Tā Horhem Bergolio bija liela dāvana, kuru viņš saņēma pilnīgi negaidīti. Viss notika 21. septembrī. Tāpat kā daudzi citi jaunieši, arī viņš, tobrīd 17 gadus vecs, gatavojās kopā ar draugiem svinēt Skolnieku dienu (Argentīnā tā tiek svinēta 21. septembrī). Pa ceļam viņš nolēma iegriezties baznīcā. Horhe bija praktizējošs katolis, piederēja pie San Hose de Flores draudzes Buenosairesā.
Baznīcā viņš satika nepazīstamu priesteri, kurš atstāja dziļu iespaidu uz Horhi ar savu apgarotību, tāpēc puisis nolēma pie šī priestera izsūdzēt grēkus. Liels bija viņa pārsteigums, aptverot, ka tā nav parasta grēksūdze, bet gan grēksūdze, kas modina no miega viņa ticību. Tā ļāva Horhem atklāt viņa aicinājumu uz konsekrētu dzīvi. Šis pārdzīvojums bija tik spēcīgs, ka Horhe nolēma nedoties uz dzelzceļa staciju, kur viņam vajadzēja satikties ar draugiem. Viņš atgriezās mājās ar dziļu pārliecību: „Es gribētu…, man jākļūst par priesteri.”
„Šīs grēksūdzes laikā ar mani notika kas dīvains. Nezinu, kas tas bija, bet tas kaut ko izmainīja manā dzīvē; es teiktu, ka Dievs „uzbruka man, kad biju neaizsargāts”,” atceras kardināls vairāk nekā pusgadsimtu vēlāk. Bergolio mēģina šodien skaidrot toreizējo pārsteigumu. „Tas bija satikšanās izraisīts pārsteigums, apjukums. Tad es sapratu, ka kāds uz mani gaida. Uz to arī balstās reliģiska pieredze – pārsteigums, kas rodas no tikšanās ar personu, kura tevi gaida. No tā brīža Dievs man ir tas, kas „apsteidz”. Tu meklē Dievu, bet vēlāk izrādās, ka Viņš pirmais tevi meklē. Gribam Viņu satikt, bet tas ir Viņš, kas pirmais iziet mums pretī.” Kardināls atklāj, ka ne pats „ar satikšanos saistītais pārsteigums” atklāja viņam aicinājumu uz priesterību, bet gan žēlsirdības pilnais veids, kādā Dievs izdarīja šo piedāvājumu. Šis veids vēlāk kļuva par iedvesmas avotu Horhes kalpošanai.
Tomēr ne uzreiz Horhe iestājās klosterī. „Šo tematu es tobrīd slēdzu,” viņš skaidro. Jaunais Horhe pabeidza vidusskolu un sāka strādāt laboratorijā, kas nodarbojas ar ķīmisko pārtikas analīzi. Nevienam viņš neteica par savu lēmumu. Lai gan bija pārliecināts par savu aicinājumu uz konsekrētu dzīvi, turpmākajos gados viņš pārdzīvoja nobriešanas krīzi, kas ienesa viņa dzīvē daudz vientulības brīžu. Bergolio saka, ka tā bija „pasīva vientulība”, kad cieš šķietami, bez iemesla vai kādas krīzes vai zaudējuma iespaidā, pretstatā „aktīvai vientulībai”, kādu izjūt svarīgu lēmumu pieņemšanas brīžos. Šī pieredze iemācīja viņam sadzīvot ar vientulību. Kad viņam bija 21 gads, Horhe nolēma iestāties seminārā. Beigās viņš izvēlējās jezuītus.
Kādēļ tieši jezuīti?
Patiesībā nezināju, ko izvēlēties. Man bija skaidrs tikai tas, ka man ir aicinājums. Beigās pēc kāda laika, ko pavadīju Buenosairesas arhidiecēzes seminārā, iestājos Jēzus sadraudzībā, jo man patika viņu harizma. Viņi tobrīd bija kā baznīcas priekšpostenis, runājot armijas terminos, tomēr izmantoja šo spēku, ievērojot vienlaicīgi paklausību un disciplīnu. Mani saistīja arī viņu misionārā darbība. Laika gaitā jutu vēlmi izbraukt uz Japānu, kur jezuīti jau izsenis realizē lielas lietas. Tomēr nopietnu veselības problēmu dēļ, kas man ir jau kopš jaunības, nesaņēmu piekrišanu. Droši vien būtu bijuši tādi, kas justos „glābti”, ja priekšniecība tomēr būtu mani uz turieni aizsūtījusi, vai ne? (Smejas)
Kā reaģēja jūsu ģimene, kad paziņojāt par savu aicinājumu?
Vispirms par to pateicu manam tēvam, kas reaģēja ļoti labi, pat priecājās. Viņš tikai pajautāja, vai esmu par šo lēmumu pilnīgi pārliecināts. Pēc tam viņš to pateica mammai, kurai, kā jau labai mammai, jau bija zināmas aizdomas, tomēr viņa reaģēja citādi. „Nu, nezinu, es tevi tajā neredzu… Labāk nedaudz pagaidi… Esi vecākais… Pastrādā vēl nedaudz… Pabeidz studijas,” tā viņa teica. Taisnību sakot, mamma bija nedaudz dusmīga par manu lēmumu.
Jāsaka, ka jūs labi zinājāt, kam vispirms pateikt jaunumus..
Laikam jutu, ka tēvs mani sapratīs labāk. Mūsu ģimenē tēva māte bija reliģiskos jautājumos ļoti stipra, un tēvs mantoja no viņas šo reliģiozitāti, gara spēku tāpat, kā mantoja lielas ciešanas pārcelšanās dēļ. Tādēļ viņš spēja pieņemt manu lēmumu ar prieku. Mamma savukārt sajuta, ka kaut ko zaudē.
Kas notika vēlāk?
Kad stājos seminārā, mamma mani nepavadīja, nevēlējās. Ilgus gadus nespēja pieņemt manu lēmumu. Mēs nebijām naidā. Es braucu ciemos uz mājām, bet viņa nekad neatbrauca uz semināru. Kad mamma beidzot pieņēma situāciju, viņa to izdarīja, saglabājot distancētu attieksmi. Kad biju noviciātā Kordobā, mamma atbrauca ciemos. Jāatceras, ka viņa bija ticīga sieviete, praktizējoša. Viņa uzskatīja, ka tas viss ir noticis par strauju, ka tādam lēmumam vajadzīgs ilgs laiks, lai nobriestu. Mamma tomēr arī bija konsekventa persona. Atceros, kā iesvētīšanas dienā stāvēja ceļos manā priekšā, lūdzot svētību.
Varbūt viņa domāja, ka tas nav jūsu ceļš, ka neaiziesiet tālu?
Nezinu. Atceros tikai – kad pateicu par savu lēmumu vecmammai, kura jau zināja par to, bet izlikās, ka nezina, viņa teica: „Nu ko, ja Dievs tevi aicina, lai ir slavēts!” Pēc tam uzreiz turpināja: „Tikai, lūdzu, atceries, ka mājas durvis tev vienmēr ir atvērtas, un neviens tev neko nepārmetīs, ja izlemsi atgriezties.” Viņas attieksme, kuru varam nosaukt par atturošu pret kādu, kas ir sagatavojies iziet ļoti svarīgu pārbaudījumu, man bija laba skola. Tā man iemācīja, kā rīkoties ar personām, kurām jāsper kāds svarīgs solis.
Lai vai kā, tomēr lēmumu nepieņēmāt steigā – seminārā iestājāties tikai pēc četriem gadiem.
Teiksim tā, Dievs man vēl dāvāja pāris brīvības gadus. Tā ir taisnība, ka tāpat kā visa mana ģimene, arī es biju praktizējošs katolis. Tomēr ticības lietās nebiju iesaistījies ar visu savu sirdi. Mani tāpat saistīja politika, tomēr nepārsniedzot intelektuālu līmeni. Lasīju „Nuestra palabra” un „Propositos” – komunistiskās partijas laikrakstus. Dedzīgi sekoju līdzi viena tās locekļa – pazīstama kultūras dzīves pārstāvja Leonidasa Bartelly – rakstiem. Tie manī modināja politisko apziņu. Tomēr nekad neesmu bijis komunists.
Kā jūs domājat, cik lielā mērā tas bija jūsu paša lēmums un cik – Dieva izvēle?
Aicinājums uz konsekrētu dzīvi ir Dieva aicinājums, kuru Viņš dāvā sirdīm, kas uz to apzināti vai neapzināti gaida. Mani vienmēr aizkustina breviāra fragments, kurā Jēzus uzlūko Mateju, vienlaicīgi „izrādot žēlsirdību un izvēloties”. Jau pieminētās grēksūdzes laikā sajutu, ka Dievs uzlūko mani tieši šādi. Viņš arī vēlas, lai es vienmēr tā raudzītos uz citiem – ar lielu žēlsirdību un it kā izvēloties viņus Dievam, nevienu neatmetot, jo visi ir izredzēti, lai dzīvotu Dieva mīlestībā. „Uzlūkoju ar žēlsirdību un izvēlos,” šādu bīskapa devīzi izvēlējos manas konsekrācijas dienā. Tas ir arī viens no galvenajiem manas reliģiskās pieredzes aspektiem – žēlsirdības kalpojums un cilvēku izvēlēšana, kuriem tiek dāvāts kāds konkrēts piedāvājums. Tā vienkārši runājot, to varētu ietērpt šādos vārdos: „Paskaties, tu tiki nosaukts vārdā un iemīlēts; tiki izvēlēts, un vienīgais, ko Dievs no tevis prasa, ir ļaut tevi mīlēt.” Tādu piedāvājumu es saņēmu.
Katoļu Kalendārs 2014, no poļu valodas tulkojusi Evita Grudule
