• 1920. gada martā Rīgā ieradās Svētā Krēsla nuncijs Polijā arhibīskaps Akille Rati [Achille Ratti] (1857-1939, 1922. gada 6. februārī tika ievēlēts par pāvestu un pieņēma vārdu Pijs XI). Viņa vizītes laikā tika ievadītas sarunas par konkordāta noslēgšanu starp Latvijas valsti un Svēto Krēslu.
• 1921. gada 10. jūnijā Svētais Krēsls atzina Latvijas Republiku de iure.
• 1921. gada vasarā Latvijas valdības un Baznīcas pārstāvji (attiecīgi Hermanis Albats un monsinjors Jāzeps Rancāns) izstrādāja un jau pāvesta Pija XI laikā 1922. gada 30. maijā Romā noslēdza Latvijas un Svētā Krēsla konkordātu. Latvijas Satversmes sapulce pēc asām debatēm to apstiprināja tā paša gada 19. jūnijā, un tas stājās spēkā ar ratifikācijas dokumentu apmaiņu Romā 1922. gada 3. septembrī. Ar šo konkordātu Latvijas valdība garantēja katoļiem ticības un kulta brīvību un katoļu Baznīcai Latvijā piešķīra juridiskās tiesības. Rīgas arhibīskaps visās lietās bija atkarīgs tieši no pāvesta, kas to arī iecēla tikai ar Latvijas valdības piekrišanu katrā konkrētā gadījumā. Valdība apsolīja arhibīskapa rīcībā nodot piemērotu katedrāli, katoļu garīdzniekus atbrīvot no karaklausības, atļaut dibināt katoļu skolas, seminārus, kā arī katoliskās organizācijas. Konkordāts bija noslēgts uz trim gadiem, taču automātiski palika spēkā arī turpmāk.
• Svētais Krēsls 1922. gada oktobrī atsūtīja uz Rīgu savu apustulisko delegātu Miras titulāro arhibīskapu Antonino Cekīni [Dr. Antonino Zecchini] (1864-1935). Jau 1921. gada 19. novembrī pāvests Benedikts XV šo jezuītu ordenim piederīgo Itālijas zemes dēlu un ilggadējo kanonisko tiesību profesoru bija iecēlis par apustulisko administratoru Latvijā un Igaunijā. 1926. gada aprīlī viņš tika paaugstināts par apustulisko internunciju, bet 1928. gada novembrī – par nunciju. Nunciatūras rezidence bija Rīgā, Jura Alunāna ielā 2.
• Latvijas valdība, savukārt, par sūtni pie Svētā Krēsla ar rezidenci Rīgā 1925. gadā iecēla Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāru Hermani Albatu, un šajā amatā viņš palika līdz pat 1940. gadam.
• 1935. gadā Rīgā mūžībā aizgāja pāvesta nuncijs Antonino Cekīni. Latvijas valdība nunciju apbedīja ar militāru godu Sv. Miķeļa kapos. Bērēs piedalījās Valsts prezidents, valdība, diplomātiskais korpuss un plaša sabiedrība.
• 1935. gadā arhibīskapa Antonino Cekīni vietā kā pāvesta sūtnis Rīgā ieradās arhibīskaps Dr. Antonino Arata (1883-1948).
• Pēc Latvijas okupācijas padomju valdība 1940. gada 13. augustā paziņoja Vatikānam par diplomātisko attiecību pārtraukšanu un 24. augustā no Rīgas izraidīja pāvesta nunciju. Svētais Krēsls nekad neatzina Baltijas valstu inkoporāciju PSRS sastāvā un uzskatīja, ka diplomātiskās attiecības ar šīm valstīm ir pārtrauktas tikai uz laiku. Kopš 1940. gada nunciatūras Baltijas valstīs tika iekļautas oficiālajos Svētā Krēsla diplomātisko pārstāvniecību sarakstos, lai gan savu pārstāvi, protams, nebija iespējams iecelt.
• 1964. gada 18. novembrī Romā Svētā Pētera bazilikā konsekrēja par bīskapu Julijanu Vaivodu, nominējot viņu par Makrianas titulārbīskapu, un oficiāli nozīmēja par Rīgas arhidiecēzes un Liepājas diecēzes apustulisko administratoru.
• 1964. gadā valdība bīskapam Julijanam Vaivodam atļāva piedalīties Vatikāna II koncila sesijā.
• 1972. gadā Romā par Rīgas arhidiecēzes palīgbīskapu iecēla katoļu semināra profesoru Valerianu Zondaku (1908-1986).
• 1982. gada 4. novembrī pāvests Jānis Pāvils II bīskapa kārtā iecēla monsinjoru Jāni Cakulu (1926) un nominēja viņu par Rīgas un Liepājas palīgbīskapu ar pēctecības tiesībām uz metropolijas virsgana krēslu.
• Sakarā ar Aglonas Dievmātes baznīcas 200 gadu jubileju 1980. gada 28. aprīlī pāvests Jānis Pāvils II sava pontifikāta otrajā gadā piešķīra Aglonas baznīcai mazās bazilikas titulu.
• Latvijai par lielu pagodinājumu svētais tēvs Jānis Pāvils II 1983. gada 2. februārī bīskapam Julijanam Vaivodam piešķīra kardināla titulu, par titulbaznīcu nosakot Četru kronēto svēto baziliku Romā. Bīskaps Julijans Vaivods kļuva par pirmo kardinālu ne tikai Latvijā, bet visā toreizējā PSRS.
• 1990. gada 4. maijā Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par valstisko neatkarību. 1991. gada 21. augustā Latvija atguva neatkarību, kļūstot par pilntiesīgu starptautisko tiesību subjektu. Latvijas neatkarības atjaunošanu Vatikāns atzina 1991. gada 29. augustā.
• Kopīgo deklarāciju par diplomātisko attiecību atjaunošanu 1991. gada 1. oktobrī Vatikāna vārdā parakstīja Svētā Krēsla īpašais sūtnis arhibīskaps Audrius Juozas Bačkis (kopš 1992. gada 2. marta – Viļņas arhibīskaps) un Latvijas vārdā – ārlietu ministrs Jānis Jurkāns.
• 1991. gadā tika akreditēts apustuliskais nuncijs Husto Muljors Garsija [Justo Mullor Garcia].
• 1993. gada 8. – 10. septembrī pāvesta Jāņa Pāvila II vizīte Latvijā.
• 1993. gadā pie Svētā Krēsla tika akreditēta vēstniece Aija Odiņa.
• 1995. g. 12. oktobrī Latvijas Saeimā tika pieņemts likums Par starptautiskās nozīmes svētvietu Aglonā.
• 1995. gadā (publ. 07.12.1995. L’ossevatore Romano) pāvests Jānis Pāvils II izveidoja Rēzeknes-Aglonas diecēzi un nominēja par bīskapiem Jāni Buli, Ārvaldi Andreju Brumani un Antonu Justu.
• 1996. gadā notika bīskapa Jāņa Buļa ingress.
• 1996. gada 24. martā notika bīskapa Andreja Ārvalda Brumaņa ingress Liepājā Sv. Jāzepa katedrālē. Piedalījās apustuliskais nuncijs Justo Mullor Garcia un Latvijas vēstniece Aija Odiņa.
• 1996.gada 25.martā bīskapa Antona Justa ingress Jelgavas Marijas Bezvainīgās ieņemšanas katedrālē. Piedalās apustuliskais nuncijs Husto Muljors Garsija un Latvijas vēstniece Aija Odiņa.
• 1996. gada 12. augustā stājās spēkā bezvīzu režīms attiecībā uz personām, kas ieceļo Latvijā ar Vatikāna pasi.
• 1997. gadā Latvijā tika akreditēts apustuliskais nuncijs Ervins Jozefs Enders [Erwin Josef Ender].
• 1998. gadā pie Svētā Krēsla tika akreditēts vēstnieks Atis Sjanīts.
• 2000. gada 8. novembrī Rīgā tieslietu ministre Ingrīda Labucka un nuncijs Baltijas valstīs Ervins Jozefs Enders parakstīja Līgumu starp Latvijas Republiku un Svēto Krēslu. Sarunas par jauna līguma starp Latviju un Svēto Krēslu nepieciešamību bija uzsāktas tūlīt pēc diplomātisko attiecību atjaunošanas. Līgums uzskatāms par 1922. gadā leģendārā pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica parakstītā Konkordāta turpinājumu, kura aktualitāte tolaik bija gan ārpolitiski, gan iekšpolitiski motivēta. Līgums nosaka Latvijas Katoļu Baznīcas juridisko statusu un sadarbības veidu ar valsts institūcijām izglītības, veselības aprūpes jomās, kā arī kapelāndienestā.
• 2001. gads Latvijas Katoļu Baznīcas dzīvē bija īpašs: 28. janvārī Jānis Pāvils II iecēla kardināla kārtā Latvijas Romas katoļu Baznīcas arhibīskapu-metropolītu Jāni Pujatu un piešķīra viņam Sv. Silvijas baznīcu Romas apkaimē. J. Pujats bija nozīmēts par kardinālu in pectore – sirdī – jau 1998. gada 21. februārī.
• 2001. gadā Latvijā tika akreditēts apustuliskais nuncijs Pēters Stefans Curbrigens [Peter Stephan Zurbriggen].
• 2001. gada 15. septembrī Liepājā tika atklāts Vatikāna paviljons EXPO 2000, kas bija uzstādīts 2000. gadā Vācijas pilsētā Hannoverē. Paviljons tika uzcelts par Vācijas Katoļu Baznīcas labdarības organizācijas Renovabis līdzekļiem kā simbolisks dāvinājums Jānim Pāvilam II, savukārt, Vatikāns šo celtni uzdāvināja Liepājas diecēzei jau 2000. gada 30. oktobrī, apustuliskajam nuncijam Vācijā arhibīskapam Džovanni Lajolo [Giovanni Lajolo] tiekoties ar Liepājas diecēzes bīskapu Ārvaldi Andreju Brumani.
• 2002. g. 25. oktobrī Vatikānā Līgumu zālē notika Latvijas un Svētā Krēsla līguma ratifikācijas dokumentu apmaiņa, kuru no Latvijas puses veica ministru prezidents Andris Bērziņš, no Svētā Krēsla puses – Valsts sekretārs Angelo Sodano, klātesot kardinālam Jānim Pujatam, arhibīskapam un Vatikāna sekretāram attiecībām ar valstīm Žanam Luī Torānam [Jean-Louis Tauran], sekretāra vietniekam monsinjoram Selestino Miljorem [Celestino Migliore], apustuliskajam nuncijam Baltijas valstīs Pēteram Stefanam Curbrigenam [Peter Stephan Zurbriggen], Latvijas vēstniekam pie Svētā Krēsla Atim Sjanītim, tieslietu valsts sekretāram Aivaram Maldupam.
• 2003. gadā pie Svētā Krēsla tika akreditēts vēstnieks Alberts Sarkanis.
• 2009. gadā pie Svētā Krēsla tika akreditēts vēstnieks Einars Semanis, bet par apustulisko nunciju Latvijā – Luidži Bonaci (Luigi Bonazzi).
• 2014. gadā Latvijā tika akreditēts apustuliskais nuncijs Pedro Lopess Kintana (Pedro Lopez Quintana).
• 2015. gadā pie Svētā Krēsla tika akreditēta vēstniece Veronika Erte.
• 2018. gada 24. septembrī pāvesta Franciska vizīte LatvijāSvētā Krēsla un Latvijas attiecību vēsture
Pāvesta Jāņa Pāvila II vizīte Latvijā 1993. gadā
Latvijas diplomātiskie priekšstāvji pie Svētā Krēsla
Dokumenti
Pirmais diplomātiskais priekšstāvis: sūtnis Hermanis Albats (1925-1940)
Dzimis 1879. gadā Cēsu apriņķa Veļķu pagastā. 1910. gadā beidzis jurisprudences un tautsaimniecības studijas Maskavas Universitātē, papildināja zināšanas tiesībzinātnes Parīzē un Heidelbergā. Perfekti pārvaldīja vairākas svešvalodas, pirmām kārtām franču valodu. Vairāk nekā 20 gadus nostrādāja LR Ārlietu ministrijā: juriskonsults (1919), ministra biedrs (1920-1923), ģenerālsekretārs (1923-1933) un vienlaikus (1915-1926) ministrijas pārvaldnieks, kas nozīmēja pildīt ministra pienākumus. Sūtnis Vatikānā (1925-1940) ar rezidenci Rīgā. Pārstāvēja Latviju sarunās ar Svēto Krēslu par konkordāta noslēgšanu, apbalvots ar Sv. Gregora ordeni.
Kā savas valsts delegācijas vadītājs vai loceklis piedalījās Tautu Savienības pilnsapulcēs, Baltijas valstu ārlietu ministru konferencēs, līgumsarunās ar daudzām zemēm un citos forumos. Bijis LU docents (kopš 1921. gada) un profesors (kopš 1939. gada). Lasīja lekcijas galvenokārt starptautiskajās publiskajās un starptautiskajās civiltiesībās. Publicējis ap 200 rakstu par diplomātijas un jurisprudences problēmām Latviešu konversācijas vārdnīcā. Miris 1942. gada 9. februārī izsūtījumā Vjatlagas nometnē Kirovas apgabalā Krievijā.
Bez diplomātiskā priekšstāvja: 1940-1993
Otrā diplomātiskā priekšstāve: ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Aija Odiņa (1993-1998)
Dzimusi 1948. gada 4. aprīlī Cēsu rajona Dzērbenes pagastā. 1972. gadā beigusi Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultāti. Strādājusi par angļu valodas skolotāju, viesnīcas administratoru. Kopš 1991. gada jūnija ārlietu dienestā, sākot strādāt valsts protokolā. No 1992. gada aprīļa līdz 1996. gada aprīlim izveidoja un vadīja [Vienoto] Valsts protokolu. Organizēja un vadīja protokolu pāvesta Jāņa Pāvila II vizītei Latvijā 1993. gada 8.-9.septembrī.
Viņas misijas laikā, aktīvi pašai iesaistoties, tika uzsāktas sarunas par jauna Latvijas un Svētā Krēsla starpvalstu līguma sagatavošanu. Apbalvota ar Sv. Gregora ordeņa Lielo Krustu.
Vēstniece pie Svētā Krēsla no 1993. gada septembra līdz 1998. gada 18. aprīlim, kad bija ieradusies pie pāvesta ofciālā atvadu vizītē (oficiāla atsaukšana 28.05.1998).
Pārvalda angļu, krievu un spāņu valodu, pamatzināšanas arī itāļu un čehu valodā. Ir sarakstījusi grāmatu Protokols [Diplomātiskais protokols un etiķete] (1998), kā arī Protokola rokasgrāmata (2003).
Apbalvota ar Sv. Gregora Lielā Ordeņa Lielo Krustu (Grand-Croix de l’Ordre de Saint-Gregoire).
A. Odiņa kā vēstniece pie Svētā Krēsla rezidēja Rīgā (09.1993.-30.11.1997.) un Prāgā (01.12.1997.-04.1998.).
Trešais diplomātiskais priekšstāvis: ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Atis Sjanīts (1998-2002)
Dzimis 1964. gada 12. oktobrī Liepājas rajona Cīravas pagastā. 1989. gadā beidzis Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti, bet 1993. gadā – Vīnes Universitātes Starptautisko attiecību studijas. Strādājis par vecāko juriskonsultu un pasniedzēju Latvijas Universitātē. 1992. gada februārī uzsāka darbu ārlietu dienestā – Ārlietu ministrijas Juridiskajā departamentā. No 1994. gada jūnija līdz 1996. gada jūlijam – valsts sekretāra vietnieks juridiskajās un konsulārajās lietās. No 1996. gada jūlija līdz 2000. gada augustam – vēstnieks Lietuvā. No 1998. gada aprīļa (akreditācija 28.05.1998.) līdz 2003. gada maijam (atsaukšana 05.05.2003.) – vēstnieks pie Svētā Krēsla. Viņa laikā tika pabeidza, parakstīja un Latvijas Saeimā ratificēja Līgumu starp Latvijas Republiku un Svēto Krēslu.
Pārvalda vācu, angļu, krievu, franču un lietuviešu valodu.
Apbalvots ar Sv.Gregora Lielā Ordeņa Lielo Krustu (Grand-Croix de l’Ordre de Saint-Gregoire).
A. Sjanīts kā vēstnieks pie Svētā Krēsla rezidēja Viļņā un Rīgā.
Ceturtais diplomātiskais priekšstāvis: ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Alberts Sarkanis (2003-2009)
Dzimis 1960. gada 6. aprīlī Daugavpils rajona Dubnas pagastā. 1984. gadā absolvējis Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti, 1993. gadā Viļņas Universitātē ieguvis humanitāro zinātņu doktora grādu, 1994. gadā Latvijas Universitātē nostrificēts par filoloģijas doktoru, 2000. gadā beidzis Ženēvas Drošības politikas centra starptautisko kursu. Kopš 1980. gada strādājis Latvijas Zinātņu akadēmijā un Latvijas Universitātē. 1990. gada 10. oktobrī uzsāka darbu Latvijas Ārlietu dienestā. No 1990. gada oktobra līdz 1996. gada maijam bija Latvijas pagaidu pilnvarotais lietvedis, tad vēstnieks Lietuvā. No 1996. gada jūnija līdz 1998. gada martam – Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks juridiskjās un administratīvajās lietās, kā arī Latvijas-Lietuvas Jauktās robežkomisijas Latvijas delegācijas vadītājs. No 1998. gada marta līdz 2000. gada aprīlim – vēstnieks Somijā. 2001. gadā uzsāka darbu kā Ārlietu ministrijas ģenerālinspektors. 2003. gada 5. maijā Latvijas Valsts prezidente iecēla A. Sarkani par ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku pie Svētā Krēsla, tā paša gada 15. maijā Viņa Svētībai Jānim Pāvilam II Vatikānā tika iesniegts akreditācijas raksts.
Pārvalda lietuviešu, angļu, krievu, poļu valodu, pamatzināšanas arī franču un somu valodā. Starptautiskās dialektologu un ģeolingvistu asociācijas (Vācijā) biedrs. Vairāku zinātnisko un literāro rakstu un grāmatu sastādītājs, redaktors vai līdzautors (piem., Dignājas izloksne [1994], Lietuviešu-latviešu vārdnīca [1995], Kalupes vārdnīca 2 sēj. [1998], Vidzemes sēliskās izloksnes [1999] u. c.). Līdzautors Latvijas Ārlietu dienesta rokasgrāmatai (1998), sastādītājs (kopā ar S. Šāvēju) Dokumentu krājumam par Latvijas Republikas starptautisko atzīšanu, neatkarības atjaunošanu un diplomātiskajiem sakariem 1918-1998 (1999).
Piektais diplomātiskais priekšstāvis: ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Einars Semanis (2009-2015)
Dzimis 1957. gada 9. novembrī. 1985. gadā Maskavas Universitātē aizstāvēja doktora disertāciju par tēmu „Mūsdienu amerikāņu analītiskā vēstures filozofija”. Disertācija nostrificēta Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas institūtā. No 1990. līdz 1992. gadam studējis politikas zinātni, vēlāk arī britu parlamentārās studijas, sinoloģiju un ASV mūsdienu politikas kursu.
Latvijas Republikas Ārlietu ministrijā uzsāka darbu 1993. gadā kā Amerikas un Austrālijas valstu nodaļas vadītājs. Vēlāk strādāja par valsts sekretāra vietnieku Rietumu jautājumos ad interim, kā arī par 2. politiskā departamenta direktoru. No 1995. līdz 1999. gadam bija misijas vadītāja vietnieks un padomnieks LR vēstniecībā ASV, no 1999. līdz 2004. gadam – ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks LR vēstniecībā Ķīnas Tautas Republikā. 2004.-2005. gadā strādāja LR Ārlietu ministrijā par valsts sekretāra vietnieku, bet no 2005. gada aprīļa līdz 2005. gada jūlijam – par speciālo uzdevumu vēstnieku. No 2005. līdz 2009. gadam bija ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks LR vēstniecībā Somijas Republikā, bet no 2009. līdz 2013. gadam – ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks LR vēstniecībā Polijas Republikā.
Kopš 2009. gada novembra – LR nerezidējošais ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks pie Svētā Krēsla un Neatkarīgajā Militārajā un Hospitālajā Svētā Jeruzalemes Jāņa, Rodas un Maltas ordenī.
Kopš 2010. gada janvāra – LR nerezidējošais ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Rumānijā un Bulgārijas Republikā.
Kopš 2013. gada augusta – vēstnieks-direkcijas vadītājs LR Ārlietu ministrijas Ekonomisko un divpusējo attiecību direkcijā.
No 2007. līdz 2011. gadam bija LR pārstāvis Āzijas un Eiropas fonda (ASEF) pārvaldnieku padomē.
Pārvalda angļu, krievu un ķīniešu valodu.
Saņēmis vairākus apbalvojumus: 2001. gadā – Ārlietu ministrijas Valsts sekretāra balvu, 2004. gadā – LR Ministru Kabineta Atzinības rakstu un 2011. gadā – Latvijas Darba devēju konfederācijas Atzinības rakstu.
2015. gadā pie Svētā Krēsla tika akreditēta vēstniece Veronika Erte.
Veronika Erte ir Latvijas Republikas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece pie Svētā Krēsla kopš 2015. gada 17. decembra. Vēstnieces rezidences vieta ir Rīga.
Veronika Erte dzimusi 1957. gada 19. jūnijā. 1975. gadā pabeigusi Jūrmalas 4. vidusskolu. 1980. gadā ar izcilību absolvējusi Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultāti. Veronika Erte ir filoloģijas maģistre.
No 1980. gada līdz 1994. gadam strādājusi Latvijas Medicīnas akadēmijas Svešvalodu katedrā par pasniedzēju. Kopš 1995. gada strādā Latvijas Republikas Ārlietu ministrijā. No 1996. gada līdz 1999. gadam strādāja Latvijas Republikas vēstniecībā Vācijas Federatīvajā Republikā par otro sekretāri. Laikā no 1999. gada līdz 2002. gadam – Ārlietu ministrijas Rietumeiropas valstu nodaļā par pirmo sekretāri. Pēc tam no 2002. gada līdz 2005. gadam strādāja Latvijas Republikas vēstniecībā Austrijas Republikā par pirmo sekretāri un vēstniecības vadītāja vietnieci. No 2005. gada augusta līdz 2006. gada augustam bija Ārlietu ministrijas Eiropas Savienības departamenta direktora vietniece, un no 2006. gada augusta līdz 2007. gada decembrim Eiropas Savienības departamenta direktore. No 2008. gada līdz 2012. gada septembrim bija Latvijas Republikas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Ungārijas Republikā, kā arī pirmā Latvijas Republikas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Melnkalnē ar rezidenci Budapeštā. No 2012. gada septembra līdz 2013. gada februārim bija Ārlietu ministrijas Eiropas departamenta direktore. Kopš 2013. gada februāra Veronika Erte ir Ārlietu ministrijas Valsts protokola vadītāja.
Pārvalda angļu, vācu un krievu valodu.
Saņēmusi vairākus apbalvojumus: 1997. gadā – Latvijas Republikas Kultūras ministrijas Atzinības rakstu, 1999. gadā – Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Atzinības rakstu, 2000. gadā – Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Valsts sekretāra balvu, 2007. gadā – Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Atzinības rakstu, 2015. gadā – Latvijas Republikas ārlietu ministra Pateicības rakstu, Latvijas Republikas Ministru kabineta Atzinības rakstu.
Veronika Erte ir saņēmusi arī vairākus ārvalstu apbalvojumus: 2007. gadā – Beļģijas Leopolda II ordeni, 2013. gadā – Somijas Lauvas ordeni, 2014. gadā – Zviedrijas Polārzvaigznes ordeni, 2015. gadā – Norvēģijas Nopelnu ordeni.
Dokumenti
Par Latvijas Republikas un Svētā Krēsla līgumu
Latvijas Republikas un Svētā Krēsla kopīgā deklarācija par diplomātisko attiecību atjaunošanu
Svētā Krēsla valsts sekretāra nota par Latvijas Republikas atzīšanu
