Ne visi cilvēki vēlas apprecēties, un ne visi, kas to vēlas, arī apprecas. Bet, ja kāds ir nolēmis to darīt, parasti apkārtējiem nerodas nekādi jautājumi, jo visiem šķiet pašsaprotama vēlme mīlēt un tikt mīlētam, veidot ģimeni. Tomēr kristiešiem, kuri domā par laulību, būtu jāieklausās Kristū, savās iekšējās vēlmēs. Vai šajā aicinājumā es būšu par vislabāko Kristus mīlestības zīmi, kāda vien no manis ir iespējama? Vairākas zīmes var norādīt uz šī aicinājuma esamību.
Man ir vēlēšanās apprecēties. Iespējams, šīs sajūtas bija jau bērnībā, iespējams, tās nobrieda laika gaitā, bet domas par to, ka es varētu būt vīrs vai sieva, tēvs vai māte, manī rada lielu mieru un prieku. Es ilgojos mīlēt un tikt mīlēts, manī ir ilgas radīt bērnus, arī apzinoties visas grūtības un uzupurēšanos, ar kurām nāktos saskarties bērnu audzināšanā. Es spēju sevi iedomāties mātes vai tēva lomā dažādās dzīves situācijās. Tajā pašā laikā es apzinos, ka bērni ir Dieva dāvana, un nav nekādas garantijas, ka tad, ja apprecēšos, man tie būs. Tomēr es esmu brīvs šīs Dieva dāvanas pieņemt un par tām rūpēties.
Es apbrīnoju vīrus un sievas, ko es pazīstu. Varbūt ne visi, bet daži no viņiem patiesi ir atstājuši uz mani lielu iespaidu. Neskatoties uz dzīves grūtībām, viņi šķiet laimīgi un piepildīti. Ir sajūta, ka viņi ir atklājuši to mīlestību, par kuru es tikai nojaušu. Viņu kristīgais dzīvesveids mani iedvesmo, un viņu dzīve šķiet pilnvērtīga.
Apkārtējie mani iedrošina apprecēties. Cilvēki, kuri mani labi pazīst, uzskata, ka tas būtu tikai dabiski, ja es apprecētos, jo es noteikti būtu labs laulātais draugs un labs vecāks saviem bērniem. Viņiem šķiet, ka es šajā aicinājumā būtu laimīgs.
Esmu saticis kādu, ar kuru vēlos apprecēties. Visbiežāk aicinājums uz laulību nav kāda abstrakta vēlme vai teorija, bet tā ir konkrēta persona, kuru es vēlos apprecēt. Ja arī man iepriekš nebija šīs sajūtas, tagad, kad esmu šo personu iepazinis un iemīlējis, manī tā ir kļuvusi pavisam spēcīga. Es mīlu otru cilvēku un vēlos ar viņu kopā pavadīt visu savu atlikušo dzīvi.
Man nav sajūta, ka Dievs mani aicinātu kur citur. Ne vienmēr citu aicinājumu neesamība nozīmē, ka cilvēkam ir jāprecas. Tomēr, ja tavā dzīvē nav skaidru zīmju un ilgu uz priesterību, konsekrēto dzīvi vai Baznīcas kalpošanu, kuru vislabāk tu varētu īstenot bez ģimenes, tad aicinājums uz laulību ir Dieva griba tavai dzīvei.
