Saruna ar pensionētu ārsti, Latvijas pasaulē dzīvojošo franciskāņu ordeņa atjaunotāju.
Viss ir Dieva dāvana
„Šeit, virs zemes, es neredzu no Visaugstā Dieva Dēla neko citu kā vien Viņa Vissvētāko Miesu un Asinis, tāpēc es godināšu šos vissvētos noslēpumus un tos slavēšu vairāk par visu pasaulē.” Šāda atziņa lasāma uz kāda jauka zīmējuma Māras Zaķes dzīvoklī Bolderājā. Viņas dzīvoklis atgādina gandrīz vai kapelu – visur pie sienām svētbildes, piemēram, ar Jāni Pāvilu II vai Asīzes Francisku. Starp tām – abu meitu, Gundegas un Ievas (abas mākslinieces), un astoņu mazbērnu fotogrāfijas. Par viņiem visiem Māra sirsnīgi lūdz, tāpat kā viņi lūdz par mammu un vecmāmiņu.
Skaistā atziņa vistiešākā veidā caurvij arī Māras dzīvi. Pēc tam, kad viņa 41 gada vecumā (dzimusi 1943. gadā) spontāni un radikāli atgriezās pie Dieva, Māra īpaši iemīlēja Grēksūdzes un Vissvētāko Sakramentu. Savukārt šīs atziņas autors – svētais Francisks no Asīzes – viņu tik ļoti uzrunāja, ka Māra kopā ar domubiedriem ierosināja pasaulē dzīvojošo franciskāņu jeb Svētā Franciska no Asīzes Trešā ordeņa atjaunošanu Latvijā. Nu jau 25 gadus Māra ir viena no pasaulē dzīvojošajiem franciskāņiem un šogad rudenī svinēs ordeņa jubileju, kuras laikā arī atjaunos savus solījumus ordenim.
Māras dzīves piemērs ir uzrunājis arī cilvēkus viņai apkārt. Aija Balode, Mieram tuvu redaktore, stāsta, ka Māra ir viņas krustmāte, kurai pateicoties viņa pati ir atradusi savu ceļu Baznīcā. „Un vēl kādi simts cilvēki, kas ir Māras Zaķes krustbērni,” smaidot piebilst Aija. Un turpina: „Gaisotne, kas valdīja Māras un viņas meitu mājās, bija tik pievilcīga, ka nebija iespējams palikt vienaldzīgam. Durvis vienmēr bija vaļā, valdīja mīlestības pilna rosība, atceros, ka cilvēki no laukiem veda kartupeļus, jo Māra, atstājusi labi atalgotu darbu, dzīvoja trūcīgi… Neraugoties uz to, notika daudz svētku un saviesīgu pasākumu, slepeni tika organizēti lūgšanu vakari un skatītas kristīgas filmas. Biju maza meitene un ne uzreiz noformulēju, ka tam ir saistība ar Dievu, bet vienu es zināju – es arī gribu tā dzīvot!”
Māra Zaķe īpaši uzsver, ka viņa ir tikai instruments Dieva rokās, tāpēc viss paveiktais ir Viņa darbs – tikai un vienīgi Kristus nopelns. „Lai tava labā roka nezina, ko dara kreisā” – ar tādu attieksmi Māra cenšas doties pretī katrai jaunai dienai. Tieši tāpat, kā to darīja svētais Francisks. Pēc Māras domām, viņš zemes virsū bijis pilnīgākais Kristus attēls, kuru kā piemēru vajadzētu izvēlēties katram kristietim.
„Vienmēr esmu ticējusi Dievam un nekad sevi neesmu uzskatījusi par ateisti, taču līdz atgriešanās brīdim ticību nepraktizēju. Zināju, ka ir Dievs, un visiem teicu, ka ticu Viņam; negāju pat uz ateisma lekcijām Rīgas Medicīnas institūtā un valsts eksāmenā neteicu nevienu vārdu, tomēr uz baznīcu negāju.
Tad padomju gados daži pazīstami aktieri sāka apmeklēt baznīcu. Ar Ulda Stabulnieka sieviņu Rutu sarunājām, ka arī mums jāiet uz baznīcu. Pēc principa – ja citi, tad mēs arī. Tā 1984. gada 30. decembrī aizgāju uz Sv. Alberta baznīcu Rīgā. Svēto Misi toreiz vadīja priesteris Andrejs Trapučka. Uzreiz sapratu, ka esmu atradusi to, ko visu mūžu esmu meklējusi. Jutos pārsteigta, ka viss mani tik ļoti uzrunā! Nešaubos, ka tāds toreiz bija Dieva plāns. Centīgi sāku svētdienās apmeklēt baznīcu. Gatavojoties pirmajai grēksūdzei, trīs reizes izstudēju priestera doto lūgšanu grāmatiņu. Pirmā grēksūdze notika pirms Lieldienām – trešdienas rītā. Nezinu, kā vispār tiku līdz baznīcai, jo pretinieks darbojās un ietekmēja pat fiziski. Ap septiņiem no rīta jutu, ka mirstu – sirds, kuņģis bija kā sažņaugti ķetnā. Pirmā grēksūdze ilga stundu, otrā tāpat. Katru dienu gāju uz grēksūdzi – grēki tik nāca un nāca. Bet pēc tam piedzīvoju daudz laimes mirkļu – Svētā Gara pieskārienu.”
Gandarīšana par vīru
Māra atceras, ka vīrs Gunārs par viņas atgriešanos un iešanu uz baznīcu bijis šokā. „Viņš nevarēja pieņemt, ka praktizēju ticību, jo pats darbojās partijā. Teicu viņam: „Gunār, tu jau vari darīt, ko tu gribi, bet es tevi tik un tā nepametīšu!” Viņš man atbildēja: „Bet kā tad var dzīvot trijatā?” – „Trijatā?” – „ Jā, trijatā – ar Jēzu?”
Gunārs bija brīnišķīgs un ļoti labs dzejnieks, diemžēl neiztika bez tradicionālās dzeršanas. Tāpēc dzīve bez Dieva ģimenē man bija ļoti grūta, pat smaga. Protams, ka savu vīru ļoti mīlēju, un pēc savas būtības viņš bija ļoti labs. Bet, ja cilvēks nedzīvo pēc Mīlestības likuma, kuru māca Dievs, tad mūsu labā daba nemaz nevar izpausties.”
Kad Māra iepazinās ar Pestītāju, mainījās arī viņas attieksme pret vīru – viņa saprata, ka vīram patiesībā ir vēl grūtāk, jo viņš taču nepazīst Dievu. „Pirms tam jau es viņam tikai pārmetu,” Māra secina.
Viņa tic, ka, neraugoties uz vīra noraidošo attieksmi pret Dievu, dzīves beigās viņš tika izglābts. To viņas dzīvē apliecinot vairāki Dieva dāvāti brīnumi. „1986. gadā, tikai gadu pēc manas atgriešanās, vīrs saslima ar strutaino meningītu. Naktī no 24. uz 25. jūniju viņu aizveda uz slimnīcu jau komā. Ar pēdējo skatienu viņu pavadīju, redzēju acīs asariņu. Pulksten desmitos no rīta man piezvanīja un teica: „Tagad viņš aiziet.” Sāku lūgties tādu lūgšanu: „Vislabais Jēzu, dvēseļu Mīļotāj, mēs Tev lūdzam, nomazgā savās asinīs dvēseles, kas šobrīd cieš nāves mokas!” Un tā desmit reizes. Pēc tam mani pēkšņi pārņēma pārdabisks miers, neapšaubāms Svētā Gara pieskāriens. Atceros, ka vēl meitām teicu, lai paskatās, cik pulkstenis. „10.20,” viņas atbildēja. Turpinājām lūgties Rožukroni. Vēlāk man pateica, ka Gunārs nomiris tieši 10.20. Vai tas nav brīnums? Pēc tam lasīju – ja šo lūgšanu skaita miršanas mirklī, tā tiek uzklausīta. Zināju, ka ellei viņš ir ticis garām.”
Neraugoties uz Svētā Gara dāvāto mieru, Māra gadu no vietas raudājusi katru dienu. „Apzinājos, ka neizdarīju visu tā, lai viņam būtu vieglāk,” teic Māra. Tajā gadā katru dienu līdz pat mirušo piemiņas dienai viņa Sv. Alberta baznīcā pieņēma Komūniju vīra dvēseles nodomā. Māra atceras – lai viņa varētu vieglāk atrast laiku Svētajai Misei, bīskaps Vilhelms Ņukšs pat piekritis to celebrēt vakarā. „Svētā Mise sākās ļoti agri – pulksten astoņos no rīta –, tāpēc tā, starp citu, viņam pajautāju, vai to nevarētu svinēt vakarā. Man bija grūti nākt no rītiem, jo meitas (desmit un vienpadsmit gadu vecas) vajadzēja vest uz skolu.” Kopš tā laika Sv. Alberta baznīcā arī vakaros ir Svētā Mise. „Atstāju abas meitas un tik cilpoju uz baznīcu. Varbūt nebija pareizi, bet zināju, ka man vīra nodomā tā jādara. Mirušo piemiņas dienā vēl ar meitām aizbraucām uz Aglonu. Ieviņa man teica: „Zini, man sapnī parādījās tētis un teica: „Pasaki mammai, lai viņa vairs neraud!” Ticu, ka Dievs manas lūgšanas bija uzklausījis,” pārliecināta Māra.
Radikāla attieksme
Pēc vīra nāves Māra saņēma atziņu, ka viņai sevi jāvelta tikai Kristum, protams, neaizmirstot rūpes par abām meitām. Aptuveni gadu (līdz 87./88. gadam) viņa turpināja strādāt Rīgas 6. poliklīnikā par ginekoloģi, bet tad viņas skatījumu uz dzīvības vērtību pilnībā izmainīja Jāņa Pāvila II enciklika par auglības regulāciju. „Sapratu, ka esmu slepkava. Ko gan citu ginekologs dara? Padomju gados jau neuzskatīja, ka mātes miesās atrodas cilvēks. Šādu praksi vairs negribēju turpināt.” Lai gan poliklīniku vadījusi saprotoša vadītāja, kura atļāva pie sienas izlikt „Nedzimuša bērna dienasgrāmatu”, un tā rezultātā samazinājās abortu skaits, Māra izlēma no darba aiziet. „Ir dakteri, kuri cenšas atrunāt no aborta, taču daudziem vēl joprojām nav izpratnes, ka bērns mātes miesās ir dzīvs cilvēks, kuru nedrīkst nogalināt. Pirms kristietības praktizēšanas arī es centos no aborta atrunāt, taču galvenokārt argumentēju, ka aborts ir kaitīgs veselībai un ka pēc tā grūtniecība var vairs neiestāties. Toreiz neizmantoju argumentu, ka ir runa par dzīvu bērnu!” Lai labāk izskaidrotu aborta smagumu, Māra citē mātes Terēzes vārdus – pasaules miers būs apdraudēts tik ilgi, kamēr vien turpināsies dzīvības iznīcināšana mātes miesās! Ar nožēlu viņa secina – lai gan līdz 1954. gadam Latvijā aborti bija aizliegti, tagad šajā jomā nekas nemainās.
Dievs Mārai deva jaunu darbu. 1991. gadā Māra piedalījās karitatīvās brālības Ave Maria dibināšanā, kurā aktīvi arī darbojās. „Noskatījāmies dokumentālo filmu par māti Terēzi, un tā mani ļoti iespaidoja. Sapratu, ka arī mums ir jāiet un jāpalīdz cilvēkiem. 1994. gadā Daugavgrīvas salā ar pašvaldības atbalstu ierīkojām pansionātu Stella maris,” atceras Māra. Pansionāts atrodas bijušajā padomju jūrnieku hospitālī, un pašlaik tajā dzīvo vairāk nekā 116 iemītnieku, tajā skaitā cilvēki ar atkarību problēmām un tādi, kas pārvietojas ar grūtībām, ir ar garīgu atpalicību vai pilnībā aprūpējami klienti. Jaunajā pansionātā Māra nostrādāja par direktori sešpadsmit gadus, taču šo darbu vairāk uzskatīja par gandarīšanu. „Man nekad nav īsti patikusi administrēšana, taču, ja esi radījis ideju, pašam jau vien jāuzņemas tās virzīšana. Centāmies pansionātu veidot ar kristīgu ievirzi, bijām atvērti ekumeniskiem pasākumiem, draudzējāmies ar pareizticīgajiem, kuri, piemēram, izmantoja mūsu kapeliņu,” atceras Māra. Pateicoties pašvaldības atbalstam, Stella Maris pakāpeniski attīstījās. Bijušā direktore uzsver, ka īpaši priecājas par tā personālu – tikai labi apmācītiem cilvēkiem, sava amata profesionāļiem. „Pensijā varēju aiziet ar mierīgu sirdi. Esmu gandarīta, ka cilvēki tur jūtas labi un aprūpēti!”
Satikšanās ar svēto Asīzes Francisku
Jau no atgriešanās brīža Māru pavadīja sajūta, ka viņa ir liela grēciniece. „Protams, zināju, ka Dievs man piedod grēkus, bet tik un tā sajūta bija smaga. Vīrs šķita eņģelis salīdzinājumā ar mani,” stāsta franciskāņu trešā ordeņa māsa. Izteikta grēka atziņa joprojām turpinās, un, tai pateicoties, Māra uzskata, ka nav cienīga kādam kaut ko pārmest. Pateicoties šai sajūtai, viņa ļoti cieši sadraudzējusies arī ar svēto Francisku no Asīzes. „Kad atgriezos, Alberta baznīcas ērģelnieks man uzdāvināja grāmatiņu par šo svēto. Mazliet to pašķirstīju un nodomāju: „Tā dzīvot taču ir neprāts! Tik radikāli!” Bet kāpēc gan pašreizējais pāvests ir pieņēmis svētā Franciska vārdu? Manuprāt, tāpēc, ka Dievs viņu mums sūtīja kā dāvanu – lai mēs beidzot atjēdzamies un atgriežamies! Savā radikālismā Francisks taču burtiski pameta visu, lai izdzīvotu „kundzi nabadzību” un būtu tikai Kristus instruments. Toreiz es gan grāmatu noliku malā un teicu: „Nē, tas nu gan nav domāts man!” Nevarēju to pat vairāk palasīt. Tomēr pēc gada paņēmu grāmatu vēlreiz, jo gribēju kaut ko palasīt atvaļinājuma laikā, kamēr dzīvojos ar bērniem pa jūrmalu. Un „iekritu” grāmatā. Izrādās, Francisks līdz pat pēdējam elpas vilcienam sevi uzskatīja par lielāko grēcinieku. Tieši tā taču jutos arī es! Tā es sāku godināt svēto Asīzes Francisku un pateicos Dievam par šo tikšanos. Sapratu – ja jau svētais Asīzes Francisks nomira ar šo lielo grēka atziņas sajūtu, tad arī man atliek to tikai pieņemt un dzīvot tālāk. Šī apziņa, ka esmu pilnīga nulle, pat jāuzskata par Dieva dāvanu. Kā teica Maksimiliāns Kolbe – es esmu tikai kā veca slota lielā Meistara rokās. Viss, kas ar manu starpniecību ir noticis, ir tikai un vienīgi Viņa dāvana! Un tā ik uz soļa.”
Nedaudz vēlāk Mārai un viņas draudzenei Rutai Stabulniecei radās ideja, ka Latvijā vajadzētu atjaunot pasaulē dzīvojošo franciskāņu ordeni jeb Sv. Franciska no Asīzes Trešo ordeni, kurā ar solījumu iesaistās pasaulē dzīvojoši laji – gan precēti, gan neprecēti. Jau 1989. gadā viņas šajā nodomā devās uz Sv. Alberta baznīcu pie bīskapa Vilhelma Ņukša. Tobrīd Latvijā trešais ordenis vairs nepastāvēja, taču agrāk tas aktīvi darbojies, īpaši Latgalē. Vēlāk Rutas Stabulnieces dzīvoklī tēvs Viktors Pentjušs, pirmais trešā ordeņa garīgais tēvs, svētīja pirmos terciārus jeb pasaulē dzīvojošos franciskāņus. „Tiekamies katru mēnesi, reizi gadā izdzīvojam rekolekcijas. Esam atvērti cits pret citu – lūdzamies, atbalstām cits citu, kā katrs varam, piemēram, cenšamies piezvanīt, painteresēties, kā iet. Jo īpaši veidojam šādas tuvākmīlestības attiecības ar cilvēkiem, kuriem nav ģimenes. Mēs uzskatām, ka mums citam cits ir jāmīl tādi, kādi mēs esam, jo Svētais Gars katru no mums ir aicinājis. Kopā esam kā viena ģimene,” skaidro Māra. Viņa piebilst, ka tā īpaši jau neviens neuzsver, ka darbojas šajā ordenī. Svarīgākais ir katra paša darbs ar sevi – lūgšanu dzīve un sakramenti, kalpošana ģimenē savam laulātajam draugam un bērniem, vingrināšanās pazemībā un mīlestībā ikdienas dzīvē. Tas vien jau esot pietiekami liels izaicinājums katram. Māra pati četrus gadus vairs nestrādā un tagad ir īpaši pievērsusies lūgšanu dzīvei. Pāri visam trešā ordeņa brāļi un māsas it visā ievēro paklausību savai Baznīcai.
Paklausība un miers
Ar svētā Franciska starpniecību Māra iepazina vēl vienu svarīgu garīgo praksi – gandarīšanu. Proti, cilvēki, kas seko svētā Franciska garīgumam, ne tikai uzskata sevi par lieliem grēciniekiem, bet velta visu savu dzīvi un katru paveikto darbu – grūtu vai vieglu – Dieva godam. „Viņi gandara tādā veidā, ka dara arī to, ko nemaz negribas, bet kas nepieciešams tuvākmīlestības labā. Šāda attieksme prasa dziļu apņemšanos! Svētais Asīzes Francisks gandarīja ar prieku – darot smagas lietas, nekad neizrādīja nīgrumu, bet vienmēr smaidīja. Ja kāds brālis atnāca sadudzis, viņš pateica: „Aizej, lūdzu, krūmiņos, nomierinies un tikai tad nāc atpakaļ!” Tā ir radikāla attieksme – neuzgrūst citiem savu sapīkumu, bet iet ar smaidu, jo mums taču ir Kristus! Tāpēc arī man katra situācija ir jāpieņem ar prieku, pat ja tā ir grūta. Varbūt es negribu, lai tā notiek, bet man ir jādomā – ja jau Dievs to tā ir pieļāvis, tad Viņam ir kāds plāns. Manuprāt, tas nozīmē, ka nedrīkst tiesāt pat savu valdību, jo Kristus taču teica: „Netiesājiet, tad arī jūs netiksiet tiesāti! Tā man no dienas dienā sevī jāaudzina paļāvība, paļāvība un vēlreiz paļāvība. Un šāda attieksme jau arī rada laimes sajūtu. Jo es it visus notikumus pieņemu patiešām kā Dievu gribu.”
Māra teic, ka tādā veidā ordeņa brāļi un māsas izdzīvo arī nabadzību. „Mēs, pasaulē dzīvojošie cilvēki, tādu burtisku un pilnīgu nabadzību kā svētais Francisks, protams, neizdzīvojam, jo īpaši ģimenes. Nabadzība mums nozīmē samierināties ar to, ko pašreizējā brīdī Dievs mums katram ir devis. Jo īpaši mēs nedrīkstam sūdzēties un raizēties. Mums, arī ģimenē dzīvojošajiem, ir jāpaliek paļāvībā, ka Dievs dos to, kas mums nepieciešams. Un pāri visam gandarīšana. Mūs patiešām saista svētā Franciska radikālisms, kas mūs mudina izdzīvot šo mieru, prieku un mīlestību savā dzīvē.” Māra piebilst, ka nesen ticis kanonizēts viens no franciskāņu trešā ordeņa brāļiem – pāvests Jānis XIII kā terciārs ordenī darbojās no piecpadsmit gadu vecuma. Viņa devīze skanējusi tā: „Paklausība un miers!” Māra novēl katram šo mieru, kas ir pamatu pamats it visam. „Jo, ja miers būs manā personiskajā dzīvē, manā sirdī, tad būšu laimīgs. Taču miers sasniedzams tad, kad dzīvoju saskaņā ar paklausības likumu.”
Viņa no sirds pateicas Dievam, ka ir tik sirsnīgi iepazinusies ar Asīzes Francisku. „Pat nezinu, kā man tagad klātos. Kopš esmu atgriezusies, esmu bijusi tikai laimīga. Grūtības ir bijušas, taču tikai tāpēc, lai tās pārvarētu. Pirms tam nezināju mīlestības mācību, nezināju, ka mīlestība ir arī upuris. Dievs jau pazīst mūs labāk par mums pašiem un zina, kas mums vajadzīgs, tāpēc mums tikai jābūt dzirdīgiem un atsaucīgiem uz tiem Viņa aicinājumiem un klusajiem impulsiem, kurus Viņš mums sūta,” pārliecināta Māra. Liels ir viņas gandarījums, ka arī pārējā ģimene praktizē ticību un darbojas ordenī. Vecākais mazbērns Ādams (14 gadu) reiz pat jautājis: „Oma, kad var stāties ordenī?” „Esmu tik laimīga, ka ģimene dzīvo savu dzīvi ar Dievu. Viņi man ir vislielākā Dieva dāvana, jo īpaši, ja ņem vērā, kādu darbu kādreiz darīju,” priecīgi teic „oma”.
Franciskāņu sekulārordenis darbojas Sv. Alberta baznīcā. Šogad aprit 25 gadi, kopš franciskāņu trešais ordenis tika atjaunots Latvijā. Tā jubileja tiks atzīmēta 20. oktobrī, un tās laikā notiks arī solījumu atjaunošana. Pašlaik ordenī darbojas ap 100 dalībnieku no visas Latvijas. Tajā var iestāties, sākot no 16 gadu vecuma.
Materiālu sagatavojusi Evija Puķe-Jansone, izdevums Mieram tuvu, 2014. gada septembris
Mūsu laikabiedru uzrunājošās liecības par Dieva darbiem viņu dzīvē un laiku kopā ar Dievu ik mēnesi vari lasīt Mieram tuvu izdevuma sadaļā “Mēneša liecinieks”.
