Rekolekcijas ir laiks, kad cilvēks aiziet vientuļā, nomaļā vietā, lai tur kopā ar Dievu pārdomātu un sakārtotu savu dzīvi. Un tāpēc tas ir aicinājums no Dieva. Aicinājums uz vienu no daudzajiem lūgšanu veidiem, lai ar tā palīdzību pieredzētu garīgas pārmaiņas savā personīgajā dzīvē. Šis lūgšanu veids palīdz iemācīties ievērot Dieva mīlestības zīmes un paļauties uz Dievu. Šādi mācāmies riskēt un tuvoties Jēzum tādi, kādi esam.
Kāpēc ir vajadzīgas rekolekcijas?
Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ikvienam kristietim ir attīstīt ticību un to sludināt. Kad aicinām cilvēku uz rekolekcijām, tad palīdzam viņam tajās iepazīt un iemīlēt Dievu, jo tā ir vieta, kur satikties ar Viņu.
Rekolekcijās vai garīgajos vingrinājumos parasti tiek dotas iespējas, kā arī sagatavoti apstākļi, lai šī tikšanās ar Dievu notiktu pēc iespējas veiksmīgāk, personīgāk un dzīvāk. Tam pirmais noteikums ir – lai līdzās būtu Baznīca, kur Dievs mūs gaida Euharistijā un citos sakramentos. Neiztrūkstoši nozīmīgs ir Dieva Vārds, kopiena un ticība, ko šī kopiena izplata. Svarīgs ir ikviens cilvēks, ko Dievs mums dāvā, lai mēs mīlētu. Tāpat būtiska ir mūsu dzīves vēsture, dievnamos redzamā māksla, zinātnes atklājumi, daba, arī mūsu miesa un dvēseles spēks, mūsu iekšējā brīvība un vēlmes, kas ir saskaņā ar Dieva gribu. Šim sarakstam nav beigu.
Vai kārtējās rekolekcijas palīdzēs cilvēkam iet pie Dieva? Vai dos iekšēju prieku, mieru, brīvību? Svētais Gars vienmēr uzrunā gan to, kas jau ir gatavs, gan arī to, kas ir ceļā uz Dieva sagatavotajām dāvanām.
Kā tas notiek?
Caur katru, kas kaut kādā mērā ir saistīts ar rekolekcijām – neatkarīgi no tā, vai tas ir dalībnieks, organizētājs vai pavadītājs, – runā Dievs. Viņš mūs sasniedz caur Atklāsmi, ko mēs izdzīvojam savā garīgajā pieredzē: lūdzoties, klausoties konferences, izpildot garīgā pavadītāja norādījumus, kas ir diezgan svarīga vingrinājumu sastāvdaļa. Rekolekcijās savstarpēji dalāmies ar to, ko Dievam izdodas mums iemācīt caur klausīšanos. Šādi rodas iespēja aizpildīt to plaisu, kas ir izveidojusies tagadējā sabiedrībā, kas māca ticību atdalīt no dzīves, vai arī, kad neviļus paši Dievu ierobežojam tikai baznīcas sienās.
Garīgais pavadītājs
Rekolekcijas ir laiks, ko pavadām līdzās cilvēkiem, un liela loma tajās ir pavadītājam. Mūsdienu garīgo darbu autors priesteris un teologs Ronalds Rolheisers ir teicis, ka tāpat kā ar vārdiem nav iespējams paskaidrot, kas ir skūpsts, tāpat arī mūsu attiecībām ar Dievu nepieciešams kaut kas daudz vairāk nekā tikai „apraksts“ par Viņu vai precīza doktrīnas zināšana. Ir nepieciešama liturģija, vērīga Dieva Vārda klausīšanās, kā arī Jēzum sekošanas pieredze. Tikai sekojot Jēzum, lūgšanā to pārdomājot, sarunājoties ar Viņu par šo pieredzi, dziļāk iepazīstam, kas Viņš ir. Diemžēl mums kā Pēterim bieži ir nosliece nevis sekot, bet paskaidrot Jēzum, kam ar Viņu ir vai nav jānotiek. Mums ir vēlme aizsteigties Viņam pa priekšu. Šāda iekšējā nostāja bieži vien rodas no dažādām mūsu iekšējām bailēm vai nedrošības.
Rekolekciju pavadītājs seko līdzi rekolekciju dinamikai, un to var pielīdzināt nabadzīgam pērļu zvejniekam. Pirms nirst okeānā, viņš noģērbj drēbes, lai tās neaizķertos aiz koraļļiem. Arī garīgajā sarunā ir jāpalīdz cilvēkam pakāpeniski pietuvoties pašam svarīgākajam, nereti „jāienirst” pilnīgā klusumā. Pērļu zvejnieks izmanto smagu akmeni, ar kura palīdzību vieglāk nolaisties dzelmē. Rekolekciju pavadītājam šis „akmens” ir visi šie līdzekļi. Taču sasniedzis gultni un atradis neparasta skaistuma pērli, zvejnieks izmet akmeni, jo, atrodot pērli, akmens kļūst nevajadzīga nasta. Tāpat arī rekolekcijās mēģinām nirt pēc pērles, kas ir satikšanās ar Dievu, un, to atraduši, visu atstājam.
Veids, kā pasniegt
Kaut arī kristīgā doktrīna ir nemainīga, tomēr veids, kā to pasniegt, mainās. Tas notiek Svētā Gara vadībā, ejot pa pilnības un patiesības ceļu. Dažādu veidu rekolekciju piedāvājumos būtiski ir uzrunāt mūsdienu cilvēku saprotamā valodā un veidā, lai viņš varētu brīvi atvērties Svētā Gara darbībai.
Rekolekciju klāsts mēdz būt dažāds, arī to ilgums ir atšķirīgs. Piemēram, vienas rekolekcijas var būt 30 dienas, citas nedēļu, bet vēl citas – pāris stundas, kurās atgūt vai nostiprināt saikni ar Dievu. Tas, kas der vienam, var nederēt citam.
Nereti dzirdam, ka cilvēkus aizkustina Dieva Vārds, kad tas tiek kaut kādā veidā „iemiesots”, kad ticības pieredze tiek atrasta necerētā veidā. Tādas „iemiesošanās” vietas un necerētas satikšanās ar Dievu var būt mūsu sajūtās, ķermeņa valodā, kā izpausme mākslā un kustībā. Saskaroties ar dažādu vajadzību cilvēkiem un meklējot veidus, kā viņus uzrunāt, dzimst dažādi rekolekciju veidi. Tajos dalībnieki uz tikšanos ar Dievu nāk caur sakrālu deju un kustību, fotografēšanu un apzinīgu Dieva dāvanu pieņemšanu, caur piecām maņām vai garīgo gudrību.
Bez šaubām, radoša izpausme rekolekcijās zināmā mērā ir tikai līdzeklis, tāpat kā lūgšana vai Dieva Vārda lasīšana arī ir līdzeklis, kas ved pie Dieva. Līdzeklis pats par sevi nevar būt mērķis, bet tas atver iespēju satikties ar noslēpumaino Dievu.
Ejot pa neiemītām takām
Rekolekciju veidi ir tik atšķirīgi, ka nereti nākas dzirdēt visdažādākās atsauksmes. Šķiet, vieglākais ir pateikt: nedarīsim, jo nesapratīs, neuzrunās, cilvēki tam nav gatavi, nepieņems. Grūtāk ir uzticēties cilvēkiem un ļaut, lai viņi garīgi aug. Grūtāk ir pašiem augt, mācīties, meklēt jaunus veidus un līdzekļus, riskēt kļūdoties.
Dievs mums uzticas, kļūstot par gabaliņu maizes un malku vīna Euharistijā. Dievs riskē ar to, ka atnāk un ir nesaprotams, nepieņemts. Kāpēc tad lai mēs neriskētu? Māceklis taču nav lielāks par savu Skolotāju? Bez šaubām, ejot pa neiemītām takām, visu laiku ir jāpārdomā lūgšanā tas, ko Dievs no mums vēlas, tā māca sv. Ignācijs. Šādi mācāmies atšķirt, kad risks ir Dieva Valstības dēļ un nevis mazāku lietu dēļ. Tas ir garīgās dzīves pārskats, ko veic pats garīgais pavadītājs. To māca darīt arī rekolekciju dalībniekiem, kā arī tiem, kas tikai uzsāk garīgās dzīves ceļu. To praktizējot, laika gaitā cilvēks iemācās atšķirt izaugsmi ticībā, cerībā un mīlestībā.
Laiks ar Dievu nav ārpus reālās dzīves
Ir vēl viens svarīgs punkts, pie kā bieži vien apstājamies gan rekolekciju sākumā, gan arī beigās, izvērtējot tās. Katrs, kas ir piedalījies un veltījis Dievam laiku, saņem savu žēlastību. Ir grūti dzirdēt no cilvēka vārdus, ka pēc rekolekcijām viņš atgriezīsies savā ikdienā vai ierastajā dzīvē, varbūt par rutīnā. Tas nozīmē, ka kaut kas ir palaists garām, un šajā situācijā atbildība lielā mērā jāuzņemas pašam rekolekciju dalībniekam. Protams, rekolekciju augļi – lielāki vai mazāki – ir vienmēr. Taču ir svarīgi dziļi pārdomāt, ar kādu sirds nostāju dodamies uz rekolekcijām, kā tajās piedalāmies, klausāmies un atbildam Dievam.
Laiks ar Dievu lūgšanā nevar būt izcelts no reālās dzīves, jo Dievs ir Realitāte, un ikdienā Viņš sevi atklāj visās lietās. Laiks, ko pavadām intensīvākā lūgšanā nekā parastā ikdienā, ir vieta, kur ielaižam Dievu, lai visu parādītu īstajā gaismā un, stiprināti, kā arī atjaunoti Viņā, varētu ar jaunu enerģiju un prieku dzīvot kā mīloši un mīlami cilvēki. Šis intensīvais lūgšanu laiks, ko saucam par rekolekcijām, mums māca, ar kādu skatienu ir jāuzlūko sevi un citus. Pēc rekolekcijām mēs nevis attālināmies no Dieva un lūgšanas līdz nākamajai reizei, bet turamies cieši pie iemācītā, pie tā ritma, kādā dzīvojām rekolekciju laikā. Iespējams, ikdienas rūpes, darbs un ģimene mums neļaus tik intensīvi izdzīvot tuvību ar Dievu, taču dvēselei vajadzētu ilgoties pēc brīžiem lūgšanā, lai, sadzirdot Kunga balsi, varētu Viņam atbildēt.
Māsa Brigita SJE. Katoļu Baznīcas Vēstnesis. 2013. gada 9. marts
