Dialoga veidošana, savstarpēja komunikācija, izglītība – šādus risinājumus 18. aprīlī notikušajā diskusijā “Netradicionālo reliģiju iekļaušana Latvijas kultūrtelpā” piedāvāja eksperti, lai pārvarētu bailes no bēgļiem, īpaši tiem, kas ir islāmticīgi. Kā paskaidroja tiesību zinātņu doktors Ringolds Balodis, saskaņā ar kādu pētījumu, bērniem bailes izraisa nevis vienkārši svešs cilvēks, bet gan svešinieks, kas strauji tuvojas. Arī mēs atrodamies līdzīgā situācijā, kad mums tuvojas bēgļi, musulmaņi. Tāpēc cilvēki izjūt bailes. Šīs bailes šobrīd transformējas likumprojektā par galvassegu un seju aizsedzošu apģērbu aizliegumu publiskās vietās. Tomēr, viņaprāt, tā nav izeja.
Diskusijas mērķis bija spriest par reliģijas vietu un lomu Latvijas sabiedrībā un meklēt atbildes uz jautājumiem par reliģijas brīvības garantēšanu sabiedrībā, īpaši mazāk zināmajām un izprotamajām reliģijām. Runājot par reliģijas lomu Latvijas sabiedrībā, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesore Laima Geikina norādīja, ka Latvijā pēdējo 25 gadu laikā nav bijušas visaptverošas izpētes par reliģiju. Dati par reliģiju parasti izriet no plašākiem pētījumiem, kuros reliģija ir tikai viens no daudzajiem punktiem.
Piemēram, 2009. gadā SKDS pētījumā atklāts, ka 42,3% tic Dievam un uzskata sevi par kristiešiem, 31,5% tic Dievam, bet par kristiešiem sevi neuzskata, bet tikai 18,5% apgalvoja, ka Dievam netic. Savukārt 2012. gadā kādā pētījumā uz jautājumu, kāda būtu Latvijai vēlamā reliģijas virzība, 63,8% respondenti nosauca kristietību. Vēl kādā pētījumā, kas veikts gadu vēlāk, kurā tika apskatīti evolūcijas jautājumi, 32% aptaujāto apliecināja, ka piekrīt apgalvojumam – Dievs radīja cilvēku tādu, kāds viņš ir tagad. Ņemot vērā pētījumu datus, L. Geikina secina, ka, lai arī nevaram apgalvot, ka mūsu valstī reliģijai ir liela nozīme, tomēr tā ir nokļuvusi uz sabiedriskās skatuves.
Savukārt reliģiju zinātniece Agita Misāne uzsvēra, ka pētījumi ir, un tie liecina, ka pēdējo 15 gadu laikā reliģiskajā ainā Latvijā būtisku izmaiņu nav. Aptuveni 40% iedzīvotāju sevi identificē kā neticīgu, taču tas nenozīmē, ka viņi nedzīvo pēc kādas noteiktas vērtību sistēmas, bet aptuveni 60% sevi uzskata par ticīgu. Latvijas īpatnība ir tā, ka pie mums ir augstāks nekā citās postpadomju valstīs reliģiskās dažādības līmenis. Tomēr zinātniece to neuzskata par trūkumu. Pēc viņas sacītā, uz to var lūkoties arī kā uz resursu. Vēlāk tieslietu ministrijas pārstāve Jekaterina Macuka paskaidroja, ka Latvijā ir reģistrētas 35 dažādas konfesijas.
Pēc sociālantropologa Klāva Sedlenieka domām, izplatītākā reliģiskā prakse Latvijā ir horoskopi, jo tos lasa gandrīz ikviens latvietis, kā arī daudzi Latvijas iedzīvotāji lielu uzmanību pievērš dažādām enerģijām.
Turpinājumā diskusijas dalībnieki pievērsās jautājumam par islāmu un tā attiecībām ar citām reliģijām, tā ietekmi uz sabiedrību. Tāpat diskusijas dalībnieki norādīja, ka formulējums “netradicionālā” reliģija attiecībā uz islāmu nav pareizs, jo šī ticība ir sena.
Tiesībsarga biroja vecākā juriste Laura Lapiņa pastāstīja par vairākām Eiropas Cilvēktiesību un arī nacionālajās tiesās izskatītajām un vēl procesā esošajām lietām, kurās tiek skatīti ar reliģiju saistīti jautājumi. Ļoti bieži tās ir situācijas, kad kāds savas reliģiskās pārliecības dēļ atsakās pildīt darba pienākumu, piemēram, kāda Lielbritānijas beķereja atteicās rotāt kāzu torti geju pārim, sakot, ka tas neatbilst šīs beķerejas kristīgajām vērtībām. Citi jautājumi atkal ir saistīti ar galvas segas un sejas aizsega nēsāšanu musulmaņu sievietēm vai reliģisku simbolu lietošanu dažādu reliģiju pārstāvjiem publiskās vietās.
Arī Latvijā tiek izstrādāts likumprojekts, kas paredzētu aizliegt musulmaņu galvassegas. Tomēr R. Balodis uzskata, ka likumi tikai “vēl vairāk dzen musulmaņus stūrī”. Viņš un arī citi diskusijas dalībnieki pauda uzskatu, ka vispirms būtu labi kopīgi apsēsties pie diskusiju galda un tikai pēc tam domāt par konkrētu likumu un sankciju ieviešanu.
J. Macuka pastāstīja, ka Latvijā ir 15 islāma draudzes, no kurām 13 ir reģistrētas pirms vairāk nekā 10 gadiem. To locekļi pārsvarā nāk no Centrālāzijas, no bijušās Padomju Savienības republikām, un viņi te dzīvo jau sen. Daudzi no viņiem galvassegas vispār nelieto. Mēs pat, iespējams, nemaz nezinām, ka viņi pieder islāmam, jo, kā uzsvēra K. Sedlenieks, islāms ir ļoti dažāds, tāpat kā kristietība arī ir ļoti dažāda. Piemēram, ne visi islāmticīgie vīrieši liek savām sievām apsegt galvu un aizklāt seju, sacīja sociālantropologs.
Kad publikā radās komentāri par islāmu un tā saistību ar terorismu, R. Balodis uzsvēra, ka teroristi ir tikai atsevišķi musulmaņi, kas izmanto reliģiju, lai īstenotu terorismu. Tāpēc problēma nav reliģijā. L. Geikina minēja vēl kādu apstākli. Viņa sacīja, ka organizācijas “Daīš” rindās nonāk daudzi musulmaņi, kas Eiropā dzīvo jau otrajā vai trešajā paaudzē. “Viņi nespēja iekļauties Eiropas sabiedrībā, jo Eiropas sabiedrība ir aroganta. Piemēram, daudzi musulmaņi joprojām nevar dabūt darbu, jo ir melnīgsnēji, turklāt musulmaņi,” savus uzskatus par terorisma rašanos pauda pētniece. Viņa arī ir novērojusi, ka terorisma draudu situāciju izmanto politiķi. Viņi cilvēkos tikai nostiprina bailes no teroristiem, saistot viņus ar islāmu, un izmanto reliģijas aizsegu savu mērķu sasniegšanai. Tāpēc, lai veidotu adekvātu rīcību šādās situācijās, skolēniem jau skolas laikā būtu jāapgūst starpkultūru un reliģiskā kompetence, uzskata L. Geikina.
Diskusija “Netradicionālo reliģiju iekļaušana Latvijas kultūrtelpā” notika Juristu dienu ietvaros. To organizēja Tiesībsarga birojs.
LRKB IC
