Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas dievkalpojumā 2016. gada 4. maija ekumeniskajā dievkalpojumā
Vēstījums par brīvību atrodas Labās vēsts jeb Evaņģēlija centrā. Jēzus ir teicis: „Jūs iepazīsiet patiesību, un tā darīs jūs brīvus.” Droši vien tāpēc Austrumu Baznīcas patriarhs Atenagors apgalvoja, ka brīvība ir Evaņģēlija vēsts būtība un tāpēc visai Baznīcas dzīvei ir jābalstās mīlestībā un brīvībā. Viņš saka: „Baznīcai nav jābūt autoritātei, kas atļauj vai aizliedz; tai jārada brīvi cilvēki, kas brīvi uztic savu dzīvi Svētajam Garam.”
Svētais Ambrozijs, slavenā svētā Augustīna skolotājs, Milānas bīskaps raksta: „Brīvs ir tas, kurš tāds ir sevī, tātad kurš ir iekšēji brīvs. Brīvību mums nedos citu atzinums, tā ir jāizcīna un jāiemanto ar savu drosmi. Gudrais vienmēr ir brīvs. Taisnīgs cilvēks ir pats sev likums. Gudrais ir brīvs, jo viņš ir izvēlējies labo. Kļuvis kungs pār savu izvēli un rīcību, viņš ir brīvs, jo var darīt to, ko vēlas. … Gudrais dzīvo tikumīgi ne jau tāpēc, ka kāds būtu viņu piespiedis, bet pats savas gribas dēļ. Brīvība ir Evaņģēlijā: katrs cilvēks, kas pieņem Jēzu Kristu, ir gudrais. Gudrais ir brīvs.”
Savukārt šobrīd jau svētais Jānis Pāvils II 1991. gadā, kad Polijā svinēja 200 gadus kopš tika noslēgta 3. maija konstitūcija, kas bija pirmā Eiropā, lūdza Dievu: „Iemāci mums būt brīviem!” un savā uzrunā to atkārtoja vairākkārt. Šis vārds bija aktuāls tajos laikos, bet nav mazāk aktuāls arī šodien. „Iemāci mūs būt brīviem!” Kā izmantot Dieva doto brīvību labām lietām, sākot ar maziem darbiņiem, beidzot ar lieliem mūsu dzīves un valsts projektiem? Brīvība darīt labu. Atbildīga brīvība, rūpējoties par tuvajiem un par visas tautas kopīgo labumu. Kā liecina kristieša garīgās dzīves pieredze – īpaši lūgšanu dzīve –, jo vairāk mēs atveramies Dieva klātbūtnei savā dzīvē, jo vairāk pieaug mūsu iekšējā brīvība un noturība kā pārbaudījumos, tā arī sastopot ārējās pasaules spiedienu un pretdarbību.
Kā redzam no šiem tekstiem, ārējā brīvība vēl nav viss, tā ir tikai sākums ceļā pretī patiesai brīvībai, kas ir brīvība arī no iekšējām, dvēseliskām saitēm.
Šogad, gatavojoties valsts simtgadei, Latvijā cenšas iedibināt jaunu – balto galdautu – tradīciju, t.i., aicina 4. maija svētkos mājās apsegt galdu ar baltu galdautu, saaicināt draugus, kaimiņus un svinēt kopā. Bet pirms uzklāt baltu galdautu, parasti vispirms uzkopjam savu māju, tad to sapošam un tikai pēc tam klājam baltu galdautu.
Tikko dzirdēto tekstu gaismā varam šo aicinājumu uztvert arī kā simbolu kaut kam dziļākam. Pirms svinēt Latvijas simtgadi, mums ir nepieciešama mūsu kopīgās mājas uzkopšana, atbrīvošanās no dvēseles sārņiem, no iekšējās nebrīves.
Nesen daudzi piedalījās Lielajā talkā, kuras mērķis ir panākt to, lai Latvija ir zaļākā valsts pasaulē. Atsaucība bija liela. Protams, lielā talka ir nozīmīgs veids, kā sakārtot apkārtējo vidi, tomēr morālu sārņu mums diemžēl laikam nav mazāk kā materiālo. Tāpēc svarīgi ir darīt visu iespējamo abās jomās.
Pirms nepilna gada, iepriekšējos Vasarassvētkos pāvests Francisks izdeva dokumentu – encikliku „Laudato si” (Esi slavēts), kas ir veltīta rūpēm par kopējām mājām. Tajā, cita starpā, viņš raksta arī par ekoloģiskās atgriešanās nepieciešamību. Viņš saka: Ja kāds ir sastapis Jēzu Kristu, tad tam būtu jāizpaužas arī viņa attiecībās ar apkārtējo pasauli, t.n. darot visu iespējamo, lai to attīrītu gan no materiālajiem, gan no dvēseles sārņiem. Piesārņota ārējā vide, bet arī nesakārtotība valsts sfērā rodas no piesārņotas cilvēka sirds, no piesārņotas cilvēka iekšienes.
Šodienas Psalmā, kuru sauc arī par augšupceļa dziesmu, – un mēs cenšamies Latviju virzīt uz priekšu, uz augšu – dzirdējām: „Ja Kungs neuzceļ namu, veltīgi pūlas tā celtnieki, ja Kungs nesargā pilsētu, veltīgi nomodā sargs!”
Sakārtota māja un balts galdauts nozīmē ļaut Kungam celt kopā ar mums šo mūsu valsts namu. Ko tas nozīmē? Atļaušos ieskicēt tikai dažas domas. Kungs jau arī ir tas, kurš cēla šo namu, tāpēc mums ir sava valsts. Tas ticīgam cilvēkam tas ir acīmredzami, ka tas bija Dievs, Viņa Gars, kas virzīja procesus arī Latvijā, mūsu reģionā. Viņš iedvesmoja cilvēkus, kas alka pēc brīvības, pēc tā, lai būtu neatkarīga Latvija, kur cilvēkus vieno kopīga kultūra, valoda, tradīcijas un mīlestība pret šo skaisto zemi.
Ļaut Kungam celt kopā ar mums – tas nozīmē respektēt mūsu tautas identitāti un mūsu valsts vēstures faktus. Šie fakti ir tādi, ka Latvija gadsimtiem ilgi ir bijusi kā tīģelis, kurā ir savijušies daudzi sākotnējie elementi. Gadsimtu gaitā tā ir bijusi multikultūrāla un daudzkonfesionāla. Un šo tradīciju vajadzētu izmantot kā mūsu resursu. Tādā gadījumā mums ir vajadzīga nevis asimilācija un saplūšana, bet gan vienotība daudzveidībā. Asimilācijas mēģinājumi tikai rada apdraudētības sajūtu un aizsargreakciju. Šobrīd mums ir tā iespēja, lai latvieši kā labs namatēvs un namamāte gādātu par to, lai katram mājas iemītniekam būtu sava niša, savs uzdevums kopējā mājas funkcionēšanā. Tādā veidā viņš var sajusties piederīgs kopējai mājai un ar to identificēties.
Būvēt kopā ar Kungu nozīmē respektēt Viņa atklāto patiesību. Šīs patiesības gaismā kļūst acīmredzams, ka demokrātija var darboties tikai tad, ja tai ir kopīga vērtību bāze, pamats. Pretējā gadījumā tā draud pārvērsties par anarhiju un atsevišķo indivīdu egoistisko interešu nebeidzamu cīņu. Tātad kopējais labums un kopējas vērtības – tie ir demokrātijas un sabiedrības integrācijas pamats un priekšnosacījums.
Tāpēc ir ļoti svarīgi nospraust tālākās mūsu valsts attīstības prioritātes. Un tādā plašā nozīmē – ir nepieciešams veikt investīcijas, kas dod pienesumu un nes augļus ilgtermiņā. Mūsu valstī ir nepieciešama garīgās dimensijas stiprināšana. Te var izdalīt trīs būtiskus virzienus. Pirmais – tā ir valsts līdzdalība rūpēs par sakrālo ēku, kas bieži vien ir unikāli kultūras pieminekļi, saglabāšanu un atjaunošanu. Tas notiek, bet tur vēl ir daudz kas darāms. Otrais – tas ir atbalsts tradicionālo reliģisko kopienu dibināto izglītības iestāžu darbībai, jo šīs mācību iestādes veido nobriedušus un atbildīgus valsts pilsoņus, kuri dos savu ieguldījumu Latvijas nākotnes veidošanā. Un visbeidzot, trešais virziens – tā ir likumdošana, kura respektē Dieva dotās cilvēka dabā un sabiedrībā ierakstītās likumsakarības. Šai sakarā, ir svarīgi tas, lai teoloģija tiek atzīta kā pilntiesīga zinātnes nozare ar visām no tā izrietošajām sekām. Jautājumā par dvēseliskajiem sārņiem tā ar lielu skaidrību parāda to, kas citām zinātnes nozarēm bieži vien ir pieejams tikai garu meklējumu rezultātā. Turklāt viens no ļoti svarīgiem šīs zinātnes autentiskuma nosacījumiem ir tās saikne ar ticīgo kopienu, respektējot iepriekšējos gadsimtos gūtās svarīgākās atziņas.
Noslēgšu ar lūgšanu:
Kungs, Tu mums esi atvēris durvis uz brīvību, mēs Tev pateicamies par šo brīvību. Māci mums to arvien no jauna atrast. Palīdzi mums saprast šīs dāvanas vērtību, liec mums steigties pie Tevis, lai mēs šo brīvību sasniegtu. Apgaismo mūs, Kungs, lai ieraugām visu, kam esam pārāk piesaistījušies, kas dara mūs nebrīvus. Atbrīvo mūs, Kungs, no visa, kas mūs sasaista, no mūsu iekārēm, no pašapmierinātības, no iedomības un no pieķeršanās bagātībām, — no šīm bagātībām, kuras taču tāpat kādu dienu zaudēsim. Palīdzi mums, Kungs, kļūt iekšēji brīviem un ļauj, lūdzam, iemantot Dieva bērnu brīvību.
Palīdzi, Kungs, mums ieraudzīt prioritātes, kas būtu jāievēro, lai Latvija varētu uzplaukt un cienīgi nosvinēt savu simtgadi. Palīdzi mums, Kungs, šīs prioritātes iemiesot dzīvē. Māci mūs visiem kopā celt mūsu valsts namu, mūsu kopīgās mājas, kopā un vienotībā ar Tevi, mūsu Dievu un Radītāju. Āmen.
