Bieži vien cilvēkiem ir grūti atklāt savu aicinājumu, jo pieļauj vairākas izplatītas kļūdas sava aicinājuma izzināšanā.
Pārāk liela koncentrēšanās uz sevi, nevis uz Dievu. Lai atklātu aicinājumu, ir jāsāk ar Dievu, Radītāju. Tevi radīja Dievs un tu esi radīts Dievam, – kamēr tu to nesapratīsi, tava dzīve nebūs pilnvērtīga. Dzīves jēga ir nevis izmantot Dievu saviem mērķiem, bet ļaut Dievam tevi lietot Viņa mērķiem. Ja cenšamies dzīvot savu dzīvi saskaņā ar saviem personiskajiem plāniem, tas ir līdzīgi kā mēģināt dzīvot ar aizsietām acīm un bez jebkādas vadības. Mēs esam daļa no brīnišķīga plāna – plāna, kas iecerēts kopš visas mūžības, tas ir mūžīgs un perfekts. Ja mūs nevada vēlēšanās sekot Kristum, mīlēt Viņu un parādīt Viņa mīlestību pārējai pasaulei, bet kāda cita motivācija, tad mēs noteikti nenonāksim tur, kur Dievs mūs ir aicinājis, un būsim arī vīlušies par savu dzīvi, nerodot tajā mieru un iepriecinājumu.
Paklausības trūkums. Iespējams, ka dziļi sirdī mēs apzināmies, uz ko Dievs mūs aicina, bet mums trūkst paklausības un reizēm varbūt arī drosmes, lai to īstenotu.
Pazemības trūkums. Ir svarīgi būt pazemīgam, lai pieņemtu savus ierobežojumus, apkārtējos apstākļus un spētu pateikties Dievam par to, ka mani ir radījis tieši tādu, kāds es esmu, un nolicis tieši tajā vietā, kur es atrodos.
Patiesības noliegšana. Reizēm mēs tik ļoti esam pārņemti un pat apsēsti ar kādu no aicinājumiem, ka bieži vien pat neizvērtējam, vai notikumi mūsu dzīvē neliecina par kādu citu aicinājumu; spītīgi saskatām zīmes, kur to nemaz nav, un izliekamies neredzam tās zīmes, kuras mums dod Dievs.
Aicinājuma meklēšana “tukšumā”. Lai patiesi atklātu savu aicinājumu, ir svarīgi tajā nebūt vienam, bet atrast garīgo vadītāju, kontaktēties ar cilvēkiem, kas šajā aicinājumā jau dzīvo, iepazīties ar viņu pieredzi un veidot savējo, kā arī veltīt laiku lūgšanām un klusumam. Dieva balss ir maiga un klusa, tāpēc to ir neiespējami saklausīt troksnī. Tāpat arī nevar atklāt aicinājumu uz priesterību vai konsekrēto dzīvi, ne reizi neapmeklējot semināru vai klosteri. Nevar arī būt pilnīgi drošs par aicinājumu uz laulību, ja ne reizi neesi iepazinis kādu tuvāk. Neviens arī neatklās aicinājumu būt par ārstu vai arhitektu, ja viņam nebūs pieredzes, uz ko viņš varētu balstīties, izvērtējot savus talantus un dziļākās ilgas.
