedvesmu un paraugu, pēc kura veidot pasaules nākotnes plānus, kas ir „dārzs”, ko Dievs cilvēkam devis, lai viņš to koptu un apsargātu (Rad 2, 15). Arī pēc izdzīšanas no Paradīzes cilvēks netika atbrīvots no šī pienākuma, bet tika norādīts, ka būs grūti jāstrādā, jo no zemes augs dadži un ērkšķi (sal. Rad 3,17-18).
Morāles likums
Gadsimtu gaitā cilvēks strādāja, lai, izmantojot zinātnes un tehnoloģiju sasniegumus, uzlabotu savus dzīves apstākļus. Šodien novērojams tehniskais progress, dažādu jaunu tehnoloģiju ieviešana, ekonomikas strauja attīstība, taču, kā uzsvērts Vatikāna II koncila mācība sociālajā jomā, šī ražošanas procesa galvenais mērķis nav tikai produkcijas pieaugums kā tāds, nedz arī peļņas gūšana vai vara, bet gan kalpošana cilvēkam pilnībā, ņemot vērā viņa materiālās vajadzības un intelektuālās, morālās, garīgās un reliģiskās dzīves prasības.
Svētais tēvs uzsver, ka cilvēcei šo-dien ir vajadzīga dziļa iekšējā un kultūras atjaunotne, tai skaitā nepieciešams no jauna atklāt pamatvērtības, uz kurām var veidot labāku nākotni visiem.
Svarīgi ir sabiedrībā atjaunot izpratni par morālajām vērtībām un cilvēka atbildību Dieva priekšā, jo spēja atšķirt labu no ļauna vada cilvēka rīcību. Benedikts XVI akcentē, ka ekonomiskā, pārtikas, apkārtējās vides un sociālā krīze ir cieši saistīta ar morālo krīzi un atbildība pret radību jāievēro gan attīstītām, gan trūcīgām tautām. Vides aizsardzība ir visas sabiedrības kopējs uzdevums, jo radība ir Dieva dāvana visiem planētas iedzīvotājiem.
Pāvests brīdina arī no divām galējībām, proti, no vienas puses – neabsolutizēt dabu un nenostādīt to augstāk par pašu personu, bet no otras puses – nekļūt par tehnikas vergu un apzināties savas varas un iespēju robežas.
Cilvēka attiecības ar dabu savulaik…
Rodas jautājums, kas tad būtu jāsaprot ar šo mūsdienās tik populāro jēdzienu – vides aizsardzība? Nesenā pagātnē ar jēdzienu „vides aizsardzība” tika apzīmēta izcilu dabas objektu un teritoriju, kā arī retu augu un dzīvnieku sugu aizsardzība. Mūsdienās jēdzienu „vides aizsardzība” lieto daudz plašākā nozīmē, ietverot tajā jautājumus, kas saistīti ar dabas resursu racionālu izmantošanu, atjaunošanu un pilnveidošanu.
Pavērosim, kā vēsturiski ir veidojušās cilvēka attiecības ar dabu! Cilvēka iedarbība uz dabu sākās jau ar cilvēka radīšanu, taču cilvēka attīstības pirmsākumos šī ietekme bija gandrīz nemanāma. Cilvēks vāca derīgos augus un augļus pārtikai. Vēlāk par pirmatnējā cilvēka pārtiku kļuva zivis un zīdītājdzīvnieki. Cilvēki izmantoja dabu, lai sagādātu sev pārtiku, un, kad attiecīgajā teritorijā pārtikas krājumi beidzās, tie klejoja uz citu apvidu. Viņu prombūtnes laikā barības krājumi attiecīgajā apvidū atjaunojās. Attīstoties zemkopībai, bija vajadzīgi jauni tīrumi, tāpēc bija un jāatbrīvo zeme – jāizcērt meži. Mežu izciršanai milzīgās teritorijās sekoja likumsakarīgas parādības: upju izsīkšana, augsnes erozija, savvaļas dzīvnieku skaita samazināšanās.
Vislielākās pārmaiņas dabā ienesa pirmatnējā lopkopība. Mājlopi kļuva cilvēkam ne tikvien par pārtikas un apģērba sagādes avotu, bet arī par varas simbolu. Vergu un lopu skaits tajā laikā bija galvenās mērauklas atsevišķu cilvēku bagātībai un līdz ar to arī varai. Varaskāres apreibinātie bagātnieki centās nemitīgi vairot savus ganāmpulkus, nemaz nerēķinādamies ar to, ka milzīgie ganāmpulki pilnīgi iznīcina zālaugu segu, ganības pārvēršot par tuksnešiem.
… un mūsdienās
Mūsdienās cilvēka ietekme uz dabu jau pāraugusi atsevišķo valstu nacionālos ietvarus un ieguvusi globālu raksturu. 21. gs. uz zemeslodes praktiski vairs nav sastopams neviens nostūris, kuru tieši vai netieši nebūtu skārusi cilvēka darbība. Šodien saskaramies ar vides aizsardzības problēmu, zemes resursu un biotehnoloģiju neadekvātu izmantošanu, klimatiskajām izmaiņām, arvien lielākiem sarežģītu tehnoloģiju pielietošanas apjomiem. Rūpniecības, transporta, enerģētikas un urbanizācijas attīstība ir veicinājusi atmosfēras gaisa piesārņojumu un tās pakāpenisku sasilšanu. Tehnoloģiju attīstība ir izsaukusi tā saucamo siltumnīcas efektu, ko galvenokārt izraisa gāzes – oglekļa dioksīds, metāns, slāpekļa oksīds un fluora grupas gāzes, kuras apdraud cilvēka veselību un izdzīvošanas iespējas daudzās sauszemes teritorijās. Dažām teritorijām klimata izmaiņu rezultātā draud applūšana vai sausums. Atmosfēras vidējā sasilšana par 1,5-2°C var būtiski izmainīt konkrētu teritoriju augu un dzīvnieku valsti un tādējādi apdraudēt cilvēku eksistenci, jo, pietrūkstot pārtikai, izplatīsies jaunas slimības un epidēmijas. Pastāv cieša sakarība starp vides problēmām un veselības stāvokļa pasliktināšanas. Eiropas Vides aģentūras pētījumi rāda, ka ik gadu vairāk nekā 60000 nāves gadījumu cēlonis lielajās Eiropas pilsētās ir ilgstoša gaisa piesārņojuma iedarbība.
Stihiskas rīcības sekas
Cilvēka ietekme uz dabu notiek ražošanas jomā un arī sadzīves jomā, un cilvēka darbība var būt mērķtiecīga vai stihiska. Mērķtiecīga rīcība parasti izpaužas saprātīgā dabas bagātību izmantošanā vai arī to atjaunošanā. Izmantošanā ietilpst, piemēram, mežu izciršana, bet atjaunošanā – koku stādīšana un rezervātu izveidošana. Mērķtiecīgu rīcību ir visvieglāk plānot, regulēt, kontrolēt.
Daudz sarežģītāks ir jautājums par cilvēka stihisko darbību. Bieži vien šīs darbības sekas sākumā ir gluži nemanāmas, bet tikai vēlāk parādās nevēlami rezultāti. Cilvēku stihiskās negatīvās iedarbības rezultātā mūsu kāpņu telpas, pagalmi, pilsētu ielas, autotransporta pieturvietas, parki, auto ceļmalas, kā arī atpūtnieku bieži apmeklētie piepilsētas meži, pludmales un citas populāras atpūtas vietas ārkārtīgi strauji zaudē pievilcību, jo tās piegružo ar atkritumiem (stikliem, plastmasas pudelēm, polietilēna iepakojumiem utt.). Ja pagājušā gadsimta sākumā galvenie atkritumu veidi bija koks, māls, vilna, lini, āda, papīrs, metāli u.c., tad gadsimta beigās varam pieminēt sintētiskās šķiedras, kompozītmateriālus, nolietotu elektroniku, sprāgstvielas, mājsaimniecībā radītos bīstamos atkritumus un radioaktīvos materiālus. Agrāk, ejot uz veikalu, ņēmām līdzi iepirkuma maisiņus, bet tagad pērkam tos katrā iepirkšanās reizē un vēlāk ar vieglu roku izmetam ārā.
Tādus piemērus, kas saistīti ar mūsu pašu attieksmi pret vidi, ieskatoties savā sirdī, vai esam bijuši patiesi godīgi un darījuši visu iespējamo, lai saudzētu dabu, varētu minēt bez gala. Mēs varētu sev pajautāt, vai esmu nosviedis zemē braukšanas biļeti, vai esmu pielipinājis košļājamo gumiju zem krēsla vai varbūt vienkārši aizsviedis projām? Strauji pieaug arī „zīmējumi” uz namiem, sienām, sētām, ielu brauktuvju malām u.c., tādā veidā padarot nepievilcīgu mūsu skaisto pilsētu Rīgu un visu Latviju.
Dievs mums ir uzticējis šo pasauli
Par vides piesārņošanu esam atbildīgi mēs paši – katrs savā vietā, kur atrodamies, un nav svarīgi, kas mēs esam pēc profesijas vai kādus pienākumus veicam, vai cik mēs esam veci. Šodien ir aktuāli, vai mēs saprotam, ka mums Dievs ir uzticējis šo pasauli nevis valdīt, bet gudri pārvaldīt un būt atbildīgiem par to, kas uzticēts. Vides piesārņošana sākas nevis kaut kur Āfrikā vai Amerikā, bet mūsu sirdīs, ņemot vērā, vai tur ir miers vai tā nav. Ja nebūs miera sirdīs, tad sāksies reakcijas, ko vada neapgaismots prāts, nešķīsta sirds un emocijas, kas virzītas tikai uz sava labuma iegūšanu.
Patiesu mieru var dot tikai Kungs, tikai dziļa savstarpēja personīgas uzticības pilna vienība ar dzīvo Dievu un iesakņošanās Baznīcā kā Kristus mistiskajā Miesā. Kā raksta pāvests Benedikts XVI enciklikā „Caritas in Veritate”: „Bez Dieva cilvēks nezina, uz kurieni doties, un pat nesaprot, kas viņš ir.” Radības vienīgais Kungs ir Dievs, bet kristieši ir aicināti būt par atbildīgiem līdzstrādniekiem Viņa radīšanas plānā un miera veicināšanā.
Vēstījuma 43. Pasaules Miera dienā noslēgumā Benedikts XVI vēlreiz atgādina, ka sargāt apkārtējo vidi, lai tādējādi veicinātu mieru, ir katra cilvēka pienākums. Tas ir gan izaicinājums, gan arī reizē izdevība sniegt jaunajām paaudzēm labākas nākotnes perspektīvu.
Arisa Fomina. Katoļu Baznīcas Vēstnesis
