Komunikācija un žēlsirdība: auglīga satikšanās
Mīļie brāļi un māsas,
Žēlsirdības gads aicina mūs visus pārdomāt saistību starp komunikāciju un žēlsirdību. Baznīca vienotībā ar Kristu, Žēlsirdības Tēva dzīvo iemiesošanos, ir aicināta praktizēt žēlsirdību kā raksturīgu iezīmi tam, kas tā ir un ko tā dara. Ko un kā mēs sakām, katram mūsu vārdam un žestam ir jāizsaka Dieva līdzjūtība, maigums un piedošana. Mīlestība pēc savas dabas ir komunikācija; tā noved pie atvērtības un dalīšanās. Ja mūsu sirdis un darbi būs žēlsirdības un dievišķās mīlestības iedvesmoti, tad mūsu komunikācija nesīs paša Dieva spēku.
Kā Dieva dēli un meitas, mēs esam aicināti komunicēt ar ikvienu cilvēku bez izņēmuma. Vēl vairāk, Baznīcas vārdi un darbi ir domāti tam, lai nestu žēlsirdību, aizkustinātu cilvēku sirdis un uzturētu tās ceļā uz dzīves pilnību, kuru Jēzus Kristus, Tēva sūtīts, nāca nest visiem cilvēkiem. Tas nozīmē, ka mums pašiem ir jāvēlas pieņemt Mātes Baznīcas siltumu un dalīties ar šo siltumu ar citiem, lai Jēzus tiktu pazīts un mīlēts. Šis siltums dod saturu ticības vārdiem; līdz ar mūsu sludināšanu vai liecību tas liek uzliesmot “dzirkstelei”, kas piešķir vārdiem dzīvību.
Komunikācijai ir spēja būvēt tiltus, nodrošināt satikšanos un iekļaušanos, un tātad bagātināt sabiedrību. Cik tas ir skaisti, kad cilvēki izvēlas savus vārdus un darbus ar rūpību, cenšoties izvairīties no pārpratumiem, dziedināt ievainotās atmiņas un radīt mieru un harmoniju. Vārdi var būvēt tiltus starp cilvēkiem, ģimenēm, sociālajām grupām un tautām. Tas ir iespējams gan materiālajā, gan digitālajā pasaulē. Mūsu vārdiem un darbiem ir jābūt tādiem, kas palīdz mums izvairīties no nosodījuma un atriebības apburtā loka, kas joprojām turpina vilināt cilvēkus un tautas, radot naida izpausmes. Kristiešu vārdiem ir jābūt pastāvīgam iedrošinājumam uz kopību un, pat tajos gadījumos, kad tiem ir stingri jānosoda ļaunums, tiem jācenšas nesaraut attiecības un komunikāciju.
Šī iemesla dēļ es vēlētos aicināt visus labas gribas cilvēkus no jauna atklāt žēlsirdības spēku, lai dziedinātu ievainotas attiecības un atjaunotu mieru un harmoniju ģimenēs un kopienās. Mēs visi zinām, cik daudz veidos senas brūces un ilgstoši aizvainojumi var ievest lamatās un stāties pretī komunikācijai un izlīgšanai. Šī pati patiesība pastāv arī starp tautām. Žēlsirdība ir spējīga radīt jauna veida sarunu un dialogu ikvienā gadījumā. Šekspīrs to pateicis ļoti skaisti: “Žēlsirdība nav pienākums. Tā līst uz zemes kā maigs lietus no debesīm. Tā ir divkārša svētība: tā svētī to, kas dod, un to, kas saņem.” (Venēcijas tirgotājs, IV cēliens, I aina)
Vēlams, lai mūsu politiskā un diplomātiskā valoda iedvesmotos no žēlsirdības, kas nekad nezaudē cerību. Es lūdzu tos, kuriem ir institucionālā un politiskā atbildība, un tos, kas ir atbildīgi par sabiedrības viedokli, palikt īpaši vērīgiem pret veidu, kādā viņi runā par tiem, kas domā vai rīkojas citādi, vai tiem, kas ir pieļāvuši kļūdas. Ir viegli padoties kārdinājumam un izmantot šādas situācijas, lai uzkurtu šaubu, baiļu un naida liesmas. Tā vietā ir nepieciešama drosme, lai cilvēkus vestu pretī izlīgšanai. Tā tik tiešām ir šī pozitīvā un radošā drosme, kas sniedz reālus risinājumus veciem konfliktiem un iespējas ilgstošam mieram. “Svētīgi ir miermīlīgie, jo viņi sauksies Dieva bērni.” (Mt 5:7-9)
Kā es vēlos, lai mūsu pašu komunikācijas veids, kā arī mūsu kalpošana kā Baznīcas priesteriem, nekad nepaustu lepnuma pilnu un triumfējošu pārākumu pār ienaidnieku vai nepazemotu tos, kurus pasaule uzskata par zudušiem un viegli atmetamiem. Žēlsirdība var palīdzēt mazināt dzīves grūtības un piedāvāt siltumu tiem, kuri pazīst tikai tiesāšanas aukstumu. Lai mūsu komunikācijas veids palīdz pārvarēt domāšanu, kurā tiek akurāti atdalīti grēcinieki no taisnīgajiem. Mēs varam un mums ir jātiesā grēka situācijās – piemēram, vardarbības, korupcijas un ļaunprātīgas izmantošanas gadījumos – bet mēs nedrīkstam tiesāt cilvēkus, jo tikai Dievs var ielūkoties viņu sirds dziļumos. Mūsu uzdevums ir pamācīt tos, kas grēko, nosodīt ļaunumu un dažāda veida netaisnību, lai atbrīvotu upurus un pieceltu pakritušos. Jāņa evaņģēlijs mums saka, ka “patiesība darīs jūs brīvus” (Jņ 8:32). Patiesība galu galā ir pats Kristus, kura maigā žēlsirdība ir kritērijs, lai izvērtētu veidu, kādā mēs sludinām patiesību un nosodām netaisnību. Mūsu galvenais uzdevums ir sekot patiesībai mīlestībā (sal. Ef 4:15). Tikai vārdi, kas teikti ar mīlestību un pavadīti ar lēnprātību un žēlsirdību, var pieskarties mūsu grēcīgajām sirdīm. Skarbi un moralizējoši vārdi un darbi rada risku vēl tālāk attālināt tos, kurus mēs vēlamies vest uz atgriešanos un brīvību, pastiprinot viņu noliegumu un aizsardzību.
Daži uzskata, ka vīzija par sabiedrību, kas sakņojas žēlsirdībā, ir bezcerīgi idealizēta vai pārmērīgi iecietīga. Bet mēģināsim atcerēties savu pirmo attiecību pieredzi mūsu ģimenēs. Mūsu vecāki mūs mīlēja un novērtēja to, kas mēs bijām, nevis mūsu spējas un sasniegumus. Vecāki dabiski vēlas vislabāko saviem bērniem, bet šī mīlestība nekad nav atkarīga no tā, vai viņi atbilst noteiktiem kritērijiem. Ģimenes mājas ir vieta, kur mēs vienmēr esam gaidīti (sal. Lk 15:11-32). Es vēlētos mudināt ikvienu uzlūkot sabiedrību nevis kā forumu, kurā svešinieki konkurē un cenšas nonākt augšpusē, bet galvenokārt kā mājas vai ģimeni, kurā durvis vienmēr ir atvērtas un ikviens jūtas kā mājās.
Lai tas notiktu, mums vispirms ir jāklausās. Komunicēt nozīmē dalīties, un dalīšanās prasa klausīšanos un pieņemšanu. Klausīties ir kas vairāk nekā tikai vienkārši dzirdēt. Dzirdēt nozīmē saņemt informāciju, kamēr klausīties nozīmē komunikāciju un aicina uz tuvību. Klausīšanās palīdz mums saprast lietas, nevis būt tikai par to pasīviem skatītājiem, lietotājiem vai patērētājiem. Klausīšanās arī nozīmē spēju dalīties ar jautājumiem un šaubām, doties ceļā kopā, noliegt visas prasības uz absolūtu varu un nodot mūsu spējas un dāvanas, lai tās kalpotu kopējam labumam.
Klausīšanās nekad nav viegla. Bieži ir vieglāk izlikties par kurlu. Klausīšanās nozīmē pievērst uzmanību, vēlēšanos saprast, novērtēt, cienīt un pārdomāt, ko otrs cilvēks saka. Tā ietver sava veida moceklību un pašuzupurēšanos, jo mēs cenšamies atdarināt Mozu degošā krūma priekšā: mums ir jānovelk savas sandeles, kad stāvam uz “svētās zemes”, lai satiktos ar to, kurš ar mums runā (sal. Izc 3:5). Prasme klausīties ir milzīga žēlastība, tā ir dāvana, kuru mums nepieciešams lūgt, un tad pielikt visas pūles, lai tajā praktizētos.
E-pasti, īsziņas, sociālie tīkli un tērzēšanas vietnes arī var būt pilnīgi cilvēciski komunikācijas veidi. Tās nav tehnoloģijas, kas nosaka, vai komunikācija ir vai nav autentiska, bet drīzāk cilvēciskā sirds un mūsu spēja saprātīgi izmantot līdzekļus, kas ir mūsu rīcībā. Sociālie tīkli var sekmēt attiecības un veicināt sabiedrības labumu, bet tie var arī izraisīt tālāku polarizāciju un dalījumu starp cilvēkiem un grupām. Digitālā pasaule ir publisks laukums, tikšanās vieta, kur mēs varam vai nu iedrošināt vai pazemot viens otru, iesaistīties jēgpilnā diskusijā vai negodīgos uzbrukumos. Es lūdzu, lai Jubilejas gads, izdzīvots žēlsirdībā, “padara mūs atvērtākus dialogam, lai mēs labāk viens otru iepazītu un saprastu; lai tas izskauž ikvienu noslēgtības un nicinājuma veidu un ikvienu vardarbības un diskriminācijas formu” (Misericordiae Vultus, 23). Internets var mums palīdzēt būt labākiem pilsoņiem. Piekļuve digitālajiem tīkliem uzliek mums atbildību par mūsu kaimiņu, kuru mēs neredzam, bet kurš ir reāls un kuram piemīt cieņa, kas mums ir jāievēro. Internetu var izmantot gudri, lai radītu sabiedrību, kura ir veselīga un atvērta uz dalīšanos.
Komunikācija, lai arī kur un kā tā notiek, daudziem cilvēkiem ir pavērusi plašākus horizontus. Tā ir Dieva dāvana, kas ietver lielu atbildību. Es vēlētos atsaukties uz šo komunikācijas spēku kā “tuvību”. Komunikācijas un žēlsirdības satikšanās būs auglīga, ciktāl tā radīs tuvību, kas rūpējas, mierina, dziedina, pavada un svin. Salauztā, fragmentētā un polarizētā pasaulē komunicēt ar žēlsirdību nozīmē palīdzēt radīt veselīgu, brīvu un brālīgu tuvību starp Dieva bērniem un visiem mūsu brāļiem un māsām.
Vatikānā, 2016. gada 24. janvārī
Francisks
