Man šobrīd nav iespējas izdzīvot citu aicinājumu. Šī var būt viena no zīmēm, ka cilvēks vismaz šobrīd šajā stāvoklī ir uz to aicināts ārējo apstākļu dēļ. Iespējams, tev jau ilgus gadus nav izdevies atrast vīru vai sievu, semināra vai klostera vadība ir noraidījusi tavu pieteikumu, tu esi kļuvis par atraitni, tev jāaprūpē kāds slims tuvinieks vai arī pašam ir kāda slimība, kas liedz izdzīvot citu aicinājumu. Šajās situācijās ir svarīgi uzticēties Dievam, ka Viņš zina, ko dara. Iespējams, tev ir grūti pieņemt šo situāciju un ir jāsaskaras ar lielām ciešanām, taču vienmēr ir cerība, ka situācija var mainīties. Svarīgākais ir pieņemt, ka šobrīd tāda ir Dieva griba tavai dzīvei, panest šo krustu ar pazemību un mīlestību. Nenododies izmisumam vai sevis žēlošanai, jo šobrīd tavs pienākums ir parādīt Kristus mīlestību tieši šajos grūtajos apstākļos. Un caur šo mīlestību, ja tāda ir Dieva griba, Viņš aizvedīs uz jaunu stāvokli vai arī dos zīmi, kā pilnvērtīgi dzīvot esošajā situācijā. Tomēr, ja esi viens un jūties nožēlojami, nesaskatot iespējas, kā izmantot savu brīvību un esošo situāciju, lai varētu kalpot Dievam pēc iespējas labāk, šis nav ceļš, kurā Dievs tevi aicina, bet gan veids, caur kuru Viņš vēlas tev kaut ko pateikt un sagatavot tavam īstajam aicinājumam.
Es esmu apmierināts ar savu dzīvi. Daudzi cilvēki, kuri ir vieni, ir laimīgi un apmierināti ar savu dzīvi. Viņu darbs viņiem sniedz gandarījumu, viņi neizjūt kādu īpašu trūkumu savā dzīvē. Pat ja nākotnē Dievs viņiem ir paredzējis kādu citu dzīves stāvokli, šobrīd viņi ir nodevušies lietām, ko viņi dara – darbam, studijām, kalpošanai, un viņi jūtas labi.
Mana vienatne ir apzināta izvēle. Ir cilvēki, kas apzināti izvēlas būt vieni, jo tas ir veids, kādā viņi vislabāk var kalpot citiem un sekot kādam noteiktam dzīvesveidam. Daži saprot, ka viņiem dažādu iemeslu dēļ nekad nebūs iespēja apprecēties vai arī viņi nejūt dabisku vēlmi apprecēties, tāpat kā nejūt aicinājumu uz Dievam veltītu dzīvi. Tāpēc viņi brīvprātīgi pieņem šo situāciju un savu dzīvi velta, lai sekotu Kristum un dzīvotu kristīgu dzīvi vienatnē. Šajā stāvoklī viņi jūt Dieva atbalstu, mieru un brīvību, ko šāda dzīve sniedz. Šādā gadījumā tas patiesi ir īsts Dieva aicinājums, jo cilvēks to ir pieņēmis no brīvas gribas un tas viņam sagādā prieku.
