1917. gada 13. maijā trīs ganiņiem – Franciskam, viņa māsai Jacintai un māsīcai Lūcijai – lielā pļavā netālu no nelielas Portugāles pilsētiņas Fatimas parādījās Dievmāte. Spēlējoties un skaitot rožukroni, viņi pēkšņi ieraudzījuši spožu gaismu. Dievmāte bija tērpusies baltā un rokās turēja rožukroni. Parādīšanās turpinājās ik mēnesi pusgada garumā. Dievmāte bērniem atklāja trīs pareģojumus un aicināja katru dienu skaitīt rožukroni par godu Rožukroņa Karalienei, lai izlūgtos pasaulei mieru un kara beigšanos. Savā otrajā parādīšanās reizē Dievmāte sacīja bērniem, ka Jēzus vēlas, lai pasaule godinātu Viņas Bezvainīgo sirdi, tādējādi glābjot grēciniekus. Pēdējās parādīšanās laikā 13. oktobrī ap 70 tūkstoši cilvēku redzēja brīnumu – saules deju. Saule kā milzīgs sudraba disks dejoja, riņķojot milzīgā ātrumā un izstarojot košas krāsas, kas atstarojās zemē, kokos, cilvēku sejās un apģērbā.
1930. gada oktobrī Leiras bīskaps paziņoja, ka trīs bērnu vīzijas ir “ticības cienīgas”. Viņš izdeva atļauju sākt Fatimas Dievmātes kultu. Pāvests Pijs XII 1942. gadā novēlēja pasauli Marijas Bezvainīgajai Sirdij, bet Jānis Pāvils II Fatimas Dievmātei piedēvēja viņa brīnumaino izdzīvošanu pēc 1981. gada 13. maija atentāta Svētā Pētera laukumā.
Pēc Jaunavas Marijas lūguma šajā vietā uzcelta kapela, bet Fatima kļuvusi par vienu no lielākajām svētceļojumu vietām pasaulē, jo īpaši daudz cilvēku to apmeklē 13. maijā un 13. oktobrī.
