Viņa Eminences kardināla Pjetro Parolina, Vatikāna valsts sekretāra, homīlija Sv. Jēkaba katedrālē 2016. gada 12. maijā
Lasījumi: Apd 22:30, 23:6–11; Ps 16:1–2a+5, 7–11; Jņ 17:20–26
Jūsu Ekselences,
dārgie brāļi priesteri,
cienījamās valsts augstākās amatpersonas,
brāļi un māsas Kristū!
Man ir liels prieks kopā ar jums šodien svinēt Euharistijas upuri. Vispirms vēlos jums nodot sirsnīgus sveicienus no Svētā tēva un apliecināt viņa lūgšanas un svētību jums un jūsu ģimenēm. Kopā ar Viņa Ekselenci arhibīskapu Kintanu, apustulisko nunciju Latvijā, kurš mani šobrīd pavada, es sveicinu Viņa Eminenci kardinālu Jāni Pujatu, kurš drīzumā svinēs 25. gadadienu kopš iecelšanas bīskapa amatā. Es arī sveicinu arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču un pārējos Latvijas bīskapus, priesterus, konsekrētās personas un ticīgos, kas šeit sapulcējušies. Īpaši sveicieni valsts augstākajām amatpersonām un citu kristīgo Baznīcu un kopienu pārstāvjiem, kas mūs pagodinājuši ar savu klātbūtni.
Šodien pieminam arī 25. gadadienu kopš diplomātisko attiecību atjaunošanas starp Svēto Krēslu un Latviju pēc pārtraukuma padomju okupācijas periodā. 1993. gadā notika pāvesta Jāņa Pāvila II neaizmirstamā vizīte Latvijā. Kopš tā laika abpusējās attiecības ir arvien stiprinājušās, īpaši kopš līguma parakstīšanas 2000. gadā, kas aizstāja 1922. gada Konkordātu un stājās spēkā 2002. gadā. Mēs pateicamies Dievam par labajām attiecībām un par augsto sadarbības līmeni starp Latvijas Baznīcu un valsti. Īpaši pieminam visus tos, kuri nepagurdami darbojās, lai veicinātu abpusēju izpratni un sadarbību dažādās jomās.
Šodienas evaņģēlija lasījums ir Latvijai īpaši nozīmīgs, jo šeit bagātīgi pārstāvētas dažādas konfesijas. Teksts, ko tikko dzirdējām, ir Jēzus Augstā priestera lūgšanas noslēguma daļa, kurā viņš lūdzas par visiem ticīgajiem, par to vienotību un vienību ar Sevi.
Jēzus nelūdz tikai par tiem, kuri bija ar Viņu Pēdējās vakariņās, bet par visiem kristiešiem. “Es lūdzu ne tikai par viņiem, bet arī par tiem, kas viņu vārdu dēļ ticēs man; lai viņi visi ir viens, tāpat kā Tu, Tēvs, manī un es Tevī, lai arī viņi ir mūsos, tā ka pasaule ticētu, ka Tu mani sūtīji” (Jņ 17:20–21). Arī mēs esam iekļauti Jēzus lūgšanā; tam būtu jāstiprina mūsu apņemšanās un drosme sekot Viņam un liecināt par Viņu.
Jēzus vēlas, lai starp tiem, kuri atklāti atzīst sevi par Viņa mācekļiem, būtu vienotība: “lai viņi būtu viens, kā mēs esam viens” (Jņ 17:11). Jēzus lūdz, lai visi ticīgie tiktu vienoti tādā pašā veidā, kā ir vienoti Tēvs ar Dēlu. Kristiešu vienotībai būtu jābūt tādai pašai kā vienotībai Vissvētākajā Trīsvienībā, vienā patiesajā Dievā. Šī vienotība ir mīlestības vienotība, jo Svētais Gars tiek saukts par “mīlestības saiti” starp Tēvu un Dēlu. Kristiešu vienotības atslēga ir mīlestība – tā mīlestība, ko Dievs parādījis mums, un mīlestība, ar kādu esam aicināti mīlēt cits citu. Mēs, kristieši, būsim tik vienoti, cik mīlēsim cits citu.
Kristiešu vienotība ir būtiski nepieciešama, lai mūsu sludinātā vēsts būtu pārliecinoša. Jēzus lūdz, “lai viņi būtu pilnīgi vienoti, tā ka pasaule atzītu, ka Tu esi mani sūtījis” (Jņ 17:23). Mums neizdosies aicināt citus pie Kristus, ja mūsu vidū būs šķelšanās. Vēl vairāk, kristiešu vienotības trūkums ir pretrunā ar Kristus izteikto pavēli. Kā atgādina pāvests Jānis Pāvils II, Kristus lūgšana, lai visi būtu viens, ir vienlaikus “neatvairāms imperatīvs, spēks, kas mūs uztur, un dziedinošs pārmetums par mūsu gausumu un cietajām sirdīm” (Novo Millennio Ineunte, n. 48). Tādēļ mums nemitīgi jācenšas pārvarēt sašķeltību, pat ja palaikam uzmācas kārdinājums zaudēt drosmi, jo nenotiek manāmi uzlabojumi. Tomēr vienmēr jāpatur prātā, ka nekas no labā, ko darām, nav velts; Dievs liks tam nest augļus savā laikā un vietā. Un tāpēc mēs nedrīkstam pagurt vai atteikties no pūlēm tikai tādēļ, ka mums priekšā ir šķēršļi, pārpratumi vai neveiksmes, jo pilnīga un redzama Kristus sekotāju kopība radīsies nevis no cilvēku pūlēm, bet gan caur mūsu kopīgā Kunga lūgšanu: “Ne uz mūsu spēku, bet uz Jēzus lūgšanu balstās mūsu cerība, ka vēl šeit, uz zemes, spēsim sasniegt pilnīgu un redzamu kopību ar visiem kristiešiem.” (ibid., n. 48)
Ekumeniskos centienus nedrīkst uzskatīt par otršķirīgu aktivitāti, ar ko nodarbojas daži entuziasti, – tajos būtu jāiesaistās visiem Kristus sekotājiem. Pāvests Benedikts XVI sava pontifikāta sākumā atkārtoja katoļu Baznīcas “neatgriezenisko apņemšanos” turpināt tiekties uz šo augsto mērķi. Viņa pēctecis pāvests Francisks visiem spēkiem centies iedibināt labas attiecības ar citiem kristiešu vadītājiem un veicināt ekumeniskās iniciatīvas visos līmeņos.
Zinu, ka Latvijā notiek aktīva sadarbība starp kristīgajām konfesijām. Dažādās vietās notiek regulāras lūgšanu un liecību tikšanās. Man arī zināms, ka dažādo Baznīcu un kristīgo kopienu vadītājiem ir ierasts kopīgi uzrunāt sabiedrību ētikas, dzīvības aizsardzības un sociālā taisnīguma jautājumos. Tāpat ir labi, ka kristīgo vadītāju attiecības raksturo brālības gars un ka vietējā līmenī notiek aktīva ekumeniskā sadarbība starp kopienām un lūgšanu grupām. Tomēr vienmēr ir iespējams darīt vairāk, lai pārvarētu šķēršļus un pārpratumus, veicinātu lielāku priesteru, konsekrēto personu un laju iesaistīšanos un veidotu nopietnu teoloģisko dialogu par dažādiem visus interesējošiem jautājumiem.
Personīgām attiecībām un ekumeniskai sadarbībai dažādās jomās ir ļoti liela loma, lai tuvinātu kristiešus un sasniegtu mērķi – redzamo vienotību. Pirms diviem gadiem Jeruzalemē pāvests Francisks un Konstantinopoles patriarhs Bartolomejs parakstīja vienotu deklarāciju, kurā bija teikts: “Kamēr mums vēl priekšā ilgs ceļš līdz pilnīgai vienotībai, mums jau tagad ir pienākums kopīgi liecināt par Dieva mīlestību uz visiem cilvēkiem, kopīgi kalpojot cilvēcei, īpaši aizstāvot cilvēka cieņu visos dzīves posmos un ģimenes svētumu, kas balstīts laulībā, veicinot mieru un kopēju labumu, kā arī atbildot uz ciešanām, kas nemitīgi piemeklē mūsu pasauli.” (Common Declaration, 25.05.2014). Šodienas pasaulei un mūsdienu cilvēkiem ir nepieciešama mūsu kopīgā liecība par Evaņģēlija labo vēsti; tādējādi viņi varēs atkal atklāt ceļu, kas ved uz patiesību, taisnību un mieru.
Noslēgumā lūdzu, lai Dievs svētī jūs visus, kā arī dažādās kristīgās kopienas, kas ir klātesošas šajā zemē. Es lūdzu, lai Viņš jums palīdz ekumēniskajā sadarbībā un dod jums spēku turpināt sniegt pozitīvu un būtisku pienesumu Latvijas sabiedrībai kopumā.
Pirms mazliet vairāk kā 800 gadiem pāvests Inocents III veltīja Livoniju, Terra Mariana jeb Marijas zemi, Dievmātei. Gadsimtu gaitā viņa pavadījusi savas zemes – šodienas neatkarīgās Latvijas un Igaunijas Republikas – ļaudis gan priekos, gan bēdās. Viņas klātbūtne ir ar jums arī šodien. Ar pateicību par sirsnīgo uzņemšanu uzticu jūs un jūsu ģimenes viņas debešķīgajai aizsardzībai un jūsu zemes svēto aizbildņu lūgšanām.
Kardināls Pjetro Parolins, Vatikāna valsts sekretārs
