Agrāk zināju pavisam skaidri, kurš pēc kārtas šis man ir svētceļojums, jo matemātika bija gluži vienkārša – pajautāju Elenītei, kuro gadu viņa iet uz Aglonu, un tad manējais svētceļojumu skaits ir par vienu gadu mazāks. Sāku iet, kad biju desmit gadus veca. Bet tagad noietos svētceļojumus saskaitīt palicis grūtāk, jo darbs, mācības, citi pasākumi, tā ka vidū pamatīgs iztrūkums, bet Elena tik iet! Un šogad jau deviņpadsmito gadu viņa mēros ceļu no Jelgavas Bezvainīgās Jaunavas Marijas katedrāles līdz Aglonai. Turklāt pārsteidz arī tas, ka Elena Pētersone nav ne 30, ne 40 gadu veca, bet nu jau pārniegusi 70 gadu slieksni!
Jāsaka atklāti, ka Elenai nepavisam nepatīk „reklāmas raksti” par sevi. Viņa no tādiem bēg pa gabalu. Taču esmu pārliecināta, ka tieši tas ir būtiskākais – stāstīt par cilvēkiem, kuri nedomā, ka viņi ir unikāli. Tāpēc šī nav intervija, bet STĀSTS, mudinot citus doties svētceļojumos, kā arī uztvert dzīvi kā Dieva dāvanu – pavisam vienkārši, ar smaidu un mīlestību uz tuvāko! Elena nesaka: „Tev jāiet svētceļojumā!” Viņa saka: „Tev jāpamēģina, jo tas maina dzīves uztveri! Paliec mierīgāks,. tā vieglāk kļūst, un duka ir visam gadam. To, ko iegūsi, sapratīsi tik pēc tam…”
Uz baznīcu Elena sākusi iet kopš mazotnes, kad māte lietuviete un tēvs polis audzinājuši īsteni katoliskā garā Lietuvas–Latvijas pierobežā. Lūgšanas un ticība Dievam palīdzējusi ikdienā un devusi dzīvesprieku. Elena katru dienu lasa „Mieram tuvu”, arī visas vakara lūgšanas lūdzoties no rīta, jo vakarā nākot miegs. Dāma ar kolosālu humora izjūtu, skaidru domāšanu, nekādu pukstēšanu par bērniem, jauniešiem vai savām kaitēm… nekad! Tik vien kā joki un sirsnīgi vārdi, un stāsti, kādus nācies dzirdēt citu atstāstījumā – tik smieklīgi, ka vēders krampīšos lokās! Un ļoti iespējams, ka šī īstenā svētceļnieka dzirksts un jauneklīgums kopā ar viedumu ir tas, kas rada smaidu sejā tajos, kas viņu pazīst. Vēl nesen satiku kādu jaunieti, kura man stāstīja, ka Jelgavas grupā esot tāda traka kundze. Es pārvaicāju: „Vai tiešām traka?” Uz ko meitene atbildēja: „Nu nē, riktīgi forša, bet ne jau parasti vecās kundzes tādas ir!”
Gari, tumši zili svārki, T-krekls vai brīvi plīvojoša blūze, maza sporta somiņa pār plecu, balts kokvilnas lakats, lai galva elpo, un „Adidas” botas – tāds jau par klasiku kļuvis Elenas Pētersones svētceļojuma stils. Lietus mēteļus gadiem ilgi viņa pati sagādāja no Viļņas tirgus, „jo tur tie labie, no biezās plēves ar pogām”. Lielā ūdens pudele tiek uzticēta krustdēlam Oskaram, kurš bijis uzticamais pavadonis, atbalsts jau daudzus gadus. Pat reizēs, kad Oskars atnācis uz svētceļnieku Misi, lai visus tikai pavadītu tālajā ceļā, redzēdams, ka Elenai nav neviena tuva drauga vai somu nesēja, tajā pašā vakarā sakravājis somas un nākamajā rītā jau devies līdzi.
Elenas svētceļojuma rituālā ietilpst melnas kafijas vārīšana no rīta. Tā pati metāla krūzīte ar mazo līdzpaņemto spirāli ūdens vārīšanai. Savukārt sargeņģelim, pie kāda tiek katrs svētceļnieks divu nedēļu garajā ceļā, nav ilgi jādomā, kā iepriecināt Elenu. Viennozīmīgi limonāde „Buratino” vai plombīra saldējums vafeļu glāzītē ar rozīnēm. Mīļākās dziesmas? Ooo, jā! Tās ir: „Ved mūs pie Dieva, ak, Marija”, „Strūga” un dziesma par mazo Bernadeti „Ave, Ave, Marija!”. Iespējams, ka kājas jau pagurušas, taču, izdzirdot šīs dziesmas, Elena steidz pie dziedošās grupiņas un dzied, cik jaudas. Ja tiešām paliek pavisam grūti, tad viņa lūdz: „Mīļo, Aglonas Dievmāmiņ, palīdzi man aiziet!” Viņa ir arī aktīva dalībniece visos svētceļojuma uzvedumos.
Elena ir palīgs arī priesteriem, jo droši sēžas pie automašīnas stūres un aizgādā priestera auto, kur nepieciešams! Svētceļnieki dzirdējuši viņas daudzos stāstus, kā ar zilo moskviču uz savu dzimteni Lietuvu braukusi. Toreiz kopā ar draudzeni Ņinu devušās uz Krusta kalnu. Bijušas pie mūkiem uz Misi un tad kādā meža celiņā piestājušas uzēst. Kad jau gribējušas doties prom, zilais moskvičs nekust no vietas. Nevar piešķilt, un viss! Mobilie tālruņi arī nebija. Tad Ņina teikusi, ka vajag palūgties „Tavā patvērumā”. Tā arī darījušas. Un uzreiz mašīna sākusi darboties. Draudzene Ņina tik saukusi: „Tu, Elen, tik tagad neapstājies līdz Jelgavai! Brauc!”
Es Elenai prasu: „Kāpēc tu ej uz Aglonu?” Bet viņa man atbild: „Es nezinu. Vienkārši zinu, ka jāiet! Man nav tādu vēlmju vai nodomu…, es tik eju!” Un ļoti iespējams, tas ir tas īstais „āķis”, kāpēc doties svētceļojumos. Nedomāt par iemesliem, nelūgt no Dieva vēlmju piepildījumu, bet vienkārši ļauties Dieva apredzībai un Aglonas Dievmāmiņas gādībai, ka gan jau viņa visu zina un nekad savus bērnus neatstums.
Lūk, ko par aktīvo svētceļnieci saka tie, kas viņu pazīst:
Linda Dunajevska
Elenu zinu jau trīspadsmit gadus, no tiem septiņus esam kopā mērojušas ceļu līdz Aglonai. Ja no malas cilvēkam būtu nepieciešams raksturot Elenu, tad kādam viņa varētu šķist kundzīte labākajos gados, kas mierīgi skatās TV seriālus, bet patiesībā Elena nav mājās sēdētāja. Viņa ar lielu degsmi, ticību un entuziasmu gandrīz katru gadu vasaras karstākajā laikā, nebaidoties no grūtībām, mēro ceļu līdz Aglonai. Elenai piemīt laba humora izjūta un grūtajā ceļā ar viņu vienmēr ir bijis jautri. Mani vienmēr ir priecējis, ka viņa spēj būt labs sarunu biedrs gan sava vecuma cilvēkiem, gan jauniešiem. Elena ir dalījusies ar vērtīgiem padomiem, kas ir ļoti palīdzējis grūtajā ceļā.
Pr. Edvards Zaksis
Elena ir drosmīga, sievišķīga, mīļa, izpalīdzīga, pazemīga, sāpes panesoša, dievbijīga un paklausīga priesterim. Vienu vārdu sakot, brīnišķīga būtne!
Juris Vizbulis
Elena ir lielākais ticības apliecinājums manā dzīvē – Dieva sūtīts cilvēks par piemēru visiem kristiešiem un nekristiešiem, cik spēcīgi var mīlēt Dievu. Mana mīļā Elena ir svētceļojuma lielākais piemērs. Dieva žēlsirdība ir viņas sirdī. Atceros, kādā no svētceļojumiem bijām abi sastiepuši kāju muskuļus un tad vairākus kilometrus klibojām kopā, turēdamies viens pie otra.
Ieva Aveniņa
Es ar Elenu satikos svētceļojumā, un tā šo ceļu esam veikušas kopā jau vairākus gadus. Mūs vieno draudzība un daudzas kopīgas intereses, kā, piemēram, grāmatu lasīšana, mīlestība uz lakatiem, tēju vākšana, viršu medus un daudzas citas.
Nu patīk tai Elenītei būt smukai! Visi mani skaistākie lakatiņi aplasīti. Bet ir arī prieks uz tiem paskatīties. Gudriniece arī! Gavēņa laikā viņa saka, ka esot viņai apsolījusi ik svētdienu vest pusdienās uz restorānu „Silva”. Nu ko, katram savs krusts ir jānes! Tā arī pusdienojām. Bet pusdienu nobeigumā, viņa smalki pasūta saldējuma kokteili (ziemas laikā!). Meitenei aiz letes lielas acis!
Elena ir gaišs cilvēks. Cienu viņas dziļo un nesatricināmo ticību Dievam. Ja ir grūti soļot svētceļojumā, tad Elena reiz teica: „Skaties, kur krustiņš!” Tam blakus, grupas priekšgalā, arī viņa pati. Es pievienojos…, un spēks ir atkal doties tālāk!
Atminos kādu gadījumu savā dzīvē, kad viņa teica: „Ne tev attaisnoties, skaidrot, dusmoties – dari, kas tev jādara, un pārējo atstāj Dieva ziņā!” Un es ieguvu mieru!
Dace Indrika. Katoļu Baznīcas Vēstnesis
