Latvijas Radio žurnāliste Dace Stirāne jau vairākus gadus iet svētceļojumā uz Aglonu, bet šogad nolēma ceļā doties jau 27. jūlijā no Liepājas. Augusta nogalē viņa sāks strādāt Latvijas Televīzijas raidījumā „Panorāma” par producenti un viņas profesionālajā dzīvē sāksies jauns posms. Svētceļojums viņai ir gan kā atpūta, gan arī kā laiks, kurā stiprināt savu ticību. Svētdien, 4. augusta rītā, viņa kopā ar priestera Mariuša Kempas vadīto Liepājas svētceļnieku grupu bija Bauskā, no kurienes ceļš veda tālāk uz Skaistkalni.
Sarunu sākām brokastīs, bet turpinājām, ejot pirmo ceļa posmu.
Kā tev patīk iet kopā ar liepājniekiem?
Ļoti labi. Ir tāda dziļa vienkāršība un miers jau no paša sākuma. Ir sajūta, ka grupa tiek vadīta tā pilnīgi neredzami, bez jebkādas pompozitātes.
Žurnālistikas valodā varētu teikt – forma nedominē pār saturu. Grupai raksturīgā vienkāršība un miers izpaužas ļoti vienkāršās lietās. Piemēram, kad ir uztaisītas brokastis un saliktas maizītes, tad nav tā, ka visi gāžas pēc tām vai arī būtu jāstāv garā rindā. Viss notiek tā nemanāmi, visiem pietiek, ne par ko nav jāuztraucas. Tas man ļoti patīk. Vēl man Liepājas grupā ļoti iedvesmo priesteris Mariušs Kempa. Es redzu viņā lielu pieticību un vienkāršību. Piemēram, kad grupa atnāk uz naktsmītnes vietu, viņš tā nemanāmi pats atrod, kur ir kāds brīvs stūrītis, un noguļas. Tāpat pie pusdienām – tikai tad, kad grupa ir paēdusi, arī viņš paēd. Bet tas ir neuzkrītoši.
Kuru gadu tu ej?
Īsti neatceros. Pirmajā svētceļojumā devos, īsti nesaprazdama, kas tas ir. Es biju kristījusies apzinātā vecumā, un šis svētceļojums bija kādus divus, trīs gadus pēc tam, laikā, kad vēl nebiju tā dziļi Baznīcā. Un šis svētceļojums man bija kā Kristības. Svētceļojums vispār ir tāds ļoti saīsināts garīgs piedzīvojums, kā sprints. Piemēram, ir kaut kādas lietas, līdz tu kurām nonāc vairāku gadu garumā, bet svētceļojumā tam izskrien diezgan ātri. No šī svētceļojuma atgriezos jau citādāka.
Tad man bija pārtraukums, un tad es gāju ar Jēkaba katedrāli kādus septiņus vai astoņus gadus pēc kārtas. Kāpēc es šogad eju ar Liepāju? Es negribēju sasniegt to punktu, kad svētceļojums kļūst par rutīnu, par tādu ieplānotu pasākumu. Pēdējā gadā es sāku baidīties, vai man nav sākusies tāda rutīna, vai spēju to ar sirdi izbaudīt. Un tad es domāju, ka varbūt vajag kaut ko pamainīt. Sakārtojās tā, ka man bija mazliet ilgāks laiks atvaļinājumam, ieraudzīju internetā, ka Liepāja iet jau 27. jūlijā. Neko nezinādama par grupu, es tā spontāni, nogurusi pie galda darbā, piezvanīju un pieteicos.
Tu teici, ka pirmais svētceļojums tev bija kā Kristības. Kādā ziņā?
Es sāku vispār apzināties, kas ir kristīgās vērtības.
Bet tu taču nokristījies, kad biji apzinātā vecumā.
Dievs jau ieliek ilgas sirdī, ir sajūta, ka vajag to darīt, bet īsti nesaproti, kāpēc. Varbūt man tā bija – es iekšēji ar sirdi sapratu, ka tas ir jādara, un to izdarīju, un tikai pēc tam sāku apzināties, kāpēc man tas ir vajadzīgs.
Kā tu mainijies pēc pirmā svētceļojuma?
Sāku katru vakaru lūgties, aktīvi katru svētdienu iet uz baznīcu, ko iepriekš nedarīju, iesaistījos draudzes dzīvē.
Ko tev dod attiecības ar Dievu?
Es varu būt pati, tāda, kāda esmu, kas es īstenībā esmu. Man nav nekāda diskomforta.
Pirms gada tu sāki studēt Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā (RARZI). Kāpēc tu iestājies?
Katram attiecības ar Dievu ir ļoti personiskas. Man Dievs ir devis loģisku domāšanu un prātu, kas ir arī ļoti liela dāvana. Tā kā es kristījos apzinātā vecumā, tad sākumā ir tāds liels pacēlums, bet pēc tam kritums, kad dzīvē notiek kādas nelaimes, traģēdijas. Tāda ir Dieva pedagoģija. Man bija tāds posms, kad es pus gadu vispār nevarēju ieiet baznīcā. Un tad nākamais posms – ko tu dari tālāk? Tad es sapratu, ka varu prātu, ko Dievs man ir devis, izmantot tādā labvēlīgā augsnē, lai stiprinātu savu ticību. To, ko es nevaru mīlestībā un paļāvībā pieņemt, to varbūt varu izanalizējot pa tādiem starpposmiem saprast. Jo man ir ļoti svarīgi saprast tos starpposmus. Ir jautājums, atbilde, bet man vajag saprast, kā no tā jautājuma tiekam līdz atbildei. Tāpēc arī aizgāju uz RARZI, lai dažādām lietām saprastu to starpposmu. Lai iegūtu zināšanas, nevis tikai pieņemtu. Lai saprastu – kāpēc? Tas taču ir žurnālistu galvenais jautājums – kāpēc? Kāpēc mēs ticam? Kāpēc ir tā un nevis savādāk?
Tādā tīri praktiskā ziņā man gribējās akadēmiski pamācīties. Man vienmēr dzīvē ir licies svarīgi iegūt akadēmiskas zināšanas. Un tad es domāju – par politiku es visu jau zinu, par ekonomiku man arī daudz kas jau ir skaidrs. Tur neko jaunu es nevarētu iemācīties. Bet ticība, teoloģija, Baznīca – tur ir ļoti daudz tādu kāpēc, kur man ir jautājuma zīme. Nu un RARZI es varu gūt atbildes.
Un man ir ļoti liels prieks par pirmo gadu. Uz daudziem jautājumiem man vēl atbildes nav. Pēdējās lekcijās es jau sēdēju ar tādām atvērtām acīm. Un man liekas, tā ir mana pirmā augstskola, kur pirmo kursu beidzu bez neviena parāda.
Kāpēc tā?
Tāpēc, ka man patika tur mācīties un gribējās visu nokārtot. Un tur ir pasniedzēji – pērles. Turklāt mācības RARZI iedarbojas arī kā audzināšana. Piemēram, esmu sapratusi, cik daudz iegūstu, palīdzot citiem. Nu piemēram. Nav laika mācībām, ir eksāmens, daudzi jautājumi un jāsagatavojas. Kādreiz ir tā, ka esi tos jautājumus sagatavojis, bet kursā kāds paprasa, kurš neko nav izdarījis. Un tai brīdī ir tāds egoisms, nē, nedošu, esi noslinkojis un man tagad jādod tie jautājumi, ko es esmu naktīs rakstījusi? Pirmā reakcija ir tāda. Bet es esmu vairakkārt pārliecinājusies – ja mīlestībā cilvēkam palīdzi, iedod visus jautājumus, nedomājot par sevi, tad rezultāts un gandarījums ir liels. Pat tādās niansēs, ka pēkšņi izvelc to jautājumu, ko vislabāk zini. Tas mani audzina. Tur es esmu sapratusi solidaritātes nozīmi.
Es par solidaritāti domāju arī svētceļojumā, kur mēs viens otram tā palīdzam, rūpējāmies, daudzi mūsu grupas jaunāko dalībnieku uz pleciem nes. Es gāju un domāju, ja sabiedrībā būtu tāda solidaritāte, kāda ir svētceļojuma laikā, tad mums vispār nebūtu nekādas ekonomiskās krīzes, nekā.
Kāpēc mums nav tās solidaritātes?
Solidaritātes nav, jo nav jau tik vienkārši tikt galā ar tiem kārdinājumiem, kas ir dzīvē – vara, nauda, manta. Nav viegli! Un man jau arī nav viegli. Svētceļojums ir laiks, kad to vērtību piramīdu saliec, bet kaut kur ap Jauno gadu tā sāk jau ļodzīties. Tāds elementārs gadījums – mainīju darbu, pie darba devēja bija jārunā arī par algu. Protams, man visi no malas teica: prasi lielu algu! Un es jau arī galvā sāku rēķināt, ko varētu prasīt. Bet aizgāju un pateicu: „Zini, maksā man tikpat daudz, cik tu maksā citiem par tādu pašu darbu.” Un man tāds gandarījums no tā. Man bija tāds prieks, ka to spēju!
Vai juti no otras puses cieņu?
Es jutu izbrīnu par to, ka necīnos. Sākumā bija izbrīns, bet pēc tam tāds atvieglojums: „Fū, neko vairāk neprasa.” Bet sevī tik un tā es jutu lielu prieku. Tas ir tas ieguvums. Un tad es saprotu, ka man pietiks. Man pietiks. Arī tādās praktiskās lietās Dievs man ir devis pierādījumus. Tad, kad es mežonīgi cenšos, strādāju, strādāju, strādāju citu vietā, lai sapelnītu kaut ko, tad man tā nauda tik un tā aiziet kaut kur bez jebkādas pievienotās vērtības. Es viņu kaut kur izmetu.
Svētceļojums jau pierāda, ka cilvēkam vispār neko daudz nevajag dzīvē. Piemēram, sāp kāja. Tu aizskrien un uzliec kāposta lapu uz kājas, nevis aptiekā pērc dārgas ziedes par lielu naudu. Brokastīs pietiek ar dažiem kabacīšiem un pusdienās ar pāris kartupelīšiem. Tas jau rāda, ka dzīvē gūsti gandarījumu no kaut kādām citām lietām, nevis no tā, ka pieēdies vai piedzeries, vai kaut ko iegūsti.
Ko gribētos izdarīt jaunajā darbā?
Man ir liels prieks, ka eju atpakaļ uz „Panorāmu”. Kad pirmo dienu biju uz turieni aizgājusi, tad man jautāja – vai tu esi atnākusi graut vai celt? Tas mani mazliet apstulbināja.
Manuprāt, cilvēkus tur mazliet ir jāuzmundrina, jāiedod viņiem pašapziņa. Tur ir ļoti daudz labi žurnālisti, bet viņi ir tādi nedaudz apjukuši. Man patiešām gribas uztaisīt labu, kvalitatīvu, profesionālu ziņu raidījumu – tas ir tas, kāpēc es uz turieni eju.
Kāds ir profesionāls ziņu raidījums?
Tās ir labas, kvalitatīvas, profesionālas ziņas. Es kādreiz domāju – mūžīgais stāsts par to, ka ir jāstāsta vairāk pozitīvais, nav ko stāstīt negatīvo. Es tam vienmēr esmu ļoti pretojusies, jo nav jāstāsta ne pozitīvas, ne negatīvas ziņas. Ir jāstāsta par to, kas cilvēkiem ir svarīgi, par to, kas notiek pasaulē, Latvijā, kā var būt kaut kādas lietas var mainīt viņu dzīvi. Ir jāstāsta patiesība, un patiesība ir gan labas, gan sliktas ziņas.
Kā tu vērtē to, cik daudz medijos ir reliģija – maz vai daudz?
Man liekas, tās nemaz nav. Ir tādi nejauši uzplaiksnījumi. „Vertikāli” un citus kristīgos raidījumus īsti nenosauksi par medijiem, jo tie ir ļoti specifiski, vienam tematam veltīti raidījumi, kuriem ir ļoti zinoši skatītāji, klausītāji ar pieredzi. Es domāju, piemēram, laikrakstu „Diena”, kur ir tematiskā lapa bērniem, pensionāriem. Vai arī cik daudz ir reliģijai veltītu sižetu „Panorāmā”? Tādā aspektā domājot, es saku, ka reliģijas ir maz.
Kāpēc ir maz? Vai nav notikumu, par ko ziņot?
Tas ir saistīts ar vienu mūsu žurnālistikai raksturīgu tendenci – ja kādu lietu nesaproti vai neesi pietiekami izanalizējis, tad to vispār neskar, baidies no tās tematikas. Un manuprāt, Latvijas prese baidās no reliģijas temata, jo pietrūkst kaut kādas zināšanas. Un ja trūkst, tad nerunājam vispār. Bet tā nedrīkst, jo ir jārunā par visām lietām, kas cilvēkus interesē un ir viņiem svarīgas. Būtu tikai normāli, ja to atspoguļotu, bet tas ir jādara profesionāli un pietiekoši zinošam cilvēkam.
Pagājušas kādu laiku, ar Daci turpinām sarunu: Pirms kāda laika kāds svētceļojuma biedrs man teica: „Zini, man tās svētceļojuma nedēļas ir laimīgākie brīži dzīvē.” Es tagad saprotu, ko viņš ar to domāja. Man tikai nepietiek drosmes pateikt, ka man arī tās ir laimīgākās nedēļas gadā.
Kāpēc citā laikā nesanāk tā dzīvot?
Tāpēc, ka ir rūpes, pienākumi…
Es skatos uz šiem cilvēkiem – šeit ir tāda iekšēja mīlestība. Jo Dievs jau mums arī ir licis dzīvot tādā kopienā. Šeit es skatos uz katru cilvēku, ir kaut kādas lietas, kas mani pakaitina, ko es nevaru pieņemt – bet tik un tā, gribas darīt labu, gribas samīļot un līdz ar to arī es saņemu pretī. Ir tāda sajūta, ka neviens šeit neko ļaunu tev nevar nodarīt. Laicīgajā dzīvē mēs varbūt norobežojamies no cilvēkiem, paši sevī ieslēdzamies, jo mums bail, ka nenodara mums ļaunu. Bet šeit tās barjeras izzūd, un tad tu saproti, ka īstenībā jau arī tajā laicīgajā dzīvē tev neviens ļaunu nevar izdarīt… Piemēram, ja mūs tādu mazu svētceļojuma grupiņu uzliktu uz pasaules fona, tad taču mēs būtu laimīgi cilvēki, mums nebūtu ne krīzes, ne nelaimes.
***
Otrais un trešais ceļa posms līdz pusdienošanas vietai izrādījās ļoti grūts, saule karsēja un ceļa putekļi apgrūtināja elpošanu. Priesteris grupu uzmundrināja, sakot, ka ir jāaudzina griba, jārūda tā šādās grūtībās, lai arī ticības dzīvē varētu izturēt pārbaudījumus. Īsi pirms ienākšanas mājās, kur grupu gaidīja pusdienas, mēs ar Daci pēc ilgas klusēšanas nedaudz padalījāmies. Dienas sākumā intervijas laikā bijām jokojušas par to, ka svētceļojums ir SPA dvēselei, un nevilšus, vismaz man, veidojās tāds romantisks un ļoti komfortabls šīs garīgās procedūras tēls. Bet jau dažas stundas vēlāk Dievs parādīja, ka SPA dvēselei nav tas pats, kas SPA miesai. Dvēselei vajag fiziskas grūtības, kurās atklājas dvēseles vājības, pie kurām Dievs grib strādāt. Un tad Viņš kā Labs Ārsts nāk un to dziedina, ja vien mēs Viņam to ļaujam.
Katoļu Baznīcas Vēstnesis
