12. februārī Havanas lidostā (Kuba), pa ceļam uz apustulisko vizīti Meksikā, pāvests Francisks tikās ar Maskavas un visas Krievijas Pareizticīgo baznīcas patriarhu Kirilu. Saruna ilga apmēram divas stundas. Tajā vēl piedalījās tikai tulki un Pontifikālās kristiešu vienotības veicināšanas padomes prezidents kardināls Kurts Kohs, kā arī Maskavas patriarhāta Baznīcas ārējo attiecību departamenta vadītājs Metropolīts Hilarions, kas šo tikšanos bija sagatavojuši. Noslēgumā, jau žurnālistu un abu pušu delegāciju klātbūtnē, pāvests Francisks un patriarhs Kirils parakstīja kopīgu deklarāciju, uzsverot, ka tas nav teoloģisks dokuments.
Šī ir pirmā Romas pāvesta un Maskavas un visas Krievijas pareizticīgās Baznīcas patriarha tikšanās vēsturē. Baznīcu dialogs sāka veidoties pirms 50 gadiem, pēc Vatikāna Otrā koncila, kurā Romas katoļu Baznīca pārskatīja savu attieksmi pret citām konfesijām un aktīvi iesaistījās ekumeniskajā kustībā.
Pāvesta Franciska un Maskavas un visas Krievijas patriarha Kirila kopīgā deklarācija
“Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība, un Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem!” (2 Kor 13:13)
1. Saskaņā ar Dieva un Tēva gribu, no kura nāk visas dāvanas, mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā, un ar Svētā Gara, Mierinātāja, palīdzību, mēs, pāvests Francisks un Maskavas un visas Krievijas Patriarhs Kirils, šodien satikāmies Havanā. Mēs pateicamies Dievam, Vissvētākajai Trīsvienībai, par šo tikšanos, kas notika pirmo reizi vēsturē.
Mēs ar prieku satikāmies kā brāļi kristīgā ticībā, lai runātu „no mutes mutē” (2 Jn 12), no sirds uz sirdi, un lai pārrunātu Baznīcu savstarpējās attiecības, aktuālas mūsu ticīgo problēmas un civilizācijas attīstības perspektīvas.
2. Mūsu brālīgā tikšanās notika Kubā, Ziemeļu un Dienvidu, Austrumu un Rietumu ceļu krustojumā. No šīs salas – „Jaunās Pasaules” cerību un 20. gadsimta vēstures dramatisko notikumu simbola – mēs nododam savus vārdus visām Latīņamerikas un citu kontinentu tautām.
Mēs priecājamies, ka kristīgā ticība šeit mūsdienās dinamiski attīstās. Latīņamerikas spēcīgais reliģiskais potenciāls, tās gadsimtu senās kristīgās tradīcijas, kas īstenojas cilvēku miljonu personīgajā pieredzē, ir garantija lieliskai šī reģiona nākotnei.
3. Tiekoties tālu no veciem „Vecās pasaules” strīdiem, mēs ļoti spēcīgi izjūtam nepieciešamību darboties kopā katoļiem un pareizticīgajiem, kas ir aicināti vienmēr būt „gatavi atlīdzināt katram, kas prasa no jums norēķinu par to cerību, kas ir jūsos” (1 Pet 3:15).
4. Mēs pateicamies Dievam par dāvanām, ko esam saņēmuši caur Viņa Vienpiedzimušā Dēla ienākšanu pasaulē. Mums ir kopīga kristietības pirmās tūkstošgades garīgā Tradīcija. Šīs tradīcijas lieciniece ir Vissvētākā Dieva Māte, Jaunava Marija, un svētie, kurus godinām. Viņu vidū ir neskaitāmi mocekļi, kuri apliecināja uzticību Kristum un kļuva par „kristiešu sēklu”.
5. Neskatoties uz pirmo desmit gadsimtu kopīgo tradīciju, gandrīz tūkstoti gadu katoļiem un pareizticīgajiem ir liegta iespēja būt vienotiem Euharistijā. Mūs ir sadalījušas brūces, kuras izraisīja seni un neseni konflikti, mantotās atšķirības izpratnē un skaidrojumā par ticību Dievam, kas ir viens Dievs trīs personās – Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Mēs sērojam par zaudēto vienotību, kas ir cilvēces vājību un grēcīguma rezultāts, kas ir noticis pretēji Kristus, mūsu Pestītāja priesteriskajai lūgšanai: „Lai visi būtu vienoti, kā Tu, Tēvs, manī un es Tevī; un lai viņi būtu mūsos vienoti” (Jn17:21).
6. Paturot prātā daudzos šķēršļus, kas būs jāpārvar, mēs ceram, ka mūsu tikšanās veicinās šīs Dieva gribētās vienotības, par kuru lūdzās Kristus, atjaunošanu. Lai mūsu tikšanās iedvesmo kristiešus visā pasaulē ar atjaunotu dedzīgumu lūgt mūsu Kungu par pilnīgu Viņa mācekļu vienotību. Lai šī tikšanās pasaulē – kas gaida no mums ne tikai vārdus, bet arī darbus – kļūst par cerības zīmi visiem labas gribas cilvēkiem!
7. Noteiktībā uzsākot visu, kas nepieciešams, lai pārvarētu vēsturiski mantotās atšķirības, mēs vēlamies apvienot mūsu pūles, lai sniegtu liecību par Kristus Evaņģēliju un Baznīcas pirmās tūkstošgades mantojumu, kopīgi atbildot uz mūsdienu pasaules izaicinājumiem. Pareizticīgajiem un katoļiem ir jāmācās sniegt vienbalsīgu liecību jomās, kurās tas ir iespējams un nepieciešams. Civilizācija ir iegājusi vēsturisku pārmaiņu periodā. Kristīgā sirdsapziņa un pastorālā atbildība neļauj mums palikt pasīviem šo izmaiņu priekšā, kas prasa kopīgu atbildi.
8. Mūsu skatiens vispirms ir pievērsts tiem pasaules reģioniem, kuros tiek vajāti kristieši. Daudzās Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas valstīs veselas mūsu brāļu un māsu Kristū ģimenes, ciemati un pilsētas ir pilnībā iznīcinātas. Viņu baznīcas ir barbariski nopostītas un izlaupītas, viņu sakrālie priekšmeti – profanēti, pieminekļi – iznīcināti. Ar sāpēm novērojam situāciju Sīrijā, Irākā un citās Tuvo Austrumu valstīs, kur notiek masveida kristiešu izceļošana no zemēm, kurās aizsākās mūsu ticības izplatīšanās un kurās viņi dzīvoja kopš apustuļu laikiem kopā ar citām reliģiskajām kopienām.
9. Mēs aicinām starptautisko kopienu steidzīgi rīkoties, lai novērstu tālāku kristiešu izdzīšanu no Tuvajiem Austrumiem. Paceļot balsi vajāto kristiešu aizstāvībai, mēs līdzi jūtam arī citu reliģisko tradīciju ticīgajiem, kas ir kļuvuši par pilsoņu kara, haosa un teroristu vardarbības upuriem.
10. Sīrijā un Irākā šī vardarbība jau ir prasījusi tūkstošus dzīvību, bez mājām un iztikas līdzekļiem palikuši miljoni. Mēs mudinām starptautisko kopienu meklēt veidu, kā izbeigt vardarbību un terorismu, un vienlaikus dialoga ceļā veicināt ātru pilsoniskā miera atjaunošanu. Nepieciešams nodrošināt liela mēroga humāno palīdzību nomocītajiem iedzīvotājiem un daudzajiem bēgļiem, kas meklē drošību kaimiņvalstīs.
Mēs lūdzam visus, kuri var ietekmēt nolaupīto cilvēku, tai skaitā 2013. gada aprīlī sagūstīto Aleppo metropolītu, Paula un Jāņa Ibrahima, likteni, darīt visu iespējamo, lai pēc iespējas ātrāk viņus atbrīvotu.
11. Mēs paceļam savas lūgšanas uz Kristu, pasaules Pestītāju, lūdzot Viņu atjaunot mieru, „taisnības augli” (Jes 32:17), Tuvajos Austrumos tā, lai brālīga dažādu iedzīvotāju, Baznīcu un reliģiju līdzāspastāvēšana tiktu stiprināta, nodrošinot to, ka bēgļi var atgriezties mājās, ievainojumi tiek dziedināti un nevainīgi nogalināto dvēseles var atdusēties mierā.
Mēs dedzīgi aicinām visas puses, kas var būt iesaistītas konfliktos, nodemonstrēt labo gribu un sēsties pie sarunu galda. Vienlaikus, starptautiskajai kopienai ir jāpieliek visas iespējamās pūles, lai ar kopīgu un koordinētu rīcību izbeigtu terorismu. Mēs aicinām visas valstis, kas ir iesaistījušās cīņā ar terorismu, īstenot atbildīgu un apdomīgu rīcību. Mēs aicinām visus kristiešus un Dievam ticīgos dedzīgi lūgt pasaules Radītāju aizsargāt Savu radību no iznīcināšanas un nepieļaut jaunu pasaules karu. Lai nodrošinātu pamatīgu un ilgstošu mieru, īpašas pūles ir jāpieliek, lai atgrieztos pie kopīgām, vienojošām vērtībām, kas balstās mūsu Kunga Jēzus Kristus Evaņģēlijā.
12. Mēs noliecamies to mocekļu priekšā, kas ar savu dzīvību deva liecību par Evaņģēlija patiesību, izvēlēdamies nomirt nevis noliegt Kristu. Mēs ticam, ka šie mūsu laiku mocekļi, kas pieder pie dažādām Baznīcām, bet ir vienoti savās ciešanās, ir kristiešu vienotības ķīla. Jums, kas ciešat Kristus dēļ, ir adresēti apustuļa vārdi: „Vismīļie,… priecājieties, piedaloties Kristus ciešanās, lai jūs, arī Viņa godībai atklājoties, varētu līksmoties un priecāties” (1 Pet4:12–13).
13. Šajā satraukuma pilnajā laikmetā ir nepieciešams starpreliģiskais dialogs. Atšķirības reliģisku patiesību izpratnē nedrīkst būt par šķērsli dažādu ticību cilvēkiem dzīvot mierā un harmonijā. Pašreizējā situācijā reliģiskajiem līderiem ir īpaša atbildība izglītot ticīgos izturēties ar cieņu pret citām reliģiskajām tradīcijām. Mēģinājumi attaisnot noziedzīgu rīcību ar reliģiskiem saukļiem ir absolūti nepieņemami. Neviens noziegums nedrīkst tikt izdarīts Dieva vārdā, „jo Dievs nav nevienprātības, bet miera Dievs” (1 Kor 14:33).
14. Liecinot par reliģiskās brīvības lielo vērtību, mēs pateicamies Dievam par pašreizējo bezprecedenta kristīgās ticības atjaunotni Krievijā un daudzās Austrumeiropas valstīs, kurās iepriekš gadu desmitiem valdīja ateistiskie režīmi. Šodien karojošā ateisma važas ir sarautas, un daudzās vietās kristieši var brīvi apliecināt savu ticību. Pēdējos 25 gados ir uzcelti vairāki desmiti tūkstošu jaunu dievnamu, atvērti simti klosteru un teoloģisko mācību iestāžu. Kristīgās kopienas īsteno plašas labdarības aktivitātes un aktīvi darbojas sociālās attīstības jomā, sniedzot palīdzību vajadzībās nonākušajiem. Pareizticīgie un katoļi nereti strādā plecu pie pleca. Dodot liecību par Evaņģēlija vērtībām, viņi apliecina kopīgos līdzāspastāvēšanas garīgos pamatus.
15. Vienlaikus mums bažas raisa fakts, ka daudzās valstīs kristieši arvien vairāk saskaras ar reliģiskās brīvības ierobežojumiem, viņiem tiek liegta iespēja paust savu pārliecību un dzīvot saskaņā ar to. It īpaši mēs redzam, ka dažu valstu pārveidošanās par sekularizētām sabiedrībām un to atsvešināšanās no jebkādas atsauces uz Dievu un Viņa patiesību nopietni apdraud reliģisko brīvību. Mūs satrauc kristiešu tiesību ierobežošana, nemaz nerunājot par viņu diskrimināciju, kad noteikti politiskie spēki, kas bieži ir agresīvas sekulārisma ideoloģijas vadīti, meklē iespējas viņus nostumt publiskās dzīves perifērijā.
16. Eiropas integrācijas process, kas sākās pēc gadsimta asiņainākajiem konfliktiem, no daudzu puses tika uztverts ar cerībām, kā miera un drošības garantija. Vienlaikus mēs brīdinām sargāties no tādas integrācijas, kura neatzīst reliģisko identitāti. Būdami atvērti pret citu reliģiju ieguldījumu mūsu civilizācijā, esam pārliecināti, ka Eiropai ir jābūt uzticīgai kristīgajām saknēm. Mēs aicinām kristiešus no Austrum un Rietumeiropas apvienoties, lai sniegtu kopīgu liecību par Kristu un Evaņģēliju, lai Eiropa saglabātu savu dvēseli, kuru ir veidojusi 2000 gadus senā kristīgā tradīcija.
17. Mūsu skatiens ir vērsts uz cilvēkiem, kas ir nonākuši lielās grūtībās, kas dzīvo ekstrēmos apstākļos un nabadzībā, lai gan cilvēces materiālā labklājība pieaug. Mēs nevaram būt vienaldzīgi par to miljonu migrantu un bēgļu likteni, kas klauvē pie labklājībā dzīvojošo nāciju durvīm. Dažu attīstīto valstu nerimstošā patērēšana pakāpeniski izsmeļ mūsu planētas resursus. Arvien lielākā nevienlīdzība materiālo labumu izmantošanā palielina netaisnības izjūtu attieksmē pret pastāvošo starptautisko attiecību sistēmu.
18. Kristīgās baznīcas ir aicinātas aizstāvēt taisnīgumu, cieņu pret tautu tradīcijām un autentisku solidaritāti attieksmē pret visiem, kas cieš. Mēs, kristieši, nevaram aizmirst, ka „Dievs izredzēja pasaules neprātīgos, lai apkaunotu stipros. Un Dievs izredzēja pasaules neievērojamos un nicinātos, un tos, kas nekas nav, lai iznīcinātu tos, kas kaut kas ir, lai neviens cilvēks nelielītos Viņa priekšā” (1 Kor1:27–29).
19. Ģimene – dabisks cilvēka dzīves un sabiedrības centrs. Mēs esam nobažījušies par krīzi, ko ģimenes institūts piedzīvo daudzās valstīs. Pareizticīgajiem un katoļiem ir vienāds priekšstats par ģimeni, tā ir ceļš uz svētumu, kurā laulātie ir uzticīgi viens otram, gatavi radīt un audzināt bērnus, īstenot solidaritāti starp paaudzēm un izrādīt cieņu pret vājākajiem.
20. Ģimene ir balstīta laulībā, brīvi dotā solījumā un uzticīgā mīlestībā starp vīrieti un sievieti. Tā ir mīlestība, kas apzīmogo viņu vienību un māca pieņemt vienam otru kā dāvana. Laulība ir mīlestības un uzticības skola. Mēs paužam nožēlu, ka citas kopdzīves formas šobrīd tiek pielīdzinātas šai savienībai, savukārt bibliskajā tradīcijā sakņotais priekšstats par tēvišķību un mātišķību kā īpašu vīrieša un sievietes aicinājumu laulībā tiek izstumts no sabiedriskās apziņas.
21. Mēs aicinām visus cienīt neatņemamās cilvēka tiesības uz dzīvību. Miljoniem mazuļu tiek liegtas tiesības piedzimt šai pasaulē. Nedzimušo asiniskliedz uz Dievu(sal. Rad 4:10).
Tā saucamās eitanāzijas izplatīšanās noved pie tā, ka gados vecie un slimie cilvēki sāk justies kā nasta savā ģimenē un sabiedrībai kopumā.
Mēs paužam bažas par arvien plašāk izmantoto biomedicīnisko reprodukcijas tehnoloģiju izmantošanu, jo manipulācija ar cilvēka dzīvību – ir uzbrukums cilvēka, kas radīts pēc Dieva tēla un līdzības, esamības pamatiem. Uzskatām par savu pienākumu atgādināt par kristiešu morāles principu nemainīgumu – tie balstās uz cieņu pret ikvienu indivīdu, kas ir aicināts dzīvot saskaņā ar Radītāja plānu.
22. Šodien īpašā veidā mēs vēršamies pie kristīgiem jauniešiem. Jums, jaunieši, ir uzdevumsneaprakt savus talantus(sal. Mt 25:25), bet izmantot visas Dieva dotās spējas, lai apstiprinātu Kristus patiesību pasaulē, lai dzīvē iemiesotu evaņģēliskos Dieva un tuvākā mīlestības bausli. Nebaidieties iet pret straumi, aizstāvot Dieva patiesību, kas bieži vien nesaskan ar mūsdienu sekulārajiem standartiem.
23. Dievs mīl ikvienu no jums un gaida, ka jūs būsiet Viņa mācekļi un apustuļi. Esietgaisma pasaulētā, lai tie, kas ir ap jums,redz jūsu labos darbus un godina jūsu tēvu Debesīs(sal. Mt 5:14, 16). Audziniet savus bērnus kristīgā ticībā, nododiet viņiemvērtīgo ticības pērli(sal. Mt 13;46), ko esat saņēmuši no saviem vecākiem un senčiem. Atcerieties, ka „jūs esat atpirkti par dārgu maksu” (1 Kor 6:20), ar cilvēktapušā Dieva Jēzus Kristus nāvi pie krusta.
24. Pareizticīgie un katoļi ir vienoti ne tikai ar kopīgo Baznīcas pirmās tūkstošgades Tradīciju, bet arī ar misiju sludināt Kristus evaņģēliju mūsdienu pasaulē. Šī misija saista savstarpējā cieņā kristīgo kopienu locekļus un izslēdz jebkādu prozelītismu.
Mēs neesam sāncenši, bet brāļi: no šīs izpratnes ir jāizriet visām mūsu savstarpējām darbībām un arī tām, kas ir vērstas uz ārējo pasauli. Mēs dedzīgi aicinām katoļus un pareizticīgos visās valstīs iemācīties dzīvot mierā, mīlestībā un būt „vienprātībā savā starpā” (Rom 15:5). Absolūti nepieņemami ir izmantot līdzekļus, kas mudina ticīgos pāriet no vienas Baznīcas uz citu, noliedzot viņu reliģisko brīvību un tradīcijas. Mēs esam aicināti iedzīvināt apustuļa Pāvila rīkojumu: „Bet es nesludināju evaņģēliju tur, kur Kristus vārds tiek piesaukts, lai neceltu uz sveša pamata.” (Rom 15:20)
25. Mēs ceram, ka mūsu tikšanās sniegs ieguldījumu izlīgumā it visur, kur pastāv saspīlējums attiecībās starp grieķu katoļiem un pareizticīgajiem. Šodien ir skaidrs, ka pagājušo gadsimtu „uniātisma” metode, saprasta kā vienas kopienas pievienošana otrai, atdalot to no tās Baznīcas, nav ceļš uz vienotības atjaunošanu. Tomēr ekleziālajām kopienām, kas ir radušās šādos vēsturiskajos apstākļos, ir tiesības pastāvēt un īstenot visu, kas nepieciešams, lai apmierinātu tās ticīgo garīgās vajadzības, meklējot iespēju dzīvot saskaņā ar saviem kaimiņiem. Pareizticīgajiem un grieķu katoļiem ir jārod izlīgums un savstarpēji pieņemamas līdzāspastāvēšanas formas.
26. Mēs sērojam par karadarbību Ukrainā, kas ir paņēmusi ļoti daudzas dzīvības, radījusi lielas ciešanas mierīgajiem iedzīvotājiem un sabiedrību ievedusi dziļā ekonomiskajā un humanitārajā krīzē. Mēs aicinām visas konfliktā iesaistītās puses uz apdomību, sociālu solidaritāti un rīcību, kas vērsta uz konstruktīvu mieru. Mēs aicinām mūsu Baznīcas Ukrainā strādāt, lai atjaunotu sociālo saskaņu, atturēties no piedalīšanās konfrontācijā un neatbalstīt tālāku konflikta attīstību.
27. Paužam cerību, ka shizma starp pareizticīgajiem ticīgajiem Ukrainā tiks pārvarēta, balstoties uz pastāvošajām kanoniskajām normām, ka visi pareizticīgie kristieši Ukrainā dzīvos mierā un saskaņā, bet katoļu kopienas to veicinās, lai mūsu kristīgā brālība tādējādi kļūtu arvien redzama.
28. Mūsdienu pasaulē, kas ir daudzveidīga, bet vienota kopīgā liktenī, katoļi un pareizticīgie ir aicināti brālīgi strādāt kopā, lai sludinātu pestīšanas Labo Vēsti, lai kopīgi liecinātu par morālo cieņu un autentisko personas brīvību tā, „lai pasaule ticētu” (Jn 17:21). Šī pasaule, kurā cilvēces eksistences garīgie pīlāri strauji zūd, gaida no mums spēcīgu kristīgu liecību visās personīgās un sociālās dzīves jomās. Cilvēces nākotne lielā mērā ir atkarīga no mūsu spējas dot kopīgu liecību par patiesības Garu šajos grūtajos laikos.
29. Lai mūsu drosmīgo liecību par Dieva patiesību un pestīšanas Labo vēsti stiprina cilvēktapušais Dievs Jēzus Kristus, mūsu Kungs un Pestītājs, kas mūs stiprina ar uzticamu solījumu: „Nebaidies, mazais ganāmpulciņ, jo jūsu Tēvam labpaticis dot jums valstību!” (Lk 12:32)
Kristus ir prieka un cerības avots. Ticība Viņam pārveido cilvēka dzīvi, piepilda to ar jēgu. Par šo ir pārliecinājušies visi tie, uz kuriem var attiecināt Pētera vārdus: „Jūs citkārt nebijāt tauta, bet tagad esat Dieva tauta; nebijāt apžēloti, tagad esat apžēloti.” (1Pet2:10)
30. Pateicībā par savstarpējas saprašanās dāvanu šīs tikšanās laikā ar cerību vērsīsimies pie mūsu Vissvētās Dieva Mātes ar senās lūgšanas vārdiem: „Tavā patvērumā steidzamies, Svētā Dieva Māte”. Lai svētītā Jaunava Marija ar savu aizbildniecību iedveš brālīgumu visu to vidū, kas viņu godina, lai viņi Dieva noteiktā laikā tiktu sapulcināti vienas Dieva tautas mierā un saskaņā par godu Vissvētākajai un Nedalāmajai Trīsvienībai!
Francisks Kirils
Romas bīskaps, Katoļu Baznīcas pāvests Maskavas un visas Krievijas patriarhs
2016. gada 12. februāris, Havana (Kuba)
Tulkojumu latviešu valodā sagatavoja Latvijas Romas Katoļu Baznīcas Informācijas centrs
Attēli: CTV ekrānšāviņi
