Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča sprediķis Lieldienu vigīlijas dievkalpojumā, 26. martā Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē.
Dārgie brāļi un māsas Kristū, dārgie Radio Marija klausītāji!
Ja mēs ieskatāmies šodienas lasījumos, tad varam atrast vairākus vienojošos pavedienus. Pirmais pavediens, uz ko vēlētos vērst jūsu uzmanību, sākot ar Evaņģēliju, ir bailes, neziņa, apjukums un izbrīns.
Sievietes pie kapa. Viņas nāk un viņām ir pārsteigums, jo kaps ir tukšs un akmens ir novelts. Viņas pārbijušās nolaiž acis uz zemi. Tur ir kaut kādi divi vīri spožās drēbēs. Citā evaņģēlijā ir pateikts skaidri, ka tas ir eņģelis. Tātad saskarsmē ar tukšo kapu, ar Dieva noslēpumu – bailes. Tad viņas brīnās, pārdomā un skrien pie apustuļiem visu izstāstīt.
Tāpat lasījumā no Izceļošanas grāmatas redzam, ka ēģiptieši vajā Izraēli, Izraēlis jau ir piespiests pie jūras, viņiem nav kur sprukt un viņi ir pārbijušies, jo tūlīt vienu daļu apkaus pārmācīšanai un pārējos paņems verdzībā. Viņi ir panikā.
Pirms tam Radīšanas grāmatā dzirdējām aprakstu par cilvēka radīšanu, bet tūlīt pēc tam tajā lasījām, ka cilvēks ātri vien krīt grēkā un tad, kad Dievs – tas tēlaini ir aprakstīts – pastaigājoties pa dārzu, aiziet paskatīties, kā dārgajam Ādamam klājas ar Ievu, izrādās viņš ir paslēpies krūmos, jo ir paguvis sagrēkot un izbīlī slēpjas no Dieva, jo viņam ir kauns rādīties Viņam acīs. Svētie Raksti ir pilni ar tāda veida situācijām.
Kāda ir Dieva atbilde uz to? Kāds ir Dieva komentārs un skaidrojums? Mūsu situācijā varam vilkt paralēles. Arī mēs esam nobijušies, piemēram, pēc teroraktiem Parīzē, pēc tam Briselē, vai pie mums kaut kas līdzīgs nenotiks. Mēs esam neziņā par nākotni, vai mūs nepārpludinās bēgļu straumes. Mēs arī nezinām, vai nesāksies trešais pasaules karš, vai te nesāksies kaut kādi procesi, vai sveši karapulki nebrāzīsies pār Latviju. Mums ir neziņa. Varbūt mūsu dzīves personīgā situācija ir tāda, ka esam apjukumā. Tā ir ļoti pazīstama tēma. Un kāda ir Dieva atbilde? Ko Dievs šodien mums saka?
Mēs to varam atrast dzirdētajā lasījumā no Izceļošana grāmatas, tajā, ko Viņš saka Mozum: „Kāpēc tu sauc uz mani? Saki Izraēļa bērniem, lai viņi dodas uz priekšu.” Dievs mums saka: „Dodies uz priekšu!” Te ir arī pateikts: „Bet tu pacel savu spieķi pār jūru un to pāršķir.” Jūra – tā ir pasaule, tā ir cilvēciskā realitāte, kurā esam iegremdēti. Tā ir arī pasaule, kas ir grēkā kritusi, kurā diemžēl ir daudz ļaunuma. Kaut kādā ziņā tā ir arī ļaunuma jūra, kurai mums ir jāiet cauri. Un Dievs saka: „Nebīsties, ej iekšā! Ej iekšā!” Vai tas mūs neiznīcinās? Vai mēs nenoslīksim tai jūrā? Mozum bija jāpaceļ spieķis, vienkārši jāklausa Dievam.
Kāds mums ir pamats cerēt, ka tā jūra mūs neaprīs. Ļoti labas atbildes mēs atkal varam atrast lasījumos. Jo – skatoties plašākā kontekstā – kas bija baiļu iemesls? Paradīzes dārzā – pirmkārt jau cilvēks bija sagrēkojis, sirdsapziņa viņu mocīja, viņš zināja, ka ir pelnījis sodu, patiesībā nāvi par savu grēku, ka ir pazaudējis tiesības uz Dieva mīlestību. Mēs zinām no dievišķās atklāsmes, ka nāves, ciešanu iemesls ir grēks. Tas neattiecas tikai uz mūsu personīgo grēku, bet tas ir tas ļaunums, kas ir pasaulē, ko ir saražojuši visi cilvēki kopā. Bet Dieva atbilde ir šāda: „Jo kalni var atkāpties un pakalni nodrebēt, tomēr mana žēlsirdība neatkāpsies no tevis un mana miera derība netiks lauzta.” Dieva vārdi no pravieša Isaja grāmatas. Tātad tā ir Dieva žēlsirdība. Dievs atbild: „Es esmu žēlsirdīgs, es neesmu pārstājis tevi mīlēt tavu grēku dēļ. Esmu ar tevi, lai arī tu jūties apjucis, nedrošs un neziņā.”
Svētais Pāvils mums skaidro šo noslēpumu, parāda ceļu cauri tai jūrai, caur kuru izgāja Izraēlis, parāda ceļu, kā var ieiet tai jūrā un palikt dzīvi, un ne tikai palikt dzīvi, bet arī iziet otrā krastā. Svētais Pāvils mums saka: „Brāļi (un protams, māsas) vai tad jūs nezināt, ka mēs visi, kas esam kristīti Kristū Jēzū, esam kristīti Viņa nāvē? Kristībā mēs kopā ar Viņu esam apbedīti nāvē, lai arī mēs ieietu jaunā dzīvē (..) vecais cilvēks mūsos ir reizē ar Viņu piesists krustā, lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa un mēs vairs nekalpotu grēkam. (..) Nāvei vairs nav varas pār Viņu”, pār Jēzus Kristus miesu, kura tika nonāvēta grēka dēļ. Un viņš saka: „Ja mēs esam caur kristību ar viņu vienoti, tad grēka vara mūsos ir atbruņota. Grēkam vairs nav varas pār mums.” Lūk, ceļš, kādā veidā iziet cauri tai ļaunuma jūrai. Tātad pirmām kārtām atbruņot tās spēku mūsu pašu sirdī un dzīvē. Lūk, ceļš, kuru mums parāda šīsdienas Dieva Vārda liturģija.
Tātad, dodies uz priekšu, iegremdējies tajā, ej iekšā, bet ļauj, lai Kristus nāve un augšāmcelšanās tevi atindē, attīra no grēka indes. Nāve, šī ļaunuma vara tiks uzvarēta. Mateja evaņģēlija tekstā eņģelis skaidri saka sievietēm: „Nebīstieties! Viņa šeit nav šai kapā. Viņš ir augšāmcēlies.” Tātad pirmām kārtām ļaut, lai šis noslēpums, lai šis Dieva spēks mūsos atbruņo ļaunumu, un tad mēs jau varam doties uz priekšu.
Nākošais, kas izriet no liturģiskajiem tekstiem un sevišķi tas ir pie svētā Pāvila: „Dievs visu dara jaunu.” Zaļajā ceturtdienā un Lielajā Piektdienā mēs pārdomājām, ka Kristus ir izlīgums, tas ir viens no vārdiem, ar kuru Viņš tiek apzīmēts sv. Pāvila domā: „Viņš ir kļuvis par izlīgumu, Viņš noārda mūrus, Viņš visu dara jaunu un apvieno.” Citos tekstos ir teikts: „Vairs nav ne grieķa, ne jūda, ne vīrieša, ne sievietes,” citiem vārdiem sakot, vairs nav šī konkurences gara, nav savstarpējas cīņas, ir izlīgums, ir harmonija, ka visi kļūst kā vienas miesas loceklis, kāja, roka, ausis, acis. Katrs veic savu funkciju, un viss notiek.
Kādus mūrus – bez grēka jeb baiļu mūriem, kas ir mūsos pašos – Dievs vēlas nojaukt arī ārpusē? Šeit gribētos saistībā ar kaut vai tiem pašiem bēgļu plūdiem – es teiktu, ka mums ir mājas darbi kaut kādā ziņā nepildīti, jo pirms mēs uzņemam ciemiņus, ir jāsakārto sava māja, jāsagatavojas ciemiņu uzņemšanai. Tagad iznāk tā, ciemiņi jau ir uzaicināti, daži jau iebraukuši, citi gatavojas, bet mums paralēli jākārto māja. Bet tas mūs neatbrīvo no tā, lai to māju sakārtotu. Man gribētos pasignalizēt par trīs punktiem, kas ir vajadzīgi, lai tā māja būtu gatavāka.
Pirmais, lai mūsu bērnu nami ir tukši. Jo mums bērnu namos ir bērni, kuri ir saņēmuši skaidru signālu: mēs jūs negribam. Viņi nav ģimenēs, viņi nav ar visiem pārējiem, viņi ir nodalīti tādā kā geto. Ārkārtīgi svarīgi, lai ir ģimenes, kuras viņus uzņem kā savējos. Ir ģimenes, kurām nav bērnu vai ir daži bērni, bet ir iespēja paņemt vēl. Lai nonāk līdz tam, ka bērnu nami ir tukši.
Otrais – ir tāds ļoti sasāpējis jautājums, kuram ir vēsturiskas saknes, sarežģīta ir tā problemātika. Tas ir mūris, kas ir izaudzis neatkarības gados starp krieviski un latviski runājošo Latvijas daļu. Diemžēl ir tas mūris – lai arī Kristus dara visu par vienu – jo visu laiku ir teikts, ka mēs jūs negribam, jūs esat sveši, ejiet projām, jūs esat okupanti, migranti, tādi visādi apzīmējumi. Ja cilvēki ļoti ilgi tādus signālus saņem, tad viņi reāli sāk justies kā tādi. Ir uzcelts mūris. Manā sirdi ir pārliecība, ka tas nav tīkams Dievam. Ja Dievs šajos Lieldienu svētkos nāk, lai atbruņotu ļaunumu, noārdītu mūrus, tad Viņš vēlas, lai mēs darām kaut ko šai virzienā.
Man šķiet, ka te prasās pēc viena jauna valodas termina. Piemēram, krieviski ir tāds labs, piemērots vārds, man tas patīk: латвийцы. Ir латыши un латвийцы. Latviski vēl nav tāda vārda, jo, piemēram, rietumos – viņiem ir viennozīmīgi, ja kāds ir no Latvijas ar Latvijas pasi, tad viņš ir Latvian. Viņiem tas nav saprotams, ka tādā gadījumā var nebūt latvietis. Bet Latvijā – tāda mums tā vēsture ir – viņš nav latvietis. Nu tad gandrīz vai latvijietis. Prasās pēc jauna termina, kurš integrē Latvijā dzimušos, augušos, tos, kuri identificējas ar Latviju, kuri mīl Latviju, tās kultūru, respektē latviešu valodu – prasās pēc viena jauna termina. Prasās pēc tā, lai mēs viņiem pasakām – nelatviešiem, kas mīl Latviju: „Jūs esat mūsējie, jūs neesat sveši! Mēs jūs respektējam, pieņemam, jūs esat savējie.”
Tas ir liels izaicinājums, kurā noteikti Dievam ir plāns. Un dabiski, ka tikai kopā mēs to kaut kā varam atrisināt. Gatavo recepšu te nav. Bet ir redzams, ka mūris pastāv, tas Dievam nav tīkams, tās ir grēku, kaut kādu egoismu sekas, protams, pagātnes pieredzes sekas, bet Svētajos Rakstos ir tā, ka Dievs – jā, Viņš piemin tēvu un dēlu grēkus trešajā un ceturtajā paaudzē, bet Viņa žēlsirdība sniedzas tūkstošos paaudžu, Viņa žēlsirdība ir neizmērojama. Vai te neiznāk, ka mēs par tēvu grēkiem gribam sodīt viņu dēlus un meitas. Dievs vēlas, lai žēlsirdība ienāk un dziedina pagātni. Protams, te ir vajadzīga pretimnākšana no abām pusēm. Bet izaicinājums ir, un noteikti Dieva prāts ir uz to, lai kaut kas te tiek darīts.
Un trešais – sakārtoti likumi. Vērojot to, kas notiek Rietumvalstīs, redzam, ka svešinieki atnāk un mēģina savu kārtību ievest vai uzspiest, ignorēt likumus un darīt pa savam, kā tas viņu mītnes zemēs ir pieņemts. Un iznāk, ka rietumu sabiedrība tam nav gatava. Respektīvi, mums likumdošanā vajag iestrādāt skaidrus noteikumus, principus, kādā veidā viņiem ir jāizturas, kādi ir noteikumi pie mums. Tad, kad tur ir skaidrība, ja kāds nerespektē mūsu kultūru, valodu, likumus, tad skaidri ir ierakstīts – nākošajā dienā, lūk, visa pasaule ir tavā rīcībā, bet mūsu mājās tā neuzvedas un tāpēc tu nevari vairs šeit uzturēties. Tur jābūt skaidrībai un, iebraucot Latvijā, viņam tas tiek pateikts, un pēc tam nav vairs nekādu diskusiju. Ja likumi ir skaidri, tad pēc tam arī nekādi starptautiskie cilvēktiesību institūti nevarēs neko iebilst.
Tātad trīs lietas, kuras būtu svarīgi izdarīt mājās. Tikt galā ar mūsu iekšējām problēmām un integrēties savā starpā, un tad neizmērojami pieaugs mūsu spēja integrēt citu kultūru, citu valodu, citu tautu, cita domāšanas veida cilvēkus. To mēs varam izdarīt Dieva spēkā, Jēzus Kristus krusta nāves un augšāmcelšanās spēkā un Svētā Gara spēkā. Ar cilvēcisko gudrību te vien nepietiks, jo 25 gadu garumā to mēģināja darīt. Redzam, ka tas nav pa īstam izdevies.
Lai Dievs palīdz mums šajos Lieldienu svētkos doties uz priekšu, arī šajā neziņas un nedrošības situācijā. Jo Dievs mums saka: „Nebīsties, mana žēlsirdība ir pār tevi! Es esmu ar tevi! Paļaujies uz mani! Uzticies man!” Bet kā dzirdējām Vecās Derības lasījumā: Ja tu vēlies gudrību, ja tu vēlies padomu, ja vēlies skaidrību, kā rīkoties vienā vai otrā situācijā, tad meklē gudrības grāmatā, klausies dzīvības baušļus, jo visi, kas turas pie Dieva baušļu grāmatas un pie likuma, kas ir ierakstīts cilvēka sirdī, Dieva atklāsmes grāmatā, visi, kas turas pie tās, dzīvos, bet tie, kas to atstāj – nomirs.
Lai Dievs dod mums apņēmību un spēku turēties pie dzīvības!
