Maija beigās Francijas pilsētā Lurdā notika “Caritas Eiropa” reģionālā konference, kurā Latviju pārstāvēja desmit cilvēki no dažādām draudzēm. Konference notika Svētā Pētera pilsētiņā (Cité St-Pierre) Lurdā, kuru pirms 60 gadiem izveidoja “Caritas Francija” dibinātājs bīskaps Žans Rodāns (Jean Rodhain) ar nodomu piedāvāt naktsmājas svētceļniekiem, kuri tās nevarēs atļauties Lurdā. “Tā ir vieta, kas dabīgi ievada atmosfērā, kurā cilvēki atrod garīguma avotu, kas izriet no svētās Bernadetes pieredzes, kas pati bija nabadzīgākā starp nabadzīgajiem un kuru 1858. gadā uzrunāja Vissvētākā Jaunava Marija,” norises vietu raksturo “Caritas Latvija” biroja vadītāja Egita Volinska.
E. Volinska arī pastāstīja, ka konference šogad bija īpaša ar dažāda līmeņa dalībnieku klātbūtni. “Vienu reizi gadā notiek šādas konferences un parasti tās apmeklē dalīborganizāciju vadītāji, lai pieņemtu lēmumus par “Caritas” darbības virzieniem Eiropā. Šogad kā konferences norises vieta tika izvēlēta Francija, jo „Caritas Francija” – ”Secours de Catholique” – svin 70 gadu pastāvēšanas jubileju. “Caritas Francija” bija iniciatore tam, lai konferences dalībnieku vidū būtu ne tikai vadītāji, bet arī brīvprātīgie, dažādu jomu atbildīgie un cilvēki, kuriem palīdz. “Caritas Francija” pirms 20 gadiem pieņēma lēmumu, ka tā ir organizācija, kura nevis palīdz, bet kurā visi darbojas kopā, t.i., cilvēki, kuriem palīdz, tiek iesaistīti darbībā, neviens lēmums netiek pieņemts, neuzklausot cilvēku reālās vajadzības,” paskaidroja E. Volinska. Tāpēc arī Latvijas delegācijas rindās bija ne tikai “Caritas Latvija” darbinieki un brīvprātīgie, bet arī divi cilvēki, kas ir saņēmuši palīdzību. Turklāt viens no viņiem bija ratiņkrēslā.
Konferencē pulcējās 300 dalībnieki no 42 valstīm. Katra konferences diena sākās ar Svēto Misi, kam sekoja darbs grupās par tādām tēmām, kā ģimenes un bērnu nabadzība, sabiedrības izstumtie, bēgļi un imigranti, sociālā uzņēmējdarbība. Tajās strādāja cilvēki no vismaz piecām dažādām valstīm, analizējot problēmsituācijas un meklējot risinājumus. Katrai darba grupai bija uzdevums dot savus ieteikumus “Caritas Eiropa” kopīgajai stratēģijai 2011. – 2020. gadam.
Pārstāvji no Latvijas piedalījās dažādās darba grupās. Piemēram, Ilzīte Sauša no Siguldas draudzes piedalījās darba grupā “Sabiedrības izstumtie”, kurā viena no galvenajām tēmām bija ielu bērni, kuri nodarbojas ar ubagošanu un prostitūciju (Armēnijā, Gruzijā), un bērni ar īpašām vajadzībām (Ukrainā). Grupā tika runāts par nepieciešamību veidot šo bērnu atbalstam īpašus dienas centrus. “Mani aizkustināja redzēt, ka ir valstis, kur dzīves apstākļi nav tik labi, kā pie mums, un nabadzība un vardarbība ir šo bērnu ikdiena,” sacīja I. Sauša.
Vita Jirgensone no Rīgas Vissvētākās Trīsvienības draudzes piedalījās tematiskajā grupā, kas bija veltīta ģimenes un bērnu nabadzībai. “Bija interesanti dzirdēt priesteru no Baltkrievijas un Ukrainas prezentācijas. Neskatoties uz šo valstu sarežģīto politisko situāciju, sapratu, ka tiek veltīts milzīgs darbs, lai palīdzētu tik dažādās cilvēku vajadzībās. Uzrunāja liecības no Armēnijas, Azerbaidžānas, kur sieviešu tiesības joprojām ir ļoti ierobežotas,” pastāstīja V. Jirgensone, papildinot: “Otrajā tematiskās grupas tikšanās reizē dalībniece no Moldovas pastāstīja, ka Moldovā pie draudzēm ir izveidotas ģimenes izglītošanas bāzes, kur ar priesteru, kristīgo psihologu un “Caritas” brīvprātīgo palīdzību tiek risinātas problēmas, kas saistītas ar dažādām situācijām ģimenē. Braucot uz konferenci, man galvā jau bija vīzija par šādu ģimenes atbalsta centru veidošanu, un Moldāvijas piemērs apliecināja, ka tas tiešām ir iespējams.”
Brīvprātīgo koordinatore Zane Imūne darba grupā par izstumtību un galējo neaizsargātību guvusi plašāku skatījumu uz šo problēmu un tās risināšanu Eiropas valstīs. Piemēram, Gruzijā, “Caritas” darbinieki ir izveidojuši “zupas staciju” bezpajumtniekiem un trūcīgajiem. Zupa tiešām tiek dalīta stacijas tuvumā. Gruzijā ir liels ielas bērnu īpatsvars, kuru pārsvarā veido skolas vecuma bērni, kuri skolu neapmeklē. “Caritas” nodrošina šiem bērniem dienas centru pakalpojumus un naktsmājas, savukārt 2002. gadā “Caritas” uzsāka projektu “mobilās grupas”. Tā ietvaros dienas centra pārstāvji dodas ielās, lai strādātu ar bērniem un aicinātu apmeklēt dienas centru.
Savukārt Armēnijā pēc zemestrīces, kas notika jau pirms 20 gadiem, joprojām daudzas ģimenes ir bez mājām un dzīvo konteineros. “Caritas” palīdz šīm ģimenēm, ir izveidoti dienas centri bēgļiem un veciem ļaudīm, kuros darbojas aptuveni 100 brīvprātīgo. Armēnijas “Caritas” ir arī slimnīca. “Kopīgi domājām par to, ko mēs kā “Caritas” ienesam cilvēku dzīvēs, sabiedrībā. Manuprāt, vērā ņemams secinājums ir, ka, aktualizējot dažādas sabiedrībā pastāvošas problēmas, “Caritas” palīdz sabiedrībai pārvarēt bailes no “citādajiem”, atjaunot cilvēcisko cieņu, kā arī dod stimulu grūtībās nonākušajiem mainīt dzīvi. Tika uzsvērta spēja pareizi palīdzēt cilvēkam – nepazemojot viņa cieņu, palīdzēt līdz zināmai robežai, tādējādi mudinot noteiktā brīdī “nostāties uz kājām”. Vairākkārt izskanēja viedoklis, ka kalpojumā iesaistītajiem svarīgi ir atcerēties “Caritas” katolisko identitāti, nevienam to neuzspiežot, bet liecinot par to tuvākmīlestības darbos,” norādīja Z. Imūne.
Paralēli darbam grupās konferences laikā notika tikšanās brālībās, kurās klātesošie dalījās pārdomās par Dieva Vārdu, kā arī iepazina citu valstu pārstāvjus. Kā norādīja Latvijas pārstāvji, laiks brālībās bija stiprinājums. Z. Imūne šo laiku uztvēra kā “interesantu darba metodoloģiju – redzēt “Caritas” darbību Svēto Rakstu gaismā”. “Analizējot konkrētu rakstu vietu (Mk 10, 46-52- par aklo Bartolomeju) kopīgi atklājām, kādam būtu jābūt “Caritas” darbam. Piemēram, tāpat kā Jēzus jautāja aklajam: “Ko tu vēlies, lai Es tev daru?”, tāpat arī “Caritas” palīdz nabadzīgajiem atklāt viņu patieso vajadzību, apzināties patieso problēmu. Jēzus uzlūkoja Bartolomeju – konkrētu cilvēku, tāpat arī “Caritas” nav aicināta palīdzēt bezpersoniskai cilvēku masai, bet svarīgi ir redzēt konkrētu cilvēku un viņa vajadzību.”
Kā pēc konferences pastāstīja “Caritas Latvija” valdes priekšsēdētājs priesteris Ingars Stepkāns, tā bija vērtīga pieredze tikties un strādāt ar dažādu valstu pārstāvjiem. Viņš atgādina konferencē sacīto, ka “visas labdarības pamatā ir Labā vēsts par Kristus uzvaru. Tā nav teorija un nav teoloģiska dogma, kuru māca Baznīca. Tā ir dzīva realitāte, kuru mēs ar savu dzīvi liecinām”. Tāpat, viņaprāt, lieliska bija Francijas kolēģu doma apvienot gan tos, kas palīdzību sniedz, gan tos, kas to saņem, jo patiesībā katrs no mums saņem tik daudz, cik atvērtas ir mūsu sirdis.
Latvijas pārstāvji dalījās, ka konferencē bija jūtama dziļa vienotība starp dažādām tautām un “Caritas” tīklu Eiropā. Z. Imūne paskaidroja, ka visvairāk vienotības apziņa nostiprinājās, kad, “ģērbušies zilajos “Caritas Europa” kreklos, devāmies kopīgā procesijā uz Lurdas sanktuāriju. Lai arī esam tik dažādi, nākam no tik dažādām kultūrvēsturiskām vidēm, saskaramies ar dažādām problēmām, kuras dažreiz pat ir grūti izprast vai iedomāties, tomēr mēs darām vienu darbu un nesam cilvēkiem vienu vēsti tuvākmīlestību darbos”.
Konferences dalībnieki ir ieradušies mājās ne tikai stiprināti un ar vienotības apziņu, bet arī ar jaunām idejām un pārliecību. Piemēram, “Caritas Latvija” projektu vadītāja Anna Eižvērtiņa uzskata, ka būtu vērtīgi Latvijā turpmākajā darbā vairāk “vērības pievērst “palīdzības saņēmēju” reālo vajadzību izzināšanai, viņu iesaistīšanai savu problēmu risināšanā. Iespējams, būtu vērts noorganizēt līdzīgu tikšanos kā Lurdā – kur visi ir viens, nedaloties palīdzētājos un palīdzības saņēmējos”.
LRKB IC
