No 10. līdz 17. jūlijam uz Beļģiju devās svētceļnieku grupa, kas bīskapa Boļeslava Sloskāna jubilejas gadā apmeklēja viņa uzturēšanās vietas šajā trimdas zemē. Pa ceļam grupa apmeklēja Polijas svētvietu Sokolku, Svjata Ļipkas klostera baznīcu, Getsvaldi un Kevalaru. Beļģijā ar bīskapa B. Sloskāna dzīves gaitām un uzturēšanās vietām grupu iepazīstināja bīskaps Antons Justs. Viena no svētceļojuma vietām bija arī Borēnas Dievmātes svētvieta, kuru B. Sloskāns esot bieži apmeklējis.
Lūk, svētceļnieku piezīmes, kas tapušas ceļojuma laikā un pēc tam.
„Šodien jau piektā diena mūsu svētceļojumā, vairs palikušas tikai divas kopā palikšanas dienas. Es kā pavasara dzeguze kūkoju, lūdzu, uzrakstiet savas pārdomas, savas izjūtas, kaut pāris vārdos pasakiet, kas ir Dievs priekš tevis. (..) Mēs esam kā bites, kuras lido uz savu stropu piesūkušās ar pļavu ziedu medu, un mēs šo medu negribam paturēt sev, mēs to nesam priekš saviem mīļajiem, lai tas būtu viņiem stiprinājums dvēseļu sāpēs.
Mēs nebraucam šai svētceļojumā, lai ieraudzītu šīs zemes skaistumu, baudītu piedāvātos viesnīcu labumus, bet gan lai paplašinātu svēto sadraudzības pulku debesīs! Katram ir liels prieks, ka viņu nevis pienākuma dēļ apsveic jubilejā, bet gan mīlestībā priecājas, ka tu esi mūsu pulkā. Tāpat arī bīskaps B. Sloskāns sen ir nopelnījis, lai daudzas tautas pateiktos Dievam par to, ka naida satrakotajā pasaulē piedzimst vēl cilvēki, kuri spēj pateikt Dievam ar savu dzīvi: es esmu upuris par brāļiem. (..)
Mēs šodien dosimies uz kapelu, kur mūsu brālis Boļeslavs ir neskaitāmas reizes svinējis mūsu mīļā Radītāja un Pestītāja Jēzus Kristus upuri par visu pasauli, par katru no mums, par mūsu priekštečiem, par mums un tiem, kuri būs pēc mums. Izciezdams mokas nāves nometnēs, bīskaps Boļeslavs katru dienu lūdzās, lūdzās izveidojis rožukronīti no produkta, ko grūti bija nosaukt par maizi, produkta, kurš tika dots tik mazās devās, ka katra kripatiņa bija svarīga fiziskai izdzīvošanai. Mums, mūsu autobusa draudzē katram ir rožukronītis, citam greznāks, citam pavisam vienkāršs. Rožukronītis, lūgšanas zīlītes, kas savienotas ar mūsu izrunātajiem vārdiem, pārtop rozēs, kuras mēs noliekam Debesu un Zemes karalienes, Jēzus Mātes rokās, lai viņa tās pasniedz savam Dievišķajam Dēlam kā iesniegumu ar mūsu lūgumiem. Svētais Bernards teicis, ka vēl nav dzirdēts, ka caur Marijas aizbildniecību kāda lūgšana būtu noraidīta. Atcerēsimies arī pirmo brīnumu Kānas kāzās. Ticēsim, cerēsim, mīlēsim!”
Svētceļojuma organizētāja Zenta Vizule no Cesvaines
***
„Priecājos, ka mēs esam pirmais svētceļojums uz Beļģiju, kur staigājām pa bīskapa B. Sloskāna dzīves atstātām pēdām Beļģijā, Luvenā. Bīskaps šeit ieradās 1946. gadā, lai no atbrīvotiem latviešu karavīriem, kas tika iesaukti vācu nacistu armijā un krita gūstā 1945. gadā, dibinātu Latvijas semināru trimdā.
Kad beidzās II Pasaules karš, liela daļa latviešu karavīru atradās Beļģijā Cedelheinas kara gūstekņu nometnē. Šo gūstekņu vidū bija Rīgas Garīgā semināra un Aglonas ģimnāzijas audzēkņi. Bīskaps Sloskāns viņus pulcināja kopā. Vairāki nejuta aicinājumu uz priesterību, bet vēlāk kļuva par agronomiem, dakteriem, tautsaimniekiem. Bīskaps viņus atbalstīja finansiāli caur Rietumeiropā savāktiem līdzekļiem. Sevišķi izcēlās Austrumeiropas priesteru palīdzība „Ostpriesterhilfe”.
Bīskapa B. Sloskāna iecere bija sagatavot priesterus, kas varēs kalpot Latvijā, kad tā būs brīva. Bīskapam bija pats par sevi saprotams, ka Latvija būs brīva. Luvenā, kur no 1951. gada viņš dzīvoja Mont Cesar abatijā un ik dienas turēja Sv. Misi abata kapelā, logā stiklā veidota bija smaidošā Jaunava Marija. Smaids nozīmēja: „Viss būs labi.” To pārliecību un ticību bīskaps B. Sloskāns nesa savā sirdī. Viņš pats Latvijas brīvību un atgrieztu ticību Krievijā un Baltkrievijā neredzēja, bet viņa audzēkņi to pieredzēja. Es, bīskaps Antons Justs, to pieredzēju un 1992. gadā atgriezos Latvijā, lai priecātos un pateiktos Dievam par brīvo Latviju, ticības brīvību un tālāk atjaunotu ticību Latvijā. (..)
Svētdien, 14. jūlijā, izstaigājot Mont Cesare, mūsu svētceļojums Zentas vadībā noslēdzās Jaunavas Marijas parādīšanās vietā Borēnā, kur bīskaps Boļeslavs Sloskāns brauca, lai izlūgtu Latvijas brīvību un atgrieztu ticības brīvību Latvijā. Lūgsim, lai Baznīca bīskapu Boļeslavu Sloskānu ieceļ svētīgo kārtā un 2013. – Ticības – gads paver dziļāku ticības paļāvību.”
Bīskaps Antons Justs ceļā no Borēnas uz Luvēnu
***
„Ar aizgrābtību klausījos gregoriāniskos dziedājumus Sv. Misē Luvēnas bazilikā. Man likās, ka tā ir skaistākā Sv. Mise, kādu esmu klausījusies savā dzīvē. Taču ļoti ātri piezagās pieaugošas skumjas, kad sākās konsekrācija, kad redzēju, kā vietējie izturas tajā brīdī, vairs nemetas ceļos, Sv. hostiju pieņem rokā… tāda vienaldzība… Visskumjāk bija, kad uzgājām augšā bīskapa Sloskāna kapelā… to pamestību… Tāda sajūta, ka viss vairs nevienam nav vajadzīgs. Likās, ka esmu Baznīcas bērēs… Ak, Kungs, nepieļauj to!”
Milda no Tukuma
***
„Gaišā atmiņā paliks svētceļotāju sadraudzība, ikviena svētceļotāja atziņas, lūgšanas spēks, vēsturiskās un svētās vietas, kur sen jau gribējām nokļūt, pateicība, došana, svētvietas, kas saistītas ar Dievmātes svētību, un visi svētceļotāji un pats ceļš ir kā Dieva dāvanas, kas ne vienmēr ir pelnītas. Pateicība Dievam par īstiem Dieva cilvēkiem mūsu autobusā, priesteri, šoferi, Zentu un Annu.”
Balvu novada Tilžas svētceļotājas Aina, Daiga, Ruta un Alita
***
„Stāvoklis, kad sirds gavilē, ir reti, bet pēc šī brauciena, es ceru, tas būs uz ilgu laiku.
Svētceļojums… svēti ceļot, svētīt laiku, svēti dzīvot, vai mēs par to bieži aizdomājamies? Te tu biji nolikts fakta priekšā, atvēri sirdi un tā brīžiem runāja, brīžiem raudāja, beigās gavilēja, bet ne brīdi nebija vienaldzīga.
Te tu ieraugi sevi no malas kā atspulgu citos. Es te ieguvu tik daudz dvēseļu draugu bez izlikšanās, bez skaudības, bez viltības.”
Leonora no Līvāniem
***
Vēsturi nevar grozīt.
Ja kokam ir dziļas un stipras saknes,
To nevar apgāzt vētra un negaiss,
Ja tautai ir dziļa un stipra vēsture,
To nevar iznīcināt.
Prelāts Dr. K. Ručs
(..) Visilgāk bīskaps B. Sloskāns nodzīvoja Keizersberga benediktīniešu klosterī Luvēnā – no 1951. līdz 1979. gadam, gandrīz 30 gadus. Bīskaps bieži tika lūgts iesvētīt priesterus, noturēt rekolekcijas. Arī A. Justu par priesteri iesvētīja bīskaps B. Sloskāns 1960. gada 11. jūlijā Keizersberga benediktīniešu klostera baznīcā Luvēnā, kurā mūsu svētceļnieku grupa piedalījās Sv. Misē.
Dziļā dievbijībā un mīlestībā B. Sloskāns dzīvoja Jēzum Kristum, Viņa mātei Jaunavai Marijai un cilvēku dvēselēm. Viņš daudz lūdzās, bet visvairāk lūdza Dievu par vajāto Baznīcu aiz dzelzs priekškara, sevišķi Padomju Savienībā. Bīskaps bija vajātās Baznīcas simbols. Viņa dzīves jēga un mēraukla bija ticība un lūgšana, Jēzus Kristus ciešanu apcere un Sv. Mise. Tam viņš veltīja sevi visu un palika uzticīgs līdz savas dzīves pēdējai dienai.
Bīskaps Sloskāns ļoti godināja un lūdza Dievmāti – Vissvētāko Jaunavu Mariju. Viņas aizbildniecībā un patvērumā atvēlēja sevi un visus, kas viņam bija uzticēti un tuvi. Viņa dzīvē izcēlās un mirdzēja priesterības svētums. Katrā cilvēkā viņš redzēja Dieva bērnu un pret katru viņš bija pazemīgs. Viņa klātbūtne deva gara mieru un gara prieku.
Klusās nedēļas trešdienas rītā, 1981. gada 15. aprīlī, bīskaps B. Sloskāns vēl koncelebrēja Sv. Misi Emmaus mājas kapelā. Pēc dievkalpojuma viņam uznāca sirds vājums. Tūlīt klostermāsas viņu nogādāja Luvēnas galvenajā slimnīcā. Nekavējoties apmeklējis slimo bīskapu, mons. K. Ručs satriekts rakstīja: „Bīskaps guļ nesamaņā. Sirdi pārņem smaga nojauta, ka viņš vairs necelsies. Atmiņā pavīd ilgie gadi, kas nodzīvoti kopā Luvēnas Keizersberga benediktīniešu klosterī, Rīgas Garīgā semināra laiki un neaizmirstamais brīdis Aglonas Dievmātes dievnamā, kur 1942. gada 7. jūnijā mani iesvētīja par priesteri bīskaps Sloskāns, raudādams, laikam nojauzdams traģismu, kas mani sagaida.”
Lielās piektdienas pēcpusdienā mons. K. Ručam bija izdevība vēlreiz apmeklēt slimo bīskapu. Bīskaps atvēra acis. Turēdams savā rokā monsinjora roku, viņš kaut ko runāja, bet vājā un neskaidrā balsī. Diemžēl nevienu vārdu nevarēja saprast. Varbūt viņš jau atvadījās… Viņš dziļi un žēlīgi raudzījās monsinjorā. „Nekad neaizmirstamais bīskapa dziļais skatiens,” stāstīja K. Ručs. Lielās sestdienas rītā, 18. aprīlī, no slimnīcas zvanīja, ka bīskaps Sloskāns mirstot. Steidzīgi tur ieradās benediktīniešu abati un mons. K. Ručs. Pie bīskapa jau bija ieradusies Emmaus mājas klostera priekšniece Agnese. Stāvēdami pie mirstošā bīskapa, visi sāka dziedāt Salve Regina – Esi sveicināta Karaliene, žēlsirdības māte… tādēļ, mūsu aizstāve, vērs uz mums savas žēlsirdīgās acis un pēc šīs trimdas rādi mums Jēzu…” Pie šiem vārdiem mirstošais bīskaps pārstāja elpot, uz mirkli viņa seja it kā apgaismojās, un viņš iemiga mūžīgā mierā.
„Bīskapu Sloskānu redzējām vienmēr meditējam un lūdzamies. Viņš dzīvoja it kā citā pasaulē. Tas no viņa izstaroja tik stipri, ka nemanot ap viņu iestājās bijīgs klusums. Arī tad viņš cilvēkus dziļi iespaidoja, kad neteica ne vārda…,” tā savā runā bīskapa izvadīšanas dievkalpojumā teicis klostera abats. (..)
Lūdzoties par bīskapa Sloskāna dvēseles mieru, nāk prātā psalma vārdi: „Un mana miesa atdusas augšāmcelšanās cerībā.” (Ps 15,9)
Miers virs zemes ir ne ļauniem, bet tikai „laba prāta cilvēkiem” (Lk 2,14), kuru dzīves kārtību uztur ticība un kristīgā mīlestība. Cilvēka prāts ir pārāk sīks Dieva bezgalības priekšā. Laiki paiet, bet patiesība, taisnība un mūžība paliek vienmēr.
A. Balode. Katoļu Baznīcas Vēstnesis
