Par svēto pasludināts mariāņu kongregācijas dibinātājs tēvs Staņislavs Papčinskis

Svētdien, 5. jūnijā, Svētā Pētera laukumā, Vatikānā, svinīgas Svētās Mises laikā, piedaloties daudziem priesteriem un bīskapiem, pāvests Francisks par svēto pasludināja Mariāņu kongregācijas dibinātāju tēvu Staņislavu Papčinski. Vienlaicīgi par svēto tika pasludināta Elizabete Marija Hesselblade, svētās Brigitas māsu kongregācijas atjaunotāja.

Pēc Visu svēto litānijas pāvests Francisks nolasīja kanonizācijas formulu, un pēc tam, skanot 32. psalmam, pie galvenā altāra tika iznesti un uzstādīti trauki ar jauno svēto relikvijām. Svētā Staņislava relikvijas nesa sieviete, kura caur viņa aizbildniecību tika brīnumainā veidā dziedināta no plaušu slimības. Viņai līdzās gāja vīrs un bērni.

Sprediķī pāvests skaidroja konkrētās dienas Svēto Rakstu lasījumus, norādot uz to, ka nedrīkstam bēgt no krusta, bet jāpaliek zem tā, kā to darīja Marija, kura, pateicoties tam, ka cieta līdzi savam Dēlam, saņēma cerības žēlastību. Pāvests skaidroja, ka tā bija arī Staņislava no Jēzus un Marijas un Marijas Elizabetes Hesselblades pieredze – viņi bija vienoti ar Jēzus ciešanām un viņos parādījās arī Viņa augšāmcelšanās spēks.

„Baznīca mums šodien rāda divus savus bērnus, kuri ir šī augšāmcelšanas noslēpuma priekšzīmīgi liecinieki. Viņi abi, psalmista vārdiem sakot, var mūžīgi dziedāt: „Manas vaimanas Tu man pārvērti dejā, Kungs, mans Dievs, es Tevi slavēšu mūžam!” (Ps 30,12) Un mēs visi vienojam mūsu balsis, sakot: „Es slavēšu Tevi, Kungs, mans glābēj!”” sacīja pāvests.

Dievkalpojuma noslēgumā pāvests kopā ar ticīgiem lūdzās lūgšanu „Kunga eņģelis” un pateicās visām oficiālajām delegācijām, kas piedalījās kanonizācijā.

Svinīgajā brīdī Romā piedalījās arī trīs mariāņu tēvi no Latvijas, kuri norādīja, ka šis notikums viņiem bijis īpašs. Kā pastāstīja priesteris Andris Ševels MIC, klātesošos aizkustinājis brīdis, kad sieviete, kurai bija neārstējama plaušu slimība un kura ar svētā Papčinska aizbildniecību tika brīnumainā veidā izdziedināta, kopā ar savu vīru un dēlu atnesa un nolika uz altāra svētā Staņislava relikvijas. Tāpat priesterus aizkustinājis pāvests, kurš pēc Svētās Mises, noģērbis ornātu un albu, pienāca un sasveicinājās ar kardināliem, bīskapiem un daudziem klātesošajiem priesteriem. „Arī mums bija tāda iespēja pasveicināt pāvestu un paspiest viņam roku,” sacīja priesteris Andris un turpināja: „Lidmašīnā sēdēju blakus divām sievietēm no Guras Kalvārijas (Polija), kur atrodas svētā Staņislava Papčinska kaps. Viņas liecināja, ka savās vajadzībās un problēmās pilsētas iedzīvotāji dodas pie Papčinska kapa un lūdz viņa aizbildniecību. Tas nozīmē, ka svētā Papčinska kults ir dzīvs un iedarbīgs.”

Svētais Staņislavs Papčinskis (1631-1701) ir Mariāņu kongregācijas dibinātājs, Dievmātes Bezvainīgās ieņemšanas godinātājs, mirstošo un mirušo atbalstītājs, nabagu un sabiedrības atstumto tēvs, sprediķotājs un biktstēvs, mariāņu garīguma skolas dibinātājs, patriots.

Svētais Staņislavs dibināja Priesteru – Mariāņu Bezvainīgās Ieņemšanas kongregāciju ar domu, lai tā īstenotu dzīvē trīs mērķus, kas savu aktualitāti nezaudē arī šodien.

1. Mērķis ir izplatīt Vissvētās Jaunavas Marijas Bezvainīgās ieņemšanas kultu, kuru viņš uzskatīja par kristietības centru jeb sirdi. Šajā ticības patiesībā tiek uzsvērts, ka Dievs vada cilvēces vēsturi un pēc sava lēmuma izvēlējās Mariju jau pirms pasaules radīšanas, lai viņa kļūtu par Dieva Dēla Māti, ka Viņš mūs mīl nesavtīgi ar visaptverošu beznosacījuma mīlestību. Dieva mīlestību mēs nevaram nopelnīt, darot labus darbus, bet, no sirds noticot tai, mēs varam pieņemt šo mīlestību un tai līdzdarboties tāpat kā to darīja Jaunava Marija.

2. Mērķis ir lūgties par mirušajiem, īpaši par tiem, kuri ir aizgājuši mūžībā, nebūdami sagatavoti satikšanās mirklim ar Dievu. Pasludinot Žēlsirdības jubilejas gadu, pāvests Francisks vēlējās, lai visa šā gada garumā mēs no jauna pārdomātu, kādā veidā spējam realizēt tuvākmīlestības bausli, īstenojot žēlsirdības darbus, rūpējoties gan par grūtībās nonākuša cilvēka miesas, gan dvēseles vajadzībām. Tas ir veids, kā atmodināt mūsu sirdsapziņu, kas bieži vien snauž nabadzības drāmas priekšā, un arī aizvien vairāk iedziļināties Evaņģēlija vēsts būtībā. Viens no žēlsirdības darbiem ir apbedīt mirušos un lūgt Dievu par viņiem (sal. bulla Misericordiae Vultus, 15). Lūgšana par mirušajiem ir mūsu ticības, cerības un mīlestības apliecinājums. Tuvinieku aiziešana atgādina par mūsu dzīves trauslumu, to, ka mēs esam tikai svētceļnieki virs šīs zemes.

3. Mērķis ir palīdzēt un ar atvērtu sirdi kalpot nabadzīgajiem, grūtdieņiem un sabiedrības atstumtajiem. Baznīcas uzdevums ir iet pretī mūsdienu cilvēkiem, lai atklātu viņiem Kristu, lai uzklausītu un sadziedētu grēka cirstos ievainojumus, lai viņus stiprinātu, vienotu un rādītu pestīšanas ceļu. Tas, kurš tiesā, aprunā un ienīst savu tuvāko, var kļūdīties, savukārt tas, kurš steidzas palīgā, izrāda žēlsirdību un piedod, nekļūdās nekad. Mēs taču tieši tāpēc arī dzīvojam, lai atvieglotu cits citam dzīvi. Kur nav mīlestības un žēlsirdības, tur ir tukšums. Tukšums, kuru piepilda egoisms. Mūsdienās ļoti pietrūkst žēlsirdības, taču tieši tā spēj izmainīt pasauli.

Lūgšana par uzticību Dievam, lūdzot svētā S. Papčinska aizbildniecību:

„Dievs, Tu esi aicinājis svēto Staņislavu Vissvētās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas kulta izplatīšanai, palīdzības sniegšanai mirušajiem, kas cieš šķīstītavā, kā arī Tavas Valstības stiprināšanai šajā pasaulē, it īpaši nabadzīgajiem un sabiedrības atstumtajiem. Mēs Tevi lūdzam, dari, lai Tava vārda godam mēs saglabātu uzticību saņemtajam aicinājumam. Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Amen.”

LRKB IC; foto: mariāņu tēvi

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti