Novembra nogalē Latvijā viesojās Baznīcas sociālās mācības speciālists, Itālijas Sophia Universitārā institūta Socioloģijas un komunikācijas profesors Bernārds Kalebo. Viņa lekcijas varēja klausīties gan RARZI studenti, gan citi interesenti. 29. novembrī profesors sniedza akadēmisko lekciju „Reliģija, kultūra, ekonomika un sabiedrība mūsdienās”, kurā aplūkoja to, kā pārdomas par Sv. Trīsvienību var mainīt mūsu izpratni sociālos jautājumos.
Pirmajā profesora Latvijas vizītes dienā KBV aicināja viņu uz nelielu sarunu par Baznīcas sociālo mācību. Meklējot informāciju par B. Kalebo internetā, pamanīju, ka viņš ir uzstājies konferencē par tēmu „pirmdienas rīta garīgums”. Arī viņš pats sarunā to pieminēja un skaidroja ar nepieciešamību uzsvērt, ka garīguma aktualitāte neaprobežojas ar svētdienu. Garīgumam ir jābūt visās nedēļas dienās, jo Jēzus Kristus bija 100% cilvēks, un tas nozīmē, ka pieskārās katram cilvēka dzīves aspektam. Svētajos Rakstos var atrast daudzas interesantas lietas par tādiem jautājumiem kā ekonomika, masu mediji, brīvais laiks, ģimene, māksla, sociālais taisnīgums, jo Jēzus dzīvoja sabiedrībā.
To, ka dzīves sociālajai pusei ilgstoši nebija pietiekami liela uzmanība pievērsta, profesors saista ar to, ka pirms kristietības bija izveidojusies izpratne par Dievu kā absolūto un vienīgo reālo. Līdz ar to viss, kas ir ārpus Dieva, ir sava veida ilūzija. Šāda veida reliģiskā domāšana, pirmkārt, nepieļāva dažādību Dievā, bet, otrkārt, cilvēku neuzskatīja par daļu no realitātes. Kristietībai vajadzēja 2000 gadus cīnīties ar tādām idejām, ka cilvēkam ir jāpamet pasaule, lai viņš varētu veidot attiecības ar Dievu. Pat ja atzina, ka Kristus ir Cilvēka dēls, tomēr bija tik grūti par to domāt šajā jaunajā, citādajā izpratnē par Dievu.
„Kas ir vispareizākais kristietības elements? Tā ir Trīsvienība, tas, ka Dievs ir viens, bet Viņā ir trīs Personas,” saka profesors B. Kalebo. „Tas nav politeisms. Ir trīs, kas ir viens Dievs. Viens Dievs trīs Personās. Tātad dažādība nav ārpus vienotības, bet dažādība ir pašā vienotībā. Jēzus kļuva par cilvēku. Ja Viņš kā Dievs varēja kā cilvēks dzīvot šo sociālo dzīvi, tad pasaules dzīvei ir tāda pati cieņa kā Dieva dzīvei Viņā pašā. Tāds ir vēstījums. Tas dod saskaņu visam, ko cilvēks var darīt un realizēt vēsturē. Šīs sociālās dzīves saskaņas dzimšana ir vissvarīgākā atslēga, kas ļauj saprast visu Baznīcas sociālās mācības attīstību.”
Profesors skaidro, ka reliģiskajās civilizācijās pirms kristietības politiskā funkcija bija palīdzēt organizēt pasauli tā, lai cilvēki varētu veikt garīgu ceļojumu uz Absolūto. Politikai vajadzēja cilvēku vest uz garīgu piepūli. Savukārt kristietība attīstīja ideju, ka tas, ko tu izdari vismazākajam, to tu izdari Jēzum. Tas nozīmē, ka katrs cilvēks ir svarīgs. „Un varam redzēt, ka 20 gadsimtu laikā šajā ir notikusi attīstība. Arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta tam, ko mēs saucam par sabiedrības sociālajiem aspektiem, nevis politikai un reliģijai.” Jautāts, vai demokrātija kā politiskā sistēma vairāk nekā citas atbilst kristīgajai domai, profesors piekrīt, norādot, ka par demokrātiju ir neiespējami runāt bez kristietības, jo tās saknes aug no tās vērtības, ko Kristus piešķīra katram cilvēkam. „Katrs indivīds ir neatkārtojama Dieva mīlestības izpausme, viņam ir kaut kas, ko teikt, un tam ir nozīme Jēzus acīs. Bet ja katram cilvēkam ir ko teikt, tad katram cilvēkam ir ko teikt sabiedriskajā dzīvē (..) Demokrātija pilnīgi noteikti ir kristietības auglis. Tai ir daudzas nepilnības, bet tā vēsturiski ir visattīstītākā forma, kurā mēģina novērtēt indivīda radošumu.”
Man ir stereotips, ka Baznīcas sociālā mācība ir kaut kas ļoti sarežģīts. Vai ir iespējams par to runāt vienkāršā veidā?
Jā, katoļu Baznīcas sociālā mācība ir tāds priekšmets, ko māca teoloģijas fakultātēs, universitātēs, līdz ar to tas ir arī kaut kas akadēmisks. Kad Jānis Pāvils II nolēma, ka labāko, kas ir sarakstīts par Baznīcas sociālo mācību, vajag apkopot Katoļu Baznīcas sociālās doktrīnas kompendijā, tad tas tika sagatavots kā teksts bīskapiem un universitāšu lektoriem. Līdz ar to Kompendijā ir šāda sarežģīta valoda. Bet mums ir jāizveido pedagoģija, ar kuras palīdzību šos jautājumus iztulkot, lai tie būtu viegli saprotami Dieva tautai. Vajag labus tulkus. Piemēram, žurnālistika ir tāda māksla, kas ļauj iztulkot sarežģīto valodā, kas pieejama lielai auditorijai.
Mācot šo priekšmetu, es saprotu, ka tas var šķist sarežģīti, jo Kompendijs ir gadsimtos iegūts dārgums, kas vienlaikus visu laiku ir attīstībā. Minēšu piemēru par nāves sodu. Morālajā domāšana ir tāds likums, ka, ja ir jāizvēlas starp diviem ļaunumiem, tad jāizvēlas tas, kas ir mazāk ļauns. Sabiedrībai ir tiesības sevi aizsargāt. Un daudzus gadsimtus viens no veidiem, kā to izdarīt, bija nāves sods. Mūsdienās pastāv reālas iespējas nodrošināt to, ka cilvēks visu mūžu atrodas cietumā. Baznīca uzskata, ka arī šis ieslodzītais cilvēks ir persona, arī viņš ir Dieva radīts un savā veidā Dieva mīlestības izpausme. Jā, viņš ir izdarījis noziegumu, kļuvis par nelietīgu cilvēku, bet viņš tik un tā ir cilvēks. Bet ja tiek izpildīts nāves sods, tad šim cilvēkam tiek liegta jebkāda iespēja attīstīties. Baznīca māca, ka ir jāatstāj šim cilvēkam kaut kāda iespēja mainīties. Protams, sabiedrībai ir tiesības sevi aizsargāt. Tāpēc ir ieslodzījums līdz mūža beigām, taču būtiski ir atstāt iespēju mainīties. Un 20 gadu laikā šis process, ka daudzas valstis atceļ nāves sodus, notiek, un tā ir kristīga iniciatīva.
Kas ir galvenais princips? Tā ir katras personas vērtība. Ir tāds komisks atgadījums. Pagājušā gs. franču katoļu filozofs Žaks Maritēns ārkārtīgi spēcīgi noprotestēja par kādu nekrologu, kurā bija rakstīts, ka mirušais bija labs valsts kalps. Maritēns teica: „Tas ir neiespējami! Jo valstij ir jākalpo personai, nevis personai valstij! Nevis valsts nokļūst paradīzē, bet persona!” Visa Baznīcas sociālā mācība ir par šo tēmu. Nekad nedrīkst mainīt šo perspektīvu, jo cilvēka cieņa ir saistīta ar Dievu.
Bet vai šo var izmantot kā argumentu arī tajā vidē, kur cilvēki netic Dievam?
Pirmā vērtība ir indivīds. Tas ir kopīgs pamats, arī diskusijā par cilvēktiesībām. Ir ideoloģiskas diskusijas par personas autonomiju. Šeit pilnīgi noteikti ir problēma, ka modernitāte attīstīja koncepciju par katra indivīda autonomiju. Pirms 300, 400 gadiem, ja kāds piedzima par zemnieku, viņš varēja kļūt tikai par zemnieku. Ja kāds bija muzikāls, tad viņam nebija iespēja attīstīt savu talantu, jo tuvumā nebija skolas, nebija skolotāju un patiesībā varbūt arī nebija iespēja uzzināt, ka ir talants. Rietumu ekonomiskajai attīstībai vajadzēja lielus talantus, līdz ar to tika uzsvērta izglītība. Arvien vairāk tika novērtēti individuālie talanti. Vēl pirms 60, 70 gadiem mani vecāki nevarēja īstenot savus talantus, tagad šajā virzienā ir notikusi ļoti pozitīva attīstība. Bet šī individualizācija, ja tā kļūst par ideoloģiju, tad ir slikti. Indivīds nevar dzīvot bez kopienas. Bez tās cilvēks nevar kļūt par sevi. Kā Dievs Tēvs nevar kļūt par Tēvu bez Dēla, tāpat arī mēs attiecībās ar citiem saprotam savus talantus, kas mēs esam. Individuālisma ideoloģija to atstāj ēnā. Tas ir viens ļoti liels mūsu laiku kārdinājums – nenovērtēt otra cilvēka nozīmi mūsu dzīvē.
Mēs piedzīvojam to, ka tiek šķīstīts Dieva tēls. Kad atklājās, ka Dievs ir trīs personās, tad Viņš caur to „teica”: Es esmu sociāla realitāte, jo mīlestība ir sociāla realitāte. Mīlestība nozīmē, ka cilvēks ir spējīgs iet pie citiem. Personai ir vajadzīga otra persona. Daļa no šķīstīšanās procesa ir tas, ka mums vēl arvien ir jācīnās ar to priekšstatu par Dievu, kāds bija pirms kristietības, kad vienība tika izprasta kā vienveidība. Bet Dievs ir mīlestības attiecības.
Atgriežoties pie jautājuma – ne vienmēr ir jāargumentē. Nav viegli atrast argumentus diskusijai šajā līmenī. Lai varētu diskutēt šai līmenī, tev ir jābūt ļoti labi izglītotam. Bet šīs lietas, pirmkārt, var parādīt pieredzē, iepazīstināt caur pozitīviem stāstiem. Piemēram, parādīt ģimenes, kurās ir bērni invalīdi, bet kur var just, ka šie cilvēki ir laimīgi. Iespējams, mūsdienās tas ir svarīgāk, nekā tikai diskusija.
Es pēdējā laikā pētīju tādus jautājumus, kas saistīti ar ģimeni, seksualitāti. Bet mani interesēja, vai var atrast līdzīgus mehānismus arī ekonomikā. Vai vērtības, kuras ir iedvesmojusi kristietība, konkrēti – agape, mīlestība, par kuru Jēzus runā evaņģēlijā –var būt ekonomikas teorijas sirds? Vai tomēr ekonomika ir egoisma sintēze, kā to iedibināja Ādams Smits, un tikai tā tas funkcionē? Jo Ādama Smita antropoloģija bija tieši tāda – tev nav jābūt tikumīgam, lai dzīvotu ekonomiskās attiecībās. 18. gs. Itālijā bija izveidojusies cita skola, kas balstījās uz ideju, ka katrs cilvēks meklē laimi, un viņi attīstīja sabiedrības laimes teoriju. Šīs teorijas antropoloģija ir kristīgākā nekā Smita (lai gan pats Smits bija kristietis un ļoti morāla persona). Šī itāļu skola, kas palika nomaļus, jo pasaulē dominēja anglosakšu pieeja, iedvesmoja dažus pētnieciskus darbus. Vienā no zinātniskajiem rakstiem, kas tika izdots 2000. gadā, izmantojot spēles teoriju, tā autori mēģināja konstatēt, kāda ir efektivitāte, ja uzņēmējs rīkojas egoistiski, un kāda, ja rīkojas altruistiski. Izrādījās, ka tādā gadījumā, ja rīkojās egoistiski, tad tikai 30 – 33% vēlējās turpināt ekonomiskas attiecības. Savukārt, ja izturējās altruistiski, tad rezultāti bija divreiz labāki. Tātad ir izdevīgi dzīvot saskaņā ar dāvāšanas, savstarpējas uzticēšanās kultūru. Ir inteliģentāk būt altruistiskam nekā egoistiskam. Šis izraisīja lielu rezonansi.
Varbūt Dievs radīja cilvēku un cilvēka laime ir labās attiecības, arī ekonomikā. Arī ekonomikai ir jābūt labākai dzīvei. Miers ir vajadzīgs ekonomiskai dzīvei. Mīlēt ekonomikā ir inteliģentāk nekā nemīlēt. Šāda veida argumentēšana ir labs darbs. Tikai tas ir zinātniski jāpierāda, bet līdz šim tas netika darīts. Tas ir akadēmisks darbs – nest šo intuīciju Dieva radītajā sabiedrībā; ka mīlestībai ir jābūt visa būtībai. Un ja tas ir no Dieva, tad tam ir „jāstrādā”. Protams, ne bez grūtībām. Baznīcas sociālā mācība neaizmirst, ka Jēzus teica: tev katru dienu ir jāņem konkrētās dienas krusts. Taču krusts nav pēdējā lieta. Ir arī augšāmcelšanās. Arī ekonomikā.
Ar šādu argumentēšanas darbu nodarbojas Baznīcas sociālās mācības speciālisti un tas kļūst par sava veida dialogu. Taču ļoti svarīga ir dzīves liecība, caur kuru inteliģenti pavairot labās prakses pieredzi, kas ļauj pārliecināties, ka šādi dzīvojot ir iespēja būt laimīgākam, nekā dzīvojot citādāk. Tie ir divi līmeņi, kuros varam darboties.
Ingrīda Puce. Katoļu Baznīcas Vēstnesis. 2012. gada decembris
