“Mīlestības pierādīšanai Tu man atstāji tikai mazo uzdevumu – ikdienas izmantošanu, izdaiļošanu un visaugstāko pilnību – Tavas gribas izpildīšanu. Un visā tajā iznīkt sev un pāriet Tevī.” (”Dzīves dziesma”)
Arhibīskaps Antonijs Springovičs (1876-1958) pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados izlasīja Nabadzīgā Bērna Jēzus māsas Marijas Stefanas (1919-1954) autobiogrāfiju „Dzīves dziesma”1 un bija ļoti tās uzrunāts. Tāpēc pēc māsas nāves, lai varētu ierosināt beatifikācijas procesu, arhibīskaps uzticēja kapucīnu tēvam Tomam Gumpenbergam, kas 1955. gadā atgriezās no ieslodzījuma, personīgi aprunāties ar māsas Marijas Stefanas radiniekiem, kaimiņiem, skolas biedriem, kā arī savākt visus iespējamos materiālus par viņu. Lai īstenotu šo uzdevumu, arhibīskaps tēvu Tomu nosūtīja uz Nīcgales draudzi, kas ir māsas Marijas Stefanas dzimtā puse. Tur tēvs Toms apmēram gadu dzīvoja pie prāvesta. Cik zināms, viņam citu pienākumu nebija – tikai savākt visus materiālus par māsu Mariju Stefanu. Viņš satikās ar radiniekiem, pierakstīja viņu liecības, kā arī iepazinās ar pašas māsas Marijas Stefanas rakstiem un meditācijām.
Darbs „Sirds noslēpums” ir māsas Marijas Stefanas garīgās piezīmes, kas pagaidām nav publicētas. Piedāvājam iepazīties ar tēva Toma Gumpenberga tieši pirms 58 gadiem teiktām konferencēm Nabadzīgā Bērna Jēzus māsām, kurās viņš balstījās uz māsas Marijas Stefanas darbu „Sirds noslēpums”.
13.02.1958.
Vislabāk mēs varam smelt gudrību, atziņu tieši no paša Dieva, no tā, ko Dievs cilvēkiem runājis Svētajos Rakstos. Dievs jau ir visas gudrības bezgalīgais avots.
To mēs jau Vecajā Derībā un visas Baznīcas vēsturē redzam, ka Dievs mēdz runāt caur cilvēkiem, sevišķi aicinātiem un izvēlētiem cilvēkiem – kā caur Mozu un praviešiem. Tāpēc bieži ir noderīgi klausīties un mācīties no tā, ko mums stāsta svētie.
Mēs tagad gribam apdomāt un mācīties no tā, ko mums atstāja māsa Marija Stefana. Mums ir liels gods un reizē arī atbildība, ka drīkstējām dzīvot ar vienu cilvēku, kuru Dievs ir sevišķā kārtā izvēlējis, kurā sevišķi izpaudusies Viņa griba. Atbildība par žēlastību, par pamudinājumiem, kas mums jāizmanto. Šos rakstus mēs nevaram salīdzināt ne ar Svētajiem Rakstiem, ne ar svēto rakstiem, pagaidām tie nav Baznīcas caurskatīti un aprobēti, Baznīca par tiem vēl nav teikusi savu spriedumu. Mēs tos drīkstam izmantot tikai tik, cik tie var mūs pamudināt ceļā uz svētumu, uz pilnību. Mēs to varam darīt jo vairāk tāpēc, ka māsa Marija Stefana, kā viņa pati to daudzkārt atkārtoja, – gribēja būt un bija tikai kokle Dievišķā Koklētāja rokās, un lielāka pašaizliedzība, sevis noliegšana, aizmiršana ir garantija tam, ka skaidrāk un skaistāk skan šī Koklētāja melodija.
Mēs meklēsim kādu pamudinājumu māsas Marijas Stefanas domu skaidiņās, viņas “Sirds noslēpumā”, viņas jubilejas gada dāvanā Jēzus Bērniņam, ko viņa nolika pie silītes.
“Sirds noslēpums.” – Iespējams, ka ierosinājumu šim nosaukumam viņa smēla no “Mazā noslēpuma”, ko viņa pārrakstīja. Kopējs “mazajam noslēpumam” un māsas Marijas Stefanas “sirds noslēpumam” ir tas, ka tas ir krājums – nodrošinājums turpmākām dienām, pamatdomas, pamudinājumi dvēselei, no kuriem tā varēs smelties drosmi un spēku – virzītājspēku.
Noslēpums. – Šis vārds nav jāsaprot tā, ka to nedrīkstētu neviens zināt. Māsa Marija Stefana pati raksta, ka viņa ļoti labi sapratusi, ko drīkst rakstīt, ko nē. Viņa nerakstīja to, ko nedrīkst; tas būs bijis varbūt līdzīgs tam, par ko sv. apustulis Pāvils saka, ka “bija trešajās debesīs un dzirdēja slepenos vārdus, kurus cilvēks nedrīkst izrunāt”. Bet noslēpums gan ir kaut kas intīms, neizpaužams, dvēselei pašai dārgs. Sarakstīts kā atmiņa, atceres zīme, kā cilvēki mēdz nēsāt dažādas atceres un piemiņas zīmes, ordeņus, līgava – gredzenu – kā savas saderināšanās atceri. Sirds noslēpums – savu īpato, visvairāk personīgo, visdziļāko domu pilns. Sv. Katrīne pie sirds nesa Sv. Rakstus, gudrās jaunavas pie sirds nes savu eļļas lampiņu. Bet tas nenozīmē, ka šīs domas nevar noderēt mums; mēs te varēsim smelties daudz ko noderīgu, un, kā cerams – Dievs dos, turpināsim vairākas dienas pavisam īsi šīs pārdomas, lai jums tās būtu ierosinājums plašākām un dziļākām pārdomām, tik iedarbīgām, lai Dieva Vārds, ko mēs sevī uzņemam, iemiesotos, taptu par miesu, taptu par cilvēku.
14.02.1958.
Zem virsraksta “Sirds noslēpums” tālāk iekavās rakstīts – “Ieeja Jēzus un Marijas dzīvē pa zemajiem mīlestības vārtiem”. Varbūt otrā daļa ir pierakstīta vēlāk, varbūt arī iekavas ieliktas vēlāk. Iekavas te nenozīmē kaut kādu atsaukumu, bet gan zināmu kautrību, atturību, izsakot savu personīgo attieksmi.
Ieeja Jēzus un Marijas dzīvē. Ieeja. Te ir kaut kas no tā, ko apustulis Pāvils bieži piemin un apzīmē “ambulare”, kas te nav tulkojams kā parasti – “pastaiga”, bet gan “soļošana”, kas nav viegla un prasa piepūli. Ieeja, iet – kaut ko līdzīgu mēs atrodam pie svētās, kas vēl nav kanonizēta, bet cerams – drīz būs – svētīgās karmelītes Elizabetes no Svētās Trīsvienības. Ieeja – mums ir vajadzīgs pūlēties, iet, soļot.
Ieeja Jēzus dzīvē. Tas ir mūsu svētums, mūsu žēlastības dzīve. Vairāk nekā Kristum sekošana, Viņa atdarīšana. Ieeja Viņa dzīvē, vienošanās ar Viņu, dalības ņemšana Viņa dzīvē. Tas mums liekas savādi, mēs šeit jau saskatām mērķi – vienošanos ar Jēzu. Tomēr māsai Marijai Stefanai ir taisnība. Visa mūsu virszemes dzīve ir introitus, bet kur vēl pārvēršana – komūnija?! Īstā vārda nozīmē Jēzus dzīve, pilna šīs dzīves attīstība mūsos ir debesīs, ir mūžībā. Jēzus dzīve. Caur žēlastību mēs varam tapt, mūsu uzdevums ir, lai mēs topam Jēzus Kristus mistiskajā miesā. Tā ir katra žēlastības dzīve, jo vairāk svēto dzīve.
Blakus ir rakstīts – “un Marijas dzīvē”. Tas nav tā saprotams, it kā Marijas dzīve būtu mērķis, ko mēs steidzamies saprast, bet gan tā ir vairāk kā līdzeklis, kā viens no līdzekļiem. Marijas dzīve ir gan vispilnīgākā imitatio Christi, piemērs mums, tomēr tā ir vairāk kā piemērs. Marija ir vienīgā vieta, kur Dievs gribēja sastapt savu pazudušo dēlu, nākt pie cilvēkiem. Vienīgais ceļš, vienīgais veids, ko Dievs gribēja izmantot, lai iemiesotos. Viņa ir arī vienīgais ceļš, pa kuru mēs varam nākt pie Dieva, kurā mēs varam kļūst Kristus mistiskās miesas locekļi, kurā mēs varam saņemt Dieva žēlastības – vienīgais un nepieciešamais ceļš.
Tālāk skan “humilitas ancillae”. Otrā apakštitula daļā ir jau izteikts tas, kas bija māsas Marijas Stefanas īpatā žēlastība, īpatais uzdevums. Zemie mīlestības vārti. Zemīgā mīlētāja.
15.02.1958.
Ieeja Jēzus un Marijas dzīvē. Šīs ieejas priekšā stāv, labāk sakot – šo ieeju veido zemie mīlestības vārti. – Tā ir māsas Marijas Stefanas atziņa, vismaz viena no viņas atziņām, viena no viņas dzīves sūtībām.
Vienkārši, cilvēka acīm skatoties, liekas, ka mīlestība ir gaiši, spoži, goda pilni vārti, kas paaugstina uz debesīm. Te tos sauc par zemajiem mīlestības vārtiem. Kur viņa to iemācījās? Laikam pie mīļās Dieva Mātes – Magnificat’ā – respexit humilitatem ancillae… Tur Dieva mīlestības vārdi, tas, ko Dievs ievēroja, respexit – kā mēs šo vārdu lietojam – “kas iedvesa respektu”, ko Dievs ievēroja pāri visam, ir zemība. Marija māsu mācīja, ka mūsu debess vārti ir zemi – tā Evaņģēlija adatas acs, pazemība, kuru pazīst tikai visapskaidrotākā mīlestība, pazīst tikai tas, kas ar mīlošu sirdi ir nojautis un sācis aptvert visu Dieva lielumu un svētumu, kas kļuvis pilnīgi pazemīgs. Un šī pazemīgā mīlestība ir vienīgie vārti mistiskajā Jēzus dzīvē, ieiešana pašā Jēzū, vissvētākajā Jēzus Sirdī. Tas ir viņa sirds noslēpums, noslēpumaina atslēdziņa šiem debesu Vārtiem, atslēga uz Jēzus dzīvi.
Šis sirds noslēpums nav slepens, ko nedrīkst zināt neviens. Viņa pati rakstu: “Es zinu, ko drīkst un ko nedrīkst teikt”, bet tas ir noslēpums, par ko Jēzus saka: “Confiteor Tibi, Pater, Rex coeli et terrae, quia abcondisti haec a sapientibus et prudentibus et revelasti ea parvulis.” Noslēpums lielajiem, lepnajiem, kas sevi par gudriem tur, bet atklāts mazajiem. Tā ir iespēja iziet caur zemajiem mīlestības vārtiem. Tā jau šīs grāmatiņas otrajā apakštitulā – “caur zemajiem mīlestības vārtiem” atrodam grāmatiņas lielo iedalījumu – zemība un mīlestība. Dieva bērns – mazais, vājais, pazemīgais, un otrā daļā – Jēzus līgava, liela, tik liela savā mīlestībā kā Dievs pats, jo tā ir Dieva mīlestība. – Tā ir mums visiem noteiktā, priekšrakstītā ieeja Jēzus dzīvē un Viņa mīlestības vārti uz mūsu dzīvi. Verbum caro factum est. Descendit de coelo. – Nokāpa. Pārklāja ar necaurredzamu plīvuru debesu troņa spožumu, slēpj Dievību cilvēka skatam. Incarnatus. Ex Maria Virgine. Marija pati kļūst par šiem zemajiem mīlestības vārtiem. Visas Viņa dzīves laikā šie vārti kļūst arvien zemāki, arvien šaurāki. Betlēme – Nabadzīgais Jēzus Bērns – cik zemi mīlestības vārti! Nācarete – publiskā dzīve – zemāk un zemāk – ar to nepietiek… Mīlējis līdz nāvei – Kalvārijā šie vārti kļūst par adatas aci, caur kuru iziet maksā dzīvību… Apustulis Pāvils saka: “Viņš izsmēla Sevi, tapa paklausīgs līdz krusta nāvei” – tā ir izeja caur visšaurāko mīlestības vārtu vietu, un tad tie īsti kļūst dzīvības vārti, ieeja dzīvē – debess augsti, plaši, cēli. Tā ir mīlestības uzvara, paaugstinājums pēc nāves upura. Ar Jēzu. Šie vārti kļūst tik augsti kā Dievs Pats; Dievs Pats ir mīlestība. Tāda ir Dieva apžēlotā cilvēka – Kristus mistiskās miesas locekļa mīlestība. Tā māsa Marija Stefana šīs zemes dzīvi uzskata par introitu – ieeju zemos vārtos mūžīgajā dzīvē, Jēzus un Marijas dzīvē, debess augstā, dievišķīgi lielā mīlestībā.
Kungs Jēzus bieži atkārto – ja to un to nedarīsiet, neieiesiet dzīvē. Ja netapsiet kā bērni, nenoliegsiet sevi pašu, neieiesiet Jēzū, neieiesiet Jēzus Sirdī virs zemes caur svētdarošo žēlastību un tās izaugšanu sirdī līdz svētumam, pēc nāves – ar līdzdalību Viņa godībā un mīlestībā – Jēzus dzīvē. Līdzdalība Viņa dzīvē – tas jau ir regnum coelorum, – Debesu valstība, uz kuru šīs zemes dzīve ir tikai mūsu introitus, kāpņu lūgšana, zemie mīlestības vārti…
Mūsu nāve – zemākā, šaurākā vieta šais vārtos, bet aiz tiem Dieva mīlētājiem paveras viss apskaidrots, plašs un cēls – mērķis sasniegts, vārti atvērušies – dzīve Jēzū. Jēzus dzīve, dzīvošana dievišķajā mūžīgās Komūnijas debesu valstībā. Tā redzam māsu Mariju Stefanu stāvam pēdējos dzīves gados šo vārtu priekšā – kā gudrā jaunava ar degošu lampu, kā uzticīgs kalps nomodā, kā līgava sagatavojusies gaida, kad kāzu zāles vārti atvērsies un Līgavainis pats nāks viņu izvest caur zemajiem mīlestības vārtiem.
18.02.1958.
Vēlreiz lai atgriežamies pie mūsu zemajiem mīlestības vārtiem. Iepriekšējās pārrunas veltījām šo vārtu zemākajai, šaurākajai vietai – nāvei. Nebūtu pareizi to visu uzskatīt par īstajiem vārtiem, par ieeju Jēzus un Marijas dzīvē. Nāve var būt tikpat labi ieeja dzīvē, kā ieeja pazušanā – izšķirošais ir tas, kas šai šaurākajai, zemākajai vietai ir priekšā.
Īstie, pilnie mīlestības vārti – gribas tos salīdzināt ar senlaiku svinīgo gotu vai romāņu stila katedrāles portālu, kur neskaitāmās rindās seko viens otram pīlāri, loki, vienmēr šaurāki un zemāki līdz katedrāles vārtiem. Pīlāri arvien zemāki, loki arvien šaurāki – tā ir mūsu ikdienišķā nāve, mūsu “quotidie mortui” – ikdienas nāve. Mūsu miršana lepnībai, acu kārībai, miesas kārībai, pasaulei, mūsu miršana – nāve savam es, lai dzīvotu Jēzū, lai dzīvotu ar Jēzu, ieeja Jēzus dzīvē – tikai caur līdzdalību Viņa nāvē. Sv. Pāvils romiešiem saka: “Caur kristību ar Viņu līdz esam apglabāti nāvē, lai tāpat kā Kristus augšāmcēlās no miroņiem, arī mēs dzīvotu jaunu dzīvi. Jēzus mums ir priekšā dzīvojis, un ieiešana Viņa dzīvē – lai tas arī mums nozīmētu to ikdienišķo miršanu.
No Viņa cilvēktapšanas dienas sākot, kad Viņš savienoja Savu dievišķo ES ar ciešanām un nāvei padoto cilvēcīgo dabu, iegāja caur Marijas vārtiem – Viņa mīlestības vārtiem – līdz pat Kalvārijas adatas acij. Šeit mēs varam atkal atrast, kā Viņš savienoja divas galējības, divus šķietamus pretstatus darīja par vienu. Dievs un cilvēks, Radītājs un radība, Visusvētais un grēkos grimusī cilvēce, taisnība un žēlsirdība, pazemība un mīlestība. Arī šie divi šķiet esam pretstati. Mīlestība – visdievišķākais tikums – Dievs Pats ir mīlestība – Deus caritas est – pilnības kalngals vienā pusē un otrā pusē – niecība, grēcīguma bezdibenis. Abyssus abyssum invocat. Tie šķietami ir tik šķirti kā Dievs un mūsu grēku nelaime.
Ja sekojam domās māsas Marijas Stefanas grāmatiņas galvenajam iedalījumam – bērns un līgava – tās ir divas šķietami būtīgi patstāvīgas, viena no otras neatkarīgas, divas atsevišķas idejas. Un tomēr, viņas atklājums ir ne tikai šo ideju ārējā sintēzē – samierināšanā, savienošanā, bet atziņā, ka šīs divas šķietamās pretrunas Dieva sirdī un Dieva domās veido vienu organisku vienību, ka mīlētājai vajag Dieva gribai kalpot, sevi upurēt, sevi aizliegt, sevi izsmelt. Tā Kunga Jēzus dzīvē līdz galam iet šie neskaitāmie mīlestības vārtu loki – līdz Viņa sevis izsmelšanai, konsekrācijai Vissvētākajā Sakramentā – līdz Viņa euharistiskās mistiskās nāves zemībai – zemīgai mīlestībai Svētajā Komūnijā, kur Viņa dievišķīgi – cilvēcīgā klātbūtne ne tikai mirst, bet pazūd, lai pārietu mūsos. Vai Dievs nav pats pirmais zemīgais mīlētājs? Jau radīšana ir Dieva zemība, Dieva nolaišanās – sava spēka, savas gudrības, savas mīlestības izšķērdība, vēl jo vairāk – pestīšana. Descendit. Viņš nokāpa no debesīm un iemiesojās no Jaunavas Marijas, un pieņēma pazemīgo kalpa veidu un izskatu, un izsmēlās, tapa paklausīgs līdz nāvei. Jo lielāka mīlestība, jo lielāka šī izsmelšanās. Jo lielāks mīlētājs un zemāks mīlētais – tas, ko mīl, jo lielāka humilitatio – zemošanās. Mēs nekad nevaram tā pazemoties kā Dievs, jo mēs nekad nevaram mīlēt kā Dievs – bezgalīgi Lielais bezgala mazo, Visusvētais – grēcīgo. Un tāpēc, ka mēs paši varam tikai mīlēt, paši bezgala mazi būdami, bezgalīgi Lielo un Viņa dēļ tikpat mazo kā mēs līdzcilvēku, tāpēc sv. Pāvils iesaucas: “Ko tu vēl vari lepoties?!” Kā tu gribi mīlēt bez pazemības, bez izsmelšanās? Dievam vajadzēja pazemoties, lai noliektos pie mums – zemajiem, bet man nav jāzemojas, jo es jau esmu zems, jo es Visaugstāko ar savu mīlestību tikai par tik varu sasniegt, par cik Viņš pie manis noliecas, zemojas. Tikai tad mēs varētu pazemoties, ja gribētu kādu tārpu, kādu putekli tā mīlēt, ka gribētu dzīvot tikai priekš viņa un ar viņu, un viņā, viņam sevi atdot, ar viņu sevi vienot, lai tārps vai puteklis mūsos taptu cilvēks un mēs viņā kļūtu tārps, puteklis. Dievs negrib no mums tādu mīlestību, tādu pazemību, Viņš tikai grib no mums atbildi uz Viņa mīlestību uz mums un visu cilvēci, Viņš tikai grib, lai mēs kļūtu Viņa brāļi un māsas, kā viena kopēja Tēva bērni, Viņš tikai grib, lai mūsu dvēsele kļūtu Viņa līgava, Viņš grib mūsu vienošanos ar Viņu. Viņš grib mūsu sv. Komūniju, ne tikai to, ko mēs saņemam, kad Viņš top mūsu, kad Viņš mūsos tā kā pazūd, bet arī to komūniju, ko mēs sniedzam Viņam, kur mēs Viņā pazūdam, kur mēs Viņam sevi atdodam. Viņš grib pieņemt mūsu hostijas komūniju – un tā ir ieeja Jēzus dzīvē, tās ir mūsu svētās zemības sāpes par mūsu neko – nekas būt, neko turēt par savu – par mūsu necienīgumu – pārāk lielo, bezgalīgo atstarpi starp Radītāju un radību, Pestītāju un grēcinieku. Elizabete no sv. Trīsvienības saka, ka šī sāpīgā atziņa ir būtiska īstās radības adorācijas sastāvdaļa. Un tad hostijai kļūt, ieiet Jēzū, Viņam sniegt savu komūniju – mūsu upura dzīves hostijas līdz nāvei – līdz debesu Komūnijai.
Mūsu atteikšanās no savas “būtes”, no sava “būt es”, no “būt tādam”, lai pilnīgi pazustu Jēzū.
Ieeja Jēzus dzīvē. Jā, mūs uz to ved zemie mīlestības vārti, bez tiem nav mīlestības. Starpība paliek bezgalīga, mēs nekad nevaram tā pazemoties kā Dievs, mēs nekad nevaram tik pazemīgi mīlēt, kā Dievs mūs mīl, bet to mēs nevaram mīlēt citādi, kā ar pazemību un upuri, arī uz mūsu mīlestību ved tikai zemie mīlestības vārti.
Māsa Marija Stefana savas pašas sacerētās, ik gadus atkārtojamās, pirms solījumu dienas noturamās novennas septītajā dienā ar virsrakstu “Et incarnatus est” raksta: “Kad mans “es” ir miris, ir iznīcināts ar visu savu būtību, tad Kristus var manī dzīvot, tad Dievs manī iemiesojas. Ne es vairs dzīvoju, bet Kristus dzīvo manī. Viņš domā, Viņš vēlas, Viņš strādā manī”. – Tā viņa saprot ieeju Jēzus dzīvē. Ne es vairs dzīvoju, Kristus dzīvo manī, Viņš ir manas dvēseles dzīve. Caur ikdienas nomērdēšanos, ikdienas uzticību, zemajiem mīlestības vārtiem. It sevišķi – caur svētajiem ordeņa solījumiem – totālu miesas un dvēseles upuri – upuri, kas ir katras Komūnijas priekšnoteikums. Tā māsa jau kā jauna postulante raksta, atgādina vienā vēstulē sv. Franciska vārdus – “Kungs, palīdzi man, lai es pārplūstu no ilgām dot, ne saņemt, lai es alkstu ne tik daudz būt saprasts, kā citus saprast, ne tik daudz būt mīlēts, kā citus mīlēt, jo – tad, kad tu mirsti sev, tu dzimsti mūžīgai dzīvei”.
Ieeja Jēzus dzīvē caur zemajiem mīlestības vārtiem. Arī mums nav citas atbildes uz Dieva mīlestību uz mums – kā šī pazemīgā, kalpojošā, upurējošā, sevi aizmirstošā, sevi dāvājošā, sevi izsmeļošā mīlestība.
21.02.1958.
Mēs mēģinām tuvoties zemajiem mīlestības vārtiem. Brīžiem liekas, ka tas ir galvenais, ka tie ir zemi, tomēr tas tā nav. Galvenais ir tas, ka tie ir Dieva zemes vārti, bet mūsu debesu vārti. Arī kāda pasaules laicīgā vērtība vai ideāls var prasīt smagu kalpošanu, uzupurēšanos, pašaizliedzību, pat dzīvību. Izšķirošais, svarīgākais, nozīmīgākais, ka tie ir mīlestības vārti. Gan, no vienas puses, mīlestība bez kalpošanas, pašaizliedzības, atdeves, uzupurēšanās, sevis izsmelšanas nebūs īsta, bet, no otras puses – kalpošana, pašaizliedzība, atdeve, uzupurēšanās, sevis izsmelšana bez mīlestības nebūs nekas.
Zīmīgi, ka taisni savas mīlestības kvēles laikā pēc mūžīgiem solījumiem māsa savā lūgšanu grāmatiņā pēc brīnumskaistas lūgšanas piezīmē, ka apņemas labāk izmantot svētdienas un studēt sv. ap. Pāvila 1.vēstuli korintiešiem, tā saukto – mīlestības augsto dziesmu. – – Bez mīlestības arī visas runas un gara dāvanas, visas atziņas, visu noslēpumu zināšana, pat brīnumu darīšanas dāvana, pat vissvarīgākie žēlsirdības darbi, pat visasiņainākā mocekļa nāve, sadedzināšana – nekā nav vērts bez mīlestības. Tātad mēs varam visu saprast un zināt, augsti zinātniskas grāmatas sarakstīt, darīt žēlsirdības darbus, slimniekus kopt, panest slimības u.c. krustus – viss tas ir taisni tik daudz un tikai tik daudz vērts, cik tas notiek no mīlestības, kas pastāv gribā, ar ko mēs vienojamies un it kā aptveram Dieva gribu. Dieva gribu mūsu gribā.
Un, no otras puses – visā ir tik daudz mīlestības, cik īstas pazemības, zemības, sevis izsmelšanas, kalpošanas, uzupurēšanās, pašaizliedzības. Tā sv. ap. Pāvils turpina: “Mīlestība ir pacietīga, labsirdīga, ne greizsirdīga, nedara pāri, neuzpūšas, nav godkārīga, neskatās uz savu labumu, nav dusmīga, nedomā ļaunu, nepriecājas par pārestību, visu pacieš, visu tic, visu cer, visu panes”. Tā pagājušajai svētdienai bija jābūt māsai Marijai Stefanai īpaši mīļai svētdienai ar šo epistulu un evaņģēliju, kur mēs dzirdam Jēzus Sirds noslēpumu, ko Viņš atklāj pirmo reizi, un tomēr tas paliek noslēpums – šie vārdi bija tiem paslēpti, un viņi tos nesaprata.
Viegli bija Jēzum dziedināt Jērikas aklo, kas savu trūkumu atzina, kas sauca: “Apžēlojies par mani, Kungs, dod, lai es redzētu!”, bet grūts darbs bija atvērt apustuļu acis, lai tie saskatītu zemos mīlestības vārtus, Jēzus Sirds noslēpumu – zemīgo mīlestību, bez kuras nav ceļa uz Jēzus godību. Jēzus saka, ka Cilvēka Dēlam jābūt nodotam pagāniem un izsmietam, šaustītam un apspļaudītam, un beigās nonāvētam, un tad trešā dienā Viņš augšāmcelsies.
Māsas Marijas Stefanas acis Dievs bija plaši atvēris saviem zemajiem mīlestības vārtiem. Viņa bija kā bite, kas neatlaidīgi lidinās ap kādu brīnišķā veidā neizsmeļamu medus pilienu zieda kausā – tā visas viņas domas riņķo ap šo domu – zemīgā mīlestība – viņas sirds noslēpums. Bērna mīlestība – līgavas mīlestība. Dievs ir mīlestība, dzīvot Dievā nozīmē – dzīvot mīlestībā. Mīlestība ir – vairāk dot kā ņemt. Mīlestība ir varonīgi jāpierāda ar upuri ikdienas dzīvē. Ar prieku, ar dziesmu, kā ziedam, kas smaržo, visu darīt aiz mīlestības uz MĪLESTĪBU. Visu savam sirds Karalim. Mīlēt ir lūgties, mīlēt ir slavēt, mīlēt ir paļauties, mīlēt ir meklēt ar Mariju Magdalēnu. – Viņas sirds pārvērtās par mīlestības upuri, hostiju, mīlestības mocekli, mīlestības priesteri, pārvērsties, upurēties, savienoties. Mīlestība, bet tā ir zemīgā mīlestība – no niecības, grēcīguma bezdibeņa pacelties mīlestības kalngalos. Tā ir doma, kas visur valda.
Pēc mūžīgajiem solījumiem viņas lūgšanu grāmatiņā ierakstīta brīnišķīga lūgšana, kur skan viņas noslēpums – mīlestība un pazemība. – “Dod man visu tikumu kroni – mīlestību. Dievu mīlēt no visas sirds. Kaut šis gads kļūtu par lielu mīlestības gadu. Ar varonīgu sajūsmu ņemt mīlestības zīmi – krustu, pašaizliedzību. Ļauj man, lūdzu, sakopotībā palikt pie Tavām kājām. Dod mīlestību pret cilvēkiem, uzupurēšanos, sirsnību. Grūtumos lūgties kā sv. Stefans. Citiem piedot, nepieļaut sarūgtinājumu, būt laipnai, pilnai godbijības, lūgt padomu. – – Vismīļais Jēzus Bērns, kas esi pazemojies pāri jebkuram saprātam, pateicos par to, ka man devi piemēru un žēlastību būt pazemīgai. Apžēlojies par mani – lepno… Dod uzvarēt lepnību, sevi pašu kājām mīt… Cīnīties, izmantot izdevības uz pazemību. Visu godu Tev atdot, citiem cilvēkiem slavu, priekšrocību.
Palīdzi man izstiept rokas pēc krusta, pašaizliedzības, nabadzības, būt nekam.
Jēzus Bērns, Tevi lūdzu – palīdzi man. Veido mani pēc Tavas svētās Mātes parauga, palīdzi iegūt viņas tikumus.”
22.02.1958.
Zemie mīlestības vārti – Kungam Jēzum kā šīs zemes vārti, mums – kā debesu vārti. Kāds salīdzinājums! – Viņš, nākot pie mums cauri šiem vārtiem, ziedoja, upurēja vislikumīgāko Debesu majestāti, savu debesu troni, beidzot – ziedoja savu dievišķīgi–cilvēcīgo dzīvību un asinis, savu cilvēka izskatu Vissvētākajā sakramentā. Un mēs upurējam tikai savu cilvēcīgo būti, savu grēcīgo gribu, spēcīgo patmīlību, no ļaunā gara mantoto spītību un ļaunumu; ziedojam putekļus – šīs pasaules mantu ar nabadzības solījumu, šīs pasaules nožēlojamos, dzīvnieciskos priekus ar jaunavības solījumu un mūžīgi vilinošo, mūžīgi kārdinošo, mokošo gara brīvību, kas pirmajam cilvēkam maksāja paradīzi un debesis – caur paklausības solījumu. Dievs upurēja, lai kļūtu par cilvēku, mēs ziedojam, lai iemantotu sev Dievu. Ieeja Jēzus dzīvē – ieeja Dievā. Mums tiešām ir tiesības uzsaukt saviem zemajiem mīlestības vārtiem svētā priekā, pateicībā un nāves drosmē – “Palieciet augsti un cēli jūs, mūžības vārti!”
Ne zaudējums, bet bezgalīgs ieguvums, ne pazeminājums, mazinājums, bet bezgalīgs augstinājums, ne sāpes, bet bezgalīgs prieks, ne nāve, bet mūžīga dzīvība. Ieeja Jēzus dzīvē. Ieeja Jēzus un Marijas dzīvē. Ieeja Dievā. Ar kādiem šīs pasaules goda un prieka vārtiem mēs tos varam un gribam apmainīt – šos savus zemos mīlestības vārtus?…
Jau 1943. gada 26. novembrī kā jauna novice māsa Marija Stefana raksta: “Brīnumskaisti tu man raksti, ka gribi padarīt savu dzīvi vērtīgāku. Bet kā to varēsi izdarīt? Mēs esam tik mazi, tik niecīgi, nekas. Bet – cik mēs esam niecīgi, tik lieli kļūstam, ja esam kopā ar bezgalīgi lielo un svēto mīļo Jēzu – mūsu dvēsele kļūst bezgalīga, ja Viņu uzņem. Mums tik Viņš ir vajadzīgs, viss cits mums ir vismazākais”.
Tā raksta Dieva roka virs katras Jēzus izvēlētās dvēseles dzīves – ieeja Jēzus un Marijas dzīvē caur zemajiem mīlestības vārtiem. Tā vajadzētu rakstīt virs katra tabernākula durvīm – zemie mīlestības vārti Jēzum, lai ieietu mūsu dzīvē, mums – lai ieietu Jēzus un Marijas dzīvē. Tā varētu ar lielu, katram salasāmu roku rakstīt virs katra klostera vārtiem – “ZEMIE MĪLESTĪBAS VĀRTI IEIEŠANAI JĒZUS UN MARIJAS DZĪVĒ”. Tā māsa Marija Stefana rakstīja par saviem klostera vārtiem, par savām tabernākula durtiņām, par katru klostera dzīves dienu, par katru darbu un pienākumu, un klostera krustu, par savu smago slimību un grūto nāvi – ar drosmīgas, pazemīgas, augstsirdīgas mīlestības vadītu roku. Ieeja Jēzus un Marijas dzīvē caur zemajiem mīlestības vārtiem.
Vai mēs sev varam meklēt citu izeju kā ieeju debesīs? Vai tieši mēs neesam aicināti šo garīgo mantojumu, šo Dieva īpaši mums uzticēto atbildību rakstīt uz saviem klostera vārtiem, ordeņa dzīvi, tabernākula durtiņām, katrai ordeņa dienai, ordeņa krustam – ar kvēlu drosmi – zemie mīlestības vārti – ieeja Jēzus un Marijas dzīvē – ieeja Dievā, debesīs.
Jānodod katram savā vietā māsas Marijas Stefanas doto sūtību cilvēkiem; – pasaule, mosties, pasaule, mācies pazemību un mīlestību, jo arī tev nav citas laimes, cita goda, cita atrisinājuma mūžīgi neatrisināmām problēmām kā – klausīt tavu Radītāju, tavu Pestītāju, lai katra cilvēka dzīve kļūtu par zemajiem mīlestības vārtiem – ieeju Jēzus un Marijas dzīvē.
1 Publicēta 1993.gadā izdevniecībā „Preses nams”.
