Lēmuma īstenošana vienmēr prasa drosmi, jo nozīmē uzņemties kādu pienākumu, kādas jaunas saistības. Būtībā īstenot lēmumu nozīmē uzņemties atbildību par savu dzīvi. Tas nozīmē uzņemties saistības un pienākumus, kas var šķist ierobežojoši, bet patiesībā piešķir noteiktu mērķi mūsu dzīvei.
Kā gan atbrīvoties no cilvēciskajām bailēm uzņemties atbildību? Kā atbrīvoties no sajūtas, ka mums neizdosies?
Noteikti jābūt apziņai, ka ne jau mēs īstenosim lēmumu, bet gan Dievs būs tas, kurš nāks palīgā, tas būs Viņa darbs. Mēs būsim Viņa līdzstrādnieki, kurus Viņš izmantos, cik labi vien iespējams, ja mēs to ļausim. Tāpēc, lai pārvarētu bailes, ir jāmīl Dievs. Pilnīga mīlestība aizdzen bailes (1 Jņ 4,18) Atdod savas raizes Dievam! Tici, ka Viņš kā labs Tēvs neatstās tevi vienu.
Protams, vienmēr pastāv risks, ka iecerēto var neizdoties īstenot, tomēr risks pastāv arī tad, ja izvēlies šo lēmumu neīstenot. Ja kāda lieta ir jārisina, tad tā vienkārši pati no sevis nepazudīs. Tāpēc labāk ir vienreiz izvēlēties un pieņemto lēmumu īstenot, nekā uztraukties par to ilgu laiku.
Ja lēmumu nevari īstenot tāpēc, ka šķiet, neesi kaut kam piemērots – iespējams, tu pārspīlē vai arī nenovērtē Dievu. Dievs mums nekad neliks darīt ko tādu, uz ko neesam spējīgi vai ko nevarēsim īstenot. Patiesībā, ja tāda ir Dieva griba, Viņš arī dos visu nepieciešamo, lai mēs to īstenotu. Reizēm Viņš apzināti izvēlas vājos un dara tos stiprus. Viņš vēlas, lai mēs darītu neiespējamo, un dod mums spēku, lai mēs to varētu izdarīt. Tāpēc – kāpēc gan nepieņemt lēmumu un neļauties, lai Viņš izlemj, vai tas patiešām ir pareizais ceļš?
Reizēm mums ir bail, jo nevēlamies atteikties no savām personīgajām ambīcijām un pašreizējā dzīvesveida – mūsu ieradumiem, ienākumiem, hobijiem, draugiem, nākotnes sapņiem. Tomēr reizēm ir svarīgi doties uz priekšu, jo visdrīzāk mēs atsakāmies no kaut kā vienreizēja un skaista, ko Dievs mums dāvātu, ja vien mēs būtu gatavi atteikties no sava egoisma.
Gadās, ka mums ir grūti pieņemt lēmumu, jo mēs joprojām meklējam ideālu. Mēs meklējam perfekto māju, perfekto vīrieti, perfekto sievieti, perfekto darbu. Patiesībā, meklējot ideālo, mēs savā ziņā izvairāmies no lēmuma pieņemšanas. Ir svarīgi mācēt pieņemt to, kas ne vienmēr ir ideāls, bet priekš mums ir pietiekami labs.
Reizēm lēmumu pieņemšanai traucē apkārtējās sabiedrības spiediens. Tā mūsu izvēli var uzskatīt par absurdu, tomēr jāatceras, ka laicīgā pasaule seko pasaulei, ne Kristum. Ikviens kristietis ir piedzīvojis neizpratni, pat vajāšanas, tāpēc neatsakies no sava izvēles tāpēc vien, ka sabiedrība to uzskata par nevērtīgu.
Ja lēmums saistīts ar aicinājumu uz garīgo kārtu, cilvēki bieži zaudē drosmi, uzskatot, ka ir pārāk veci, lai stātos seminārā. Patiesībā Dievam nekas nav neiespējams. Ja tas patiesi ir tavs aicinājums, Viņš darīs visu, lai tas būtu iespējams. Drosmi sekot savam aicinājumam uz Dievam veltītu dzīvi mazina arī pretestība no tuvinieku un draugu puses. Tomēr tas ir tavs, ne viņu aicinājums. Iespējams, viņiem trūkst dziļas ticības vai arī ir pārāk noraizējušies par tevi, lai spriestu objektīvi, tāpēc nespēj atbalstīt tevi šajā situācijā. Ja joprojām esi drošs par savu aicinājumu, centies pēc iespējas labāk izskaidrot savu lēmumu un paļaujies uz Dievu, ka Viņš palīdzēs viņiem saprast vai vismaz pieņemt šo lēmumu nākotnē. Aicinātajiem uz Dievam veltītu dzīvi ir izplatītas arī bailes no tā, ka nebūs iespējas piedzīvot mīlestību savā ģimenē. Patiesībā celibāts nenozīmē, ka dzīve būs bez mīlestības. Dzīve celibātā ir pilna ar Kristus mīlestību un mīlestību no tiem cilvēkiem, kuri tiek satikti ikdienā. Daudziem no viņiem priesteri un konsekrētās personas kļūst par garīgiem vecākiem. Tāpat arī ir nepareizi uzskatīt, ka celibāts prasa lielākus upurus nekā laulība. Arī laulībā ir savi upuri, un reizēm arī laulātie sastopas ar vientulību. Abos aicinājumos Dievs dod nepieciešamo mīlestību caur lūgšanām un citiem cilvēkiem, lai mēs tiktu stiprināti šajā ceļā.
