Marta sākumā Rīgā viesojās Tezē brāļi Voiteks un Emanuēls. Brāļi gatavojas Tezē Eiropas jauniešu pasākumam, kas šī gada nogalē notiks Latvijas galvaspilsētā. Latvijā viņi ieradās, lai sāktu informēt draudzes un interesentus par iespējām iesaistīties un palīdzēt.
Satiekos ar brāļiem Vecrīgā, viņu nelielā pagaidu dzīvokļa virtuvē, lai uzzinātu, kā norit gatavošanās darbi. Mani pārsteidz brāļu pieklājība un uzmanība. Tātad Tezē kopienas visur minētā viesmīlība nav tikai tukšas runas. Man palīdz novilkt mēteli un ieved virtuvē, kur galdu jau rotā trīs tasītes, cepumi un augļi. Sarunas sākumā atklāju, ka Voiteks ir polis, savukārt Emanuēls nāk no Francijas.
Es droši vien neesmu vienīgā, bet tomēr vēlos uzzināt, kāpēc šogad par Tezē Eiropas jauniešu tikšanās vietu ir izvēlēta Rīga?
Voiteks: Katru gadu tas ir izaicinājums izvēlēties tikšanās pilsētu. Ir daudzas pilsētas, kas mūs aicina, no kurām tad arī izvēlamies. Bieži tie ir cilvēki, kas jau ir pabijuši mūsu kopienā Francijā vai apmeklējuši tikšanos kādā no Eiropas pilsētām. Turklāt cenšamies paturēt prātā, ka mums ir jādodas visur, jāņem vērā atšķirības, arī ģeogrāfiski jāaptver pēc iespējas plašāks diapazons. Pērn bijām tālu Valensijā, bet tagad būsim otrā Eiropas galā. Tas ir svarīgi. Tas ir interesanti, jo līdz šim tikšanās nekad nebija tik tālu ziemeļaustrumos. Te ir arī kristīgās dzīves dažādība, bagāta ekumenisma pieredze.
Emanuēls: Ir tik brīnišķīgi, ka mums te ir draugi. Mums ir gara Tezē un Latvijas draudzības pieredze, jo daudzas grupas no jūsu valsts brauc uz Tezē. Un tikšanās rīkošana ir iespēja pateikt paldies. Turklāt daudziem latviešiem ir bijis sapnis – Tezē tikšanās Rīgā, kas tagad kļūst par īstenību.
Brālis Voiteks sacīja, ka vēl nekad tikšanās nav notikušas tik tālu ziemeļos. Vai nebūs par aukstu?
Emanuēls: Visiem, kas uzdod jautājumus par laika apstākļiem, stāstām par aizvadītā decembra gaisa temperatūru Latvijā. Un ceram, ka cilvēku sirds siltums kompensēs aukstumu ārpusē. Tieši tāpēc meklējam ģimenes, kas varētu uzņemt jauniešus.
Voiteks: Manā dzimtajā pilsētā Vroclavā Tezē tikšanās notika jau divas reizes. Vienā no tām temperatūra nokrita līdz mīnus 30 grādiem, bet ģimeņu viesmīlība ir noteicošā, jo tā maina atmosfēru. Un uz to ceram arī Rīgā. Mūs uzmundrina arī tas, ka saņemam atsaucību no Rīgas domes un valsts institūcijām Latvijā.
Vai tas nozīmē, ka tikšanās laikā visi jaunieši dzīvo ģimenēs?
Emanuēls: Tas būtu ideāli un mēs uz to ceram!
Voiteks: Es domāju, ka tas ir iespējams. Tā ir viena no svarīgākajām lietām tikšanās laikā – uzņemšanas un viesmīlības elements. Un mēs redzam, ka tas dara tikšanos skaistāku. Protams, ir dažādas situācijas, ir reizes, kad nepieciešams meklēt naktsmājas arī ārpus ģimenēm.
Emanuēls: Tezē Eiropas jauniešu tikšanās patiešām ir tikšanās. Mēs, arī jaunieši, nākam, lai satiktos, lai kopā ar jums meklētu Dievu, lai gūtu jaunu motivāciju, lai veicinātu solidaritāti un izlīgšanu. Tāpēc šī tikšanās starp rīdziniekiem un svētceļniekiem tik svarīga.
Ļoti bieži cilvēki, kad dzird par šo pasākumu, uzreiz domā, ko viņi varētu darīt, ko ieguldīt, bet nedomā, ka tā ir arī iespēja saņemt. Mēs varam kaut ko saņemt caur svētceļniekiem, kas ierodas mūsu zemē. Piemēram, ģimenēs, kurās ir pusaudži, viņiem būs interesanti tikties ar jauniešiem, kas ir pieņēmuši izaicinājumu, atceļojuši bez ģimenes. Tas varētu raisīt interesi un vēlmi piedzīvot kaut ko līdzīgu.
Bet vai pieredze ģimenēs nemēdz būt arī negatīva? Var taču rasties konflikti?
Emanuēls: Jā, varētu rasties arī konflikti, bet mēs jau tik daudzas tikšanās esam organizējuši, un nekad nekas dramatisks nav noticis. Līdz šim jau ir notikušas 39 tikšanās! Protams, var rasties kādas nesaprašanās valodas un kultūras dēļ, bet tāpēc tikšanās laikā vienmēr ir telefona numurs, uz kuru var tādos gadījumos zvanīt gan svētceļnieki, gan ģimenes. Sarunāties varēs dažādās valodās un paskaidrot, kādas ir problēmas. Mūsu pieredze liecina, ka dažreiz mēdz būt nesaprašanās, par kurām vēlāk abas puses var pasmieties. Piemēram, viena svētceļniece mums stāstīja par kādu namamāti, kura diezgan agresīvi esot piedāvājusi kūku. Diemžēl svētceļnieki domāja, ka viņa ir nelaipna, bet nabaga sieviete vēlējās tikai saprast, vai jaunie cilvēki vēlētos uzcienāties.
Pastāstiet, kāpēc kopienai radās doma organizēt pasākumus ārpus Tezē?
Voiteks: Vispirms es pateikšu dažus vārdus par pašu kopienu, kas sākās lielā vienkāršībā. Brālis Rožē Tezē ciematā vēlējās izdzīvot savu ticību kopā ar citiem brāļiem, kas pakāpeniski pievienojās. Drīz vien kopienā sāka ierasties arī svētceļnieki, kas vēlējās kopā lūgties. Ar laiku brāļi saprata, ka jāaicina vairāk jaunu cilvēku, lai kopā piedzīvotu vienotību, kā arī meklētu atbildes uz daudziem jauniem jautājumiem. Brālis Rožē uzaicināja jauniešus uz Tezē un viņu bija ļoti daudz. Līdz ar to tīri praktiski šādas tikšanās kopienā bija grūti organizējamas. Tas mudināja brāļus organizēt kaut ko ārpus Tezē, tuvāk jauniešiem, viņu realitātei un ikdienai. Pirmās tikšanās notika Parīzē, Romā, un bija arvien vairāk jauniešu, kas devās šajos uzticības svētceļojumos. Uzticība ir atslēgas vārds Tezē kopienai, kas ir svarīgs arī tiem, kas nav kristieši. Tāpat svarīga ir viesmīlība.
Emanuēls: Brālis Rožē novēroja, ka cilvēki jutās savā ticībā vieni, tāpēc tikšanās radīja iespēju sastapt citus, apzināties, ka kristīgā kopiena ir daudz lielāka, ka kopā var lūgties un atklāt ticības skaistumu pat tad, ja nenākam no vienas konfesijas. Turklāt svētceļojums, došanās uz jaunu vietu var palīdzēt, jo tu nokļūsti citā vidē un uz visu lūkojies citādāk. Turklāt rīta lūgšanas draudzēs var iedvesmot un palīdzēt izjust, cik skaisti un svarīgi ir būt kopā kopienā.
Kāpēc tieši Eiropas tikšanās?
Voiteks: Šī būs Eiropas tikšanās, bet rīkojam arī tikšanās citos kontinentos. Piemēram, augusta beigās būs tikšanās Āfrikā.
Ja runājam par Eiropas tikšanos, tad nevaram aizmirst, ka tikšanās sākās kara laikā. Brālim Rožē būtiska bija samierināšanas starp tām tautām, kuras savā starpā bija karojušas. Viņam bija pārliecība – ja tautas samierināsies, tad tā būs iespēja saglabāt mieru Eiropā. Šī iemesla dēļ tikšanās ir ne tikai garīga, bet arī sociāla un pat politiska, jo tā ir vēlme saglabāt samierināšanos starp tautām un veicināt to, lai nekad vairs cilvēki nenonāktu līdz karam.
Tomēr jāsaka, ka tagad situācija ir diezgan saspringta Eiropas tautu starpā.
Emanuēls: Tieši tāpēc mums jānāk un jāturpina šis darbs. Jo vairāk būs nesaskaņu Eiropas valstu starpā, jo lielāka jēga organizēt šādas tikšanās. Domāju, būs ļoti interesanti, jo uz šejieni dosies Latvijas tuvāko valstu jaunieši, veidosies draudzība, kas var mainīt situāciju nākotnē.
Voiteks: Es atceros, ka 1990. gados daudzi horvāti un serbi brauca uz Tezē, lai kopienā pavadītu nedēļu. Tas bija īsi pēc kara Balkānos. Tezē bija iespēja sākt šiem cilvēkiem savā starpā komunicēt, jo abām tautām valodas ir līdzīgas. Diemžēl iepriekš viņiem nebija bijusi iespēja tikties un sarunāties ārpus vispārpieņemtajiem stereotipiem par otru valsti un tautu. Līdz ar to tikšanās Tezē bija nepieciešama, lai pārvarētu stereotipus un veidotu personīgas draudzības saites ar it kā “pretinieku”. Šodien izaicinājumi ir citi, bet šādas tikšanās var palīdzēt samierināties un veicināt mieru. Un šodien tas ir tik svarīgi.
Emanuēls: Šodien ir vēl viens liels izaicinājums un tikšanās iespēja – tie ir bēgļi. Arī Tezē tas ir izaicinājums, jo pie mums ciematā dzīvo dažas bēgļu ģimenes.
Tad, kad pirms vairāk nekā gada biju Tezē, kopienā ciemojās arī kāds musulmaņu puisis no Alžīrijas. Tas nozīmē, ka Tezē apmeklē ne tikai dažādu kristīgo konfesiju, bet arī dažādu reliģiju pārstāvji. Kādā veidā kopienā savā starpā veicina vienotību starp konfesijām un reliģijām, kas ikdienā ne vienmēr var lepoties ar vienotības centieniem?
Emanuēls: Tam nepieciešama pazemība un gaisma, lai saprastu, ka Dievs strādā un ka caur otra ticības un tradīcijas pieredzi varam saņemt un atklāt kaut ko, kas ir lielāks par mūsu cilvēcisko saprašanu. Brālis Aloizs (pašreizējais kopienas vadītājs) reiz teica – kāpēc gan nelūgties kopā, jo, kad lūdzamies, mēs pagriežamies pret Dievu un nevis pret otru, meklējot savstarpējas atšķirības. Tad esam kopā pretī Dievam, un līdz ar to noskaņa ir cita.
Voiteks: Tezē redzam, ka pat katras konfesijas iekšienē ir atšķirības – atšķiras prakse, piemēram, Eiropā un Āfrikā. Cik daudz varam viens no otra mācīties! Un atšķirības tāpēc nav šķelšanās iemesls. Uz tām skatāmies kā uz bagātību. Un kā lai dodam ticību citiem, ja mūsu pašu starpā valda šķelšanās? Dalīties varam tikai tad, ja mūsu starpā valda vienotība. Tas nav viegli, bet Tezē tas šķiet dabiski. Sabiedrībā gan tas ir dažreiz neiespējami. Tāpēc arī uzņemšana ģimenēs jauniešu tikšanās laikā var būt izaicinājums, kad ir iespēja satikt cilvēku, kas savu ticību izdzīvo citādi.
Emanuēls: Komūnija nenozīmē visiem būt vienādiem un ticēt tiem pašiem aspektiem. Ja mēs ticam, ka Dievs ir lielāks, nekā mēs spējam iedomāties, tad arī dažādība var būt lielāka. Un arī jāsaprot, ka ir dažādi elementi, ka mēs esam dažādi, tāpēc arī katrs ticam citādi, katram mums vajadzīgs kaut kas cits, un tas ir normāli. Mums katram ir cita vēsture, tāpēc tas, kas palīdz man, nepalīdzēs manam draugam. Kristiešiem ticība nav ideju teorija, bet gan tikšanās noslēpums ar Kādu. Un, jo vairāk esam zem viena jumta, jo vairāk Dievs var atklāt mums harmonijas noslēpumu. Varbūt Viņš var mums atklāt aspektus, kuriem parasti nepievēršam uzmanību. Varbūt Tezē piesaista jauniešus, jo mēs nerunājam par teorijām, bet mēs ļaujam viņiem to piedzīvot dzīvē. Rožē bija svarīga kopienas dzīve, kas ir realitāte, nevis diskusiju vieta.
Pastāstiet, kā norit gatavošanās Eiropas jauniešu pasākuma Rīgā?
Emanuēls: Mēs sagaidām ap 15 000 cilvēku, kas atbrauks, lai lūgtos un veicinātu mieru pasaulē. Protams, var būt nesaprašanās, pārpratumi, jo esam cilvēki. Tāpēc jau pirms tikšanās, jo īpaši no septembra, sazināmies ar grupām, kas gatavojas braucienam uz tikšanos, jo lielākā daļa jauniešu atbrauks grupās nevis individuāli. Sazināmies ar grupu līderiem, lai noskaidrotu cilvēku motivāciju, palīdzētu gatavoties. Nevaram izvairīties no tā, ka daži būs tūristi, tomēr lielākā daļa ir svētceļnieki. Līdz decembra vidum jau zināsim konkrētu svētceļnieku skaitu. Daži no viņiem jau ir bijuši līdzīgās tikšanās. Un mums patīk sagaidīt Jauno gadu šādi. Daudziem studentiem tas ir nozīmīgi piedzīvot citu Jauno gadu. Tās ir jaunas krāsas jaunajam gadam.
Mēs ieradīsimies Latvijā jau septembrī un paliksim Rīgā līdz pat janvāra vidum. Plānojam būt pieci brāļi, divas māsas, kas arī dzīvo Tezē, kā arī vēl 12 brīvprātīgie no dažādām Eiropas valstīm. Lielākā daļa brīvprātīgo darbosies ar draudzēm un kongregācijām. Viņi apciemos šīs kopienas, lai atrastu jauniešus, kas būtu gatavi veidot komandu, kas sadarbībā ar draudzi uzņems svētceļniekus. Šie jaunieši savukārt stāstīs par tikšanos un meklēs ģimenes, kas uzņems jauniešus.
Jau no brīža, kad ieradīsimies, katru dienu rīkosim pusdienu lūgšanu Doma baznīcā. Tāpēc pl. 12 visi, kas ies garām Domam, varēs droši pievienoties. Reizi nedēļā Vecajā Ģertrūdes baznīcā būs lūgšana tiem, kas vēlas palīdzēt.
Tāpat jāsaka, ka jau tagad mums bija lieliskas tikšanās ar Rīgas domes, kā arī Aizsardzības ministrijas un citu institūciju pārstāvjiem. Jau tagad izjūtam viesmīlību.
Jūs sacījāt par viesošanos Aizsardzības ministrijā. Vai tas ir saistīts ar drošību pasākuma laikā?
Voiteks: Mēs bijām Aizsardzības ministrijā, jo parasti tikšanās laikā aicinām armijas pārstāvjus dalīt uz ielām tēju. Neapmeklējām ministriju drošības apsvērumu dēļ. Tēja būs vajadzīga, jo būs auksti un jaunieši daudz laika pavadīs uz ielām. Drošības jautājumu risināšanā sadarbosimies ar policiju. Ceram, ka nekādu starpgadījumu nebūs.
Iepriekš teicāt, ka paliksiet Rīgā līdz janvāra vidum. Vai notiks vēl kādas tikšanās pēc Jaunā gada sagaidīšanas?
Emanuēls: Mēs gribam palikt un apliecināt savu tuvumu tiem, kas uzņems svētceļniekus. Patiesībā šī pasākuma daļa man patīk vislabāk. Tad var dzirdēt skaistas liecības. Tā kā nevarēsim apciemot visas ģimenes, tad rīkosim tikšanās draudzēs un kongregācijās, kurās aicināsim stāstīt par savu pieredzi. Pēc tam kādā no Rīgas lielākajiem dievnamiem vēl notiks kopīga tikšanās visiem, kas palīdzēja. Gribu uzsvērt, ka svarīgākais nav Eiropas jauniešu tikšanās. Mūsu mērķis ir caur šo tikšanos atbalstīt vietējo Baznīcu, un mēs ceram uz augļiem. Un augļi bieži ir, piemēram, nekristiešu dalība pasākumā.
Mēs nezinām, cik daudzi nekristiešu piedalās, piemēram, uzņemot jauniešus. Gatavojoties Prāgas pasākumam, tikos ar skolu direktoriem, no kuriem daudzi nebija kristieši, un es teicu, ka viņu ieguldījums ir tas, ka viņi var palīdzēt būvēt mieru un izlīgumu starp cilvēkiem no dažādām tautām.
Voiteks: Pēc Prāgas pasākuma gāju uz draudzēm tikties ar ģimenēm, kas uzņēma jauniešus. Liels bija mans pārsteigums, ka katrā draudzē bija kādi nekristieši, kas uzņēma jauniešus. Daudzus tas aizkustināja, ka viņi varēja palīdzēt, atvērt savu māju durvis, darīt kaut ko labu. Tas ir interesanti, ka cilvēki, kas ir ļoti iesaistīti draudzē, nav tik atvērti uz viesmīlību, kā tie, kas nav draudžu locekļi.
Emanuēls: Mēs bieži redzam svešiniekus kā briesmas, bet šī pieredze var palīdzēt redzēt bagātību. Un mums vajadzīgi citi, lai atklātu vēl neatklāto. Jo arī tie, kas vēl nekad nav atvēruši durvis svešiniekiem, pēc tam var mainīties. Cilvēkiem būs jāsaskaras ar izaicinājumiem uzņemt jauniešus. Var būt spriedze arī draudzēs. Bet jābūt kopā, jāsadarbojas, lai veicinātu attiecību attīstību arī draudzēs. Tomēr tas ir ne tikai darbs, bet arī svētība. To teica arhibīskaps [Zbigņevs Stankevičs] priesteru konferencē. Tie bija skaisti vārdi, kurus varbūt nekad iepriekš nebiju dzirdējis – mums jāpanāk, ka tas būs žēlastības laiks, jo ieradīsies tik daudz kristiešu, cik šeit vēl nekad iepriekš vienkopus nav bijuši.
Voiteks: Pirms dažiem gadiem bijām Roterdamā un Briselē, un brāļus aizkustināja musulmaņu ģimenes, kas uzņēma kristiešu svētceļniekus. Tas bija kaut kas jauns mums, bijām pārsteigti. Un arī šodien ir līdzīgi – mums ir jāuzņem tautas, kas klauvē pie mūsu durvīm. Un tās mazās tikšanās ir tik būtiskas, un mēs cenšamies būt tur, kur cilvēki cieš. Aloīzs Ziemassvētku laikā bija Sīrijā. Parasti to laiku pavadām ar savām ģimenēm, bet viņš izvēlējās satikt tos, kas cieš. Arī mūsu brīvprātīgie to dara un palīdz tur, kur bads un sāpes. Viņiem tā bija spēcīga pieredze nevis tikai skatīties, kāda ir situācija ar masu mediju starpniecību, bet arī tikties ar šiem cilvēkiem dzīvē. Tas maina attieksmi.
Kas ir būtiskākais Eiropas jauniešu tikšanās laikā?
Emanuēls: Galvenie Tezē tikšanās elementi ir iepriekš pieminētā viesmīlība un kopīgie lūgšanu brīži, uz kuriem aicināti arī visi Rīgas iedzīvotāji. Lūgšanas notiks trīs reizes dienā. Un vispirms visus aicinām tieši uz lūgšanu, arī tos, kas nekļūs par viesģimenēm. Rīta lūgšana notiks pl. 8.15 draudzēs, pusdienu lūgšana pl. 13.30 – lielākajās Vecrīgas baznīcās un Ķīpsalas izstāžu kompleksā, vakara lūgšana – pl. 19.30 Ķīpsalā un arēnā “Rīga”.
Bet mēs vēlreiz ieradīsimies no 22. maija līdz 5. jūnijam. Organizēsim kopīgus lūgšanu brīžus Rīgā un Pierīgā, kurus varēs apmeklēt visi ieinteresētie, lai uzzinātu vairāk par gaidāmo notikumu un iespējām iesaistīties.
Vēl nobeigumā vēlos uzsvērt: kad runājam par viesģimenēm, cilvēki domā, ka nevar nevienu uzņemt, jo māja ir pārāk vienkārša, nav gultas, istabas. Es jums apgalvoju, ka svētceļnieki negaida, ka viņiem būs gulta un sava istaba. Viņiem būs līdzi guļammaisi un viņiem būs nepieciešami divi kvadrātmetri, kur atpūsties. Vislabākā viesmīlība ir nevis skaista māja, bet mīlestība un atsaucība. Svētceļnieku ēdienreizes nodrošinās pasākuma rīkotāji, tāpēc svētceļniekiem ir nepieciešama tikai guļvieta un atvērta sirds.
Ilze Heina; Fotogrāfijās: brālis voiteks un brālis emanuels
