Par dažādiem posmiem laulāto kopdzīvē
Esam daudz rakstījuši par sagatavošanos laulības dzīvei, tomēr jāatzīst, ka būt gataviem, paredzēt katru jaunu izaicinājumu ir ļoti grūti. Šajā reizē rakstam par attiecību dinamiku – dažādiem posmiem laulāto kopdzīvē. Tie mazina ikdienas rutīnu, tomēr pieprasa abu laulāto gatavību mainīties līdzi otra dēļ. Katrā šajā posmā laulātie sastopas ar izaicinājumiem pielāgoties un sevi upurēt. Tātad – augt arvien lielākā mīlestībā. Vislabāk tas veicas, ja laulībā vai pat pirms laulībām divi cilvēki pieņem lēmumu sarunāties savā starpā. Runāt pat tad, kad nemaz to nevēlas. Jo, kā zināms, laulāto mīlestība visa mūža garumā nav tikai jūtas, bet pamatā ir lēmums. Laulāto mīlestība var plaukt savstarpējā dialogā, kura pamatā ir gatavība klusēt un uzklausīt, kad otrs runā, vēlme saprast nevis tiesāt, kā arī atvērtība dalīties ar savām jūtām un bezgalīgi piedot otram.
Iemīlēšanās posms
Tas ir laiks, kad divu cilvēku jūtas, domas, darbības, visa būtība tiecas pie otra. Šajā attiecību periodā tiek izdzīvotas spēcīgas emocijas, otrs cilvēks tiek pieņemts kā visbrīnišķīgākā būtne. Tieši tagad ir izteikta vēlme pavadīt kopā visu brīvo laiku. Pārsvarā otrā cilvēkā tiek saskatītas tikai labās un patīkamās rakstura iezīmes. Tāpēc šis attiecību posms ir ļoti nozīmīgs, jo vēlme būt otra tuvumā sniedz iespēju otru cilvēku iepazīt, bet spēcīgās iemīlēšanās jūtas ļauj atklāties otram cilvēkam. Tāpēc šis laiks, kad neviens nenovērš uzmanību no mīļotā, ir lieliska iespēja likt labākos stūrakmeņus stiprai laulībai. Nobriest savstarpējā mīlestībā un cieņā. Ar to mēs arī domājam – augt upurgatavībā otra dēļ, piemēram, atsakoties no intīmās tuvības. Tas paver iespēju otru iepazīt kā personu pēc Dieva attēla. Kā personu, ar kuru kopā dzīvot, skatīties vienā virzienā – uz Debesīm.
Tāpat šis ir visveiksmīgākais brīdis iedibināt jaunus ieradumus kopā pavadītajā laikā, sarunu veidošanā utt. Iepazīt mīļotā ģimeni, izvērtēt savstarpējās gaidas, kā arī apzināties savus un otra priekšstatus par laulības dzīvi. Izdarīt secinājumus, izvērtēt savus spēkus un iespējas pieņemt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir. Nereti iesākumā, saskatot otra trūkumus, var šķist, ka tos varēs pieciest, tiem nepievērst uzmanību, kompensēt ar citām labām īpašībām utt., tomēr laulības dzīvē izrādās, ka tas nav tik viegli. Tas, ko mēs katrs varam izjust kā otra trūkumu, var būt nosacīti mazs ieradums, rakstura iezīme, piemēram, atšķirīgi uzskati par kārtības uzturēšanu mājās, bet tas var būt arī kaut kas ļoti nozīmīgs, piemēram, izpratne par bērnu audzināšanas veidu un vēlamo skaitu, vai vēl nozīmīgāka atšķirība, piemēram, otra atkarība, dažādi priekšstati par brīvā laika pavadīšanas veidu, hobijiem. Šis ir brīdis – ģimenes tapšanas laiks, kurā izvērtēt – vai otra trūkumus būs iespējams iemīlēt vai tomēr tikai pieciest. Un, ja pieciest – vai pietiks spēks?
Tātad diviem cilvēkiem šis nav tikai “rozā tauriņu” laiks. Tas ir brīdis, kad jāpieņem viens no nozīmīgākajiem lēmumiem. Skaidrs, ka lēmumu laulāties lielā mērā nosaka jūtas, kas ir dabiski, tomēr tam jābūt arī nopietnam sagatavošanās posmam.
Laulātie – tikai divi vien
Tagad sākas posms, kurā ir iespējams sākt piepildīt savas gaidas, mīlēt otru ikdienas sīkumos, veidot jaunās ģimenes ieradumus, pielāgoties viens otram, bet pats galvenais – nospraust savas ģimenes robežas. Kā zināms, aiz abiem laulātajiem stāv vecāki un vecvecāki, kā arī citi radi, kuriem arī ir savas gaidas un priekšstati par to, kas jaunajai ģimenei ir visvajadzīgākais. Vecāki var izjust savu iekšējo tukšumu pēc dēla vai meitas laulībām. To bieži ir vēlēšanās piepildīt ar padomu došanu, pat tendenci sākt dzīvot bērnu dzīvi. Zinām gadījumu, kad viena jaunlaulātā vecāki pēc bērnu laulībām ar savu iedzīvi pārcēlās uz bērnu dzīvokli. Bez īpaša lūguma no jaunā pāra puses.
Kāpēc ģimenes robežas ir tik nozīmīgas? Un tieši šajā ģimenes attīstības posmā? Šis ir laiks, kad tiek ielikti ģimenes identitātes pamati. Kopīgas sarunas, lēmumi, grūtību pārvarēšana – tas tuvina pāri, veido uzticēšanos, paļaušanos vienam uz otru. Ģimene šajā brīdī kļūst spēks iekšienē. Kā jau zināms, mēs cilvēki varam savus spēkus savienot, sevi disciplinēt, bet tikpat labi varam “izlaisties”, sevi žēlot, gaidīt nemitīgi atbalstu un iedrošinājumu no malas. Līdzīgi ir arī ģimenē. Jaunie cilvēki var izvēlēties par katru vajadzību steigties pie vecākiem pēc palīdzības vai atbalsta, piemēram, par vismazāko strīdu. Iznākums ir diezgan labi zināms. Ja dēls sūdzēsies mammai par nesaskaņām, tad dabiski vecāki noslieksies atbalstīt savu bērnu un nosodīt otra rīcību. Īpaši, ja bērna dzīves drauga izvēle nav atbildusi vecāku priekšstatiem par jauno vedeklu vai znotu, kā arī gadījumos, ja vecākiem nav veselīgas savstarpējās attiecības un viņi vēlas dzīvot bērnu dzīvi. Tādas jaunās ģimenes robežas ir neskaidras, neveidojas laulāto savstarpējā uzticēšanās, ģimene kļūst viegli ietekmējama.
Kā zināms, laulātie tiek dēvēti par vienu miesu, kas norāda ne tikai uz seksuālo kopdzīvi, bet arī izvēli priekus un grūtības pārvarēt kopā. Vēlamies uzsvērt vārdu – izvēli. Līdz ar laulībām nāk Dieva svētība, kas var piepildīties laulāto centībā un personiskās izvēlēs darīt labu otram. Un šajā posmā tas izpaužas izvēlē izdzīvot pirmās grūtības un priekus savā starpā, pieņemot tikai savus lēmumus. Zinām jaunās ģimenes, kas drosmīgi pieņēmušas savas materiālās grūtības. Rēķinājuši un skaitļojuši, lai iztiktu ar savu ģimenes budžetu. Un tā ir viņu labākā daļa – ne vieglākā, bet labākā, jo kopīgos lēmumus, uzticēšanos un atbalstu, kas tieši tagad izveidojas, vēlāk būs grūti atņemt.
Tāpat šis ir nozīmīgs laiks, kurā savstarpējās sarunas var risināties bez bērniem. Ikvienam bērnam lielākā laime ir piedzimt divu garīgi un emocionāli nobriedušu vecāku ģimenē. Vēlāk bērni prasīs lielu daļu laulāto uzmanību un savstarpējam dialogam fiziski neatliks daudz laika. Nostiprinātā savstarpējā vienotība tagad kļūs praktiski aktuāla.
Nenoliedzami šis ir laiks, kad jaunās ģimenes gaida mazuļu piedzimšanu. Ja bērniņš nepiesakās kā plānots, tie ir pārdzīvojumi, kurus nereti pastiprina apkārtējo ziņkārīgie jautājumi un bieži vien liekie ieteikumi situācijas risināšanai. Tas jaunajiem var būt liels pārbaudījums un sāpīgs pārdzīvojums. Bieži tā ir paļāvības skola daudzu gadu garumā. Tā ir arī ticības skola, kurā būtiski atcerēties, ka Dievs mūs mīl vairāk, nekā mēs spējam mīlēt vistuvāko cilvēku, un Viņam ir redzamas visas mūsu vajadzības. “Bet arī jūsu galvas mati visi ir skaitīti.” (Mt 10, 30) Arī dvēseles vajadzības, kas ne vienmēr saskan ar mūsu cilvēcisko gribu, lai notiktu lietas tieši tad, kad mēs to vēlamies vai esam vislabāk izrēķinājuši. Mums Dievs devis pazīt brīnišķīgas ģimenes, kas savus pirmdzimtos sagaidījuši pat pēc desmit gadu kopdzīves.
Protams, jo līdzīgāki ir abi laulātie, jo vieglāk ir sadzīvot savā starpā, saprast otru. Bet arī divi ļoti atšķirīgi cilvēki, kas cenšas viens otra dēļ atteikties no sevis, mainīties un pielāgoties, var būt laimīgi.
Pirmā bērna piedzimšana
Laulāto dzīves cikls lielā mērā ir saistīts ar bērnu ienākšanu ģimenē. Tas maina ierasto ikdienas ritmu, sagādā patīkamus pārsteigumus, kā arī pārbauda laulāto spēju pielāgoties mazuļa vajadzībām un sakārtot savas attiecības jaunā sistēmā. Jaunajiem vecākiem nākas apgūt tēva un mātes lomu. Zīdainītis prasa nemitīgu mammas uzmanību un aprūpi. Viņa garīgā, emocionālā un fiziskā dzīve pilnā mērā ir sasaistīta ar mammu. Bērns izjūt mammas noskaņojumu un līdzīgi jūtas. Sieviete pirmajos mēnešos pēc bērniņa piedzimšanas ir īpaši jūtīga, jo mainījies viņas fiziskais tēls, kas bieži rada nepatiku pret sevi, ir daudz negulētas naktis, kā dēļ viņa var būt viegli emocionāli ievainojuma. Jaunajai māmiņai var veidoties izjūta, ka mazulis tikai prasa un prasa no viņas. Vienlaicīgi, dabiski, ka ir vēlme pavadīt visu brīvo laiku ar šo mazo, trauslo dzīvībiņu. Bet kas notiek ar jauno tēti? Kur ir viņa loma un vieta šo jauno attiecību modelī?
Tēva loma ir neatsverama. Vīrietis ir tas, kurš sniedz mīlestību savai sievai, lai viņa būtu stipra, nezaudētu mieru savās emocijās un tādā veidā spētu rūpēties par mazuli. Vienlaicīgi, sievai jāspēj rast vīram un jaunajam tētim vietu savā un mazuļa ikdienā. Jāuztic pienākumi, jāpaļaujas, ka tētis spēs pārtīt, apģērbt, novannot bērnu tikpat labi kā viņa. Baudīt kopīgus mirkļus un kopīgi priecāties par mazuļa attīstību.
Vēlāk, bērnam paaugoties, vecāki var piedzīvot vilšanos, ja viņš neattaisno viņu gaidas. Piemēram, divos – trīs gados viņš sāk izrādīt neatkarību, uzstājīgi pieprasīt savas gribas realizēšanu. Vecākiem var rasties šaubas par savām audzināšanas metodēm. Tas nereti rada strīdus laulāto attiecībās, mudina vienam otru vainot. Tomēr šāda bērna uzvedība liecina tikai par personības attīstību. Jo šī perioda jaunveidojums ir kompetences apziņa, kas var nostiprināties, izpaužot savu gribu un sasniedzot mērķus. Pēc pāris gadiem šī aktualitāte bērnam būs mazinājusies, bet sāksies jauni izaicinājumi. Toties vecākiem jāturpina būt vienotiem savās prasībās un audzināšanas metodēs, jo šie ir tikai pirmie bērna pārsteigumi, kas nereti izsit vecāku līdzsvaru.
Pieaugot bērns īpaši pieķeras pretējā dzimuma vecākam. Caur šīm īpašajām attiecībām bērns izdzīvo pirmos soļus dzimuma identitātes attīstības ceļā. Nereti šāda iemīlēšanās pretējā dzimuma vecākā bērnam var mazināt vēlēšanos būt kopā ar otru no vecākiem. Tas var izpausties, piemēram, meitai izvēloties būt klēpī, dot roku tētim, vienlaicīgi atgrūžot māmiņu. Arī šī bērna vajadzība no vecāku puses jāuzņem ar iekšēju briedumu un atbalstu bērniņa personības attīstības ceļā.
Ģimene ar bērnu sākumskolas vecumā
Sākot skolas gaitas, bērns uzsāk pirmo visnozīmīgāko sociālo darbu savā dzīvē. Mazajam cilvēkam tas prasa adaptēšanos jaunā vidē, kā arī daudz dažādu spēju un iemaņu attīstību. Bērna personības un intelektuālā attīstība piedzīvo milzīgu lēcienu. Lai bērnam būtiski nepieaugtu stress un līdz ar to tālākās sekas, viņam jāsaņem atbalsts no sev tuvajiem pieaugušajiem cilvēkiem. Pirmām kārtām – vecākiem. Tātad laulātajam pārim tas nozīmē savā ziņā uzsākt skolas gaitas. Nenoliedzami, mēs katrs, atstājot skolas solu, ņemam līdzi savas jūtas par skolā piedzīvoto. Tāpēc, kad vedam bērnu uz skolu, viņu spēcīgi ietekmējam ar savu personīgo pašsajūtu. Ja, piemēram, māmiņa ir nobijusies un satraukusies par sava bērna spējām uztvert mācību vielu vai sadraudzēties klases kolektīvā, tad bērns lielā mērā šo izjūtu pārņems kā savējo. Vārdi nebūs pat vajadzīgi. Turpretī, ja vecāki pavadīs ar mieru sirdī, paļāvību un uzticēšanos pedagogiem, viņu bērns daudz veiksmīgāk un ātrāk spēs adaptēties jaunajā situācijā. Tāpēc vecākiem droši jābūt iniciatoriem dialogā ar sava bērna pedagogiem, iniciatoriem atbalstīt skolas pasākumus un mācību procesu. Tas nozīmē – atbalstīt savu bērniņu, lai viņš spētu kļūt arvien patstāvīgāks un veiksmīgāks savos sasniegumos.
Šī vecuma bērnu attīstības jaunveidojums ir pašregulācija, darbības iekšējā plāna izveide, gribas attīstība. Tas nozīmē, ka bērnam palielinās spēja veikt uzdevumus, kas nav tik interesanti, bet ir nepieciešami. Vienlaicīgi mazais skolēns sāk apzināties savas spējas, tāpēc būtiski ar bērnu runāt, izskaidrot viņa stiprās intelektuālās spējas un palīdzēt tikt galā ar grūtībām. Ļoti bieži vecāki dalās ar bērniem par savu skolas pieredzi. Tas bērnu spēcīgi ietekmē. Tāpēc būtiski izvērtēt visu, ko kā vecāki sakām. Piemēram, uzsvērt, ka man jau matemātika neveicās vai sportā vienmēr biju pēdējais, ir pilnīgi lieki. Un piebilst, ka Tev tas ir no manis, ir vēl nevajadzīgāk. Katrs bērns ir ar saviem nenovērtējamiem talantiem un spējām, tikai to attīstīšana lielā mērā būs atkarīga no vecāku ticības saviem bērniem, informācijas, ko viņiem sniedz, un nedaudz svarīgām zināšanām par labu audzināšanu.
Ģimenē ir pusaudzis
Bērns pusaudžu vecumā ir liels izaicinājums vecākiem. Pusaudzis ar savām vajadzībām no ģimenes prasa daudz. Savā ziņā pusaudzis nemitīgi pārbauda ģimenes “robežas”. Cik daudz es varu atļauties? Ko vecāki pieļaus? Kā viņi rīkosies? utt. Nereti laulātos šāda bērna rīcība var dzīt izmisumā, likt domāt, ka viņi ir pieļāvuši milzīgas audzināšanas kļūdas, bet ne vienmēr gluži tā ir. Pusaudzim uzplaukst vajadzība pēc autonomijas, neatkarības, ko pavada vajadzība visu veco mainīt pret kaut ko jaunu, skaistu, nevainojamu. Tas ir pusaudžu skaistās dvēseles atspulgs ikdienā – viņa vēlēšanās dzīvot labākā pasaulē. Tāpēc bērni šajā vecumā vaino un dusmojas uz saviem vecākiem, jo ir ieraudzījuši viņu nepilnības. Mazās pieredzes dēļ pusaudži nolemj, ka būs tie, kas varēs visu izmainīt.
Šāda bērna uzvedība var raisīt vecākos nemieru, savstarpējos strīdus, vainošanu par pieļautajām audzināšanas kļūdām. Tāpēc laulāto starpā jāspēj uzturēt dialogu, lai visas raizes mīlestības pilnā gaisotnē spētu risināt.
Pusaudzim ir būtiski sniegt atbildes par viņu. Pusaudzis alkst saņemt informāciju par to, kāds viņš ir. Tas veido viņa personības identitāti. Bet, lai vecāks spētu runāt ar savu bērnu par viņa būtību, viņam ir jābūt priekšstatam par sevi. Mēs spējam atspoguļot to, ar ko esam tikuši skaidrībā savā personībā. Moralizēšana vai nosodīšana nedarbosies. Ja tā notiks, tad pusaudzis ies meklēt atbildes ārpus ģimenes. Labi, ja tās ir kristīgas jauniešu grupiņas, sliktāk, ja vecākiem nepieņemamas morāles kompānijas.
Tātad – gatavoties sava bērna pusaudžu vecumam laulātie sāk jau tajā brīdī, kad iepazīstas. Veidojot savstarpēju dialogu, mēs kļūstam ne tikai viens otram tuvi, bet uzzinām arī būtisku informāciju paši par sevi un laulāto. Vienlaicīgi šādās sarunās ir būtiski, ka laulātie viens par otru saka labas lietas, lai nostiprinātu savu pašcieņu. Tas palīdzēs nezaudēt “dūšu” atbalstīt, mīlēt un paust stingru nostāju vērtību jautājumos savam bērnam, kā arī atspoguļot viņa skaistās dvēseles būtību arī tad, kad viņš būs neapmierināts, noraidošs, dusmīgs vai pat agresīvs un rupjš.
Bērns(i) pamet vecāku mājas jeb “tukšās ligzdas” periods
Bērns var pakāpeniski pamest mājas, piemēram, dodoties studēt uz citu pilsētu un vecākus apciemojot nedēļas nogalēs. Tādos gadījumos vecākiem ir būtiski paust savam bērnam, ka viņš vienmēr ir gaidīts un viņa dzīves ceļi ir vecāku svētīti un lūgšanu pavadīti. Līdzīgi ir pavadot savu bērnu viņa aicinājuma ceļā – laulībā vai garīgās kārtas aicinājumā.
Ja bērnam tas ir jauna dzīves posma sākums, tad vecāki šajā laikā var pārdzīvot iekšēju tukšumu. Tieši šis laulāto dzīves brīdis parāda savstarpējo attiecību kvalitāti, cik viņi ir vienoti, neatkarīgi no saviem bērniem. Nereti, bērniem augot, vecāki visas pūles un uzmanību velta viņu vajadzību apmierināšanai, bet aizmirst par sevi un savu attiecību kopšanu. Tādos gadījumos bērnus palaist dzīvē ir ļoti grūti. Tas var radīt iekšēju izmisumu, jo līdz šim ir dzīvota bērnu dzīve. Tāpēc šis ir patiesības brīdis, kurā vecāku iekšējais briedums un attiecību kvalitāte bērniem ir ļoti svarīga.
Laulāto vidējais vecums
Visbiežāk tas ir vecuma posms no 40 līdz 60 gadiem. Bērni no mājām “aizlidojuši”, bet pārim šis ir jaunu iespēju laiks. Laiks, kurā piedzīvot savstarpējo romantiku, mīlēt vienam otru ar nedalītu mīlestību, ceļot, iesaistīties dažādās aktivitātēs, atrast jaunus hobijus. Arī kalpošanā Baznīcā šādi pāri ir ļoti vērtīgi. Varētu teikt, ka šis ir viens no auglīgākajiem periodiem pāra dzīvē, ja viņu starpā valda atbalsts, rūpes vienam par otru un pieaugoša mīlestība. Viņi var dot citiem, neatņemot laiku saviem bērniem.
Tomēr, ja pāra starpā nav sapratne, tad šis ir grūts laiks, kurā abi laulātie var apjaust tukšumu, kas bez bērnu atrašanās līdzās var kļūt arvien nomācošāks. Nereti sievietes pārmērīgi iesaistās savu bērnu jaunajās ģimenēs, vēlas kontrolēt un mācīt. Zinām ģimenes, kur vīramāte, nespējot pieņemt savu vedeklu, cenšas ietekmēt dēla attieksmi pret sievu līdz pat domām par šķiršanos.
Tātad ikviens laulātā pāra dzīves cikla periods ir iespēja – būt laimīgiem un darīt laimīgus citus vai būt nelaimīgiem un likt no tā ciest citiem. Bērnu dzīves arī pieaugušo vecumā ir saistītas ar vecākiem. Vecāku svētība ir nenovērtējama.
Novecošana
Laiks, kad sākt vākt savas dzīves ražu. Tagad var apjaust, cik ļoti laulāto kopdzīve ietekmē katra garīgo stāvokli. Otrs cilvēks ir blakus, lai abi kļūtu labāki pie Dieva. Saņemtu atbalstu un pamudinājumu, kļūtu arvien tuvāki un piepildītu laulības noslēgšanas brīdī doto zvērestu.
Šajā dzīves posmā nākas piedzīvot tuvo vienaudžu aiziešanu mūžībā. Arī laulātā drauga nāvi. Tas ir izvērtēšanas laiks. Šķiet, šis ir brīdis, kurā vecais pāris sēj ražu saviem bērniem un mazbērniem ar savu vecumdienu piemēru. Ar mieru un mīlestību, briedumu un viedumu, lūgšanām un miera pilnu līdzāsbūšanu.
Uldis un Daina no „Laulāto Tikšanās”, Katoļu Baznīcas Vēstnesis, 2016. gada 27. februāris un 12. marts
