Šogad no 18. – 23. februārim 40 svētceļnieki devāmies uz Romu, kā arī citām svētvietām Itālijā. Kaut gan sešas dienas nebūt nav daudz, lai paspētu apskatīt šo seno pilsētu un pakavēties vēl citās nozīmīgās vietās, tomēr atgriezāmies mājās priecīgi, gandarīti par piedzīvoto un sirdī bagātāki.
Katrā svētceļojumā svarīgi ir „gani” jeb garīgie vadītāji. Mūsu pulciņu pavadīja V.E. Antons Justs, V.E. Edvards Pavlovskis un pr. Andris Kravalis. Viņu klātbūtne mūs stiprināja un lika justies droši visa ceļa garumā!
Pirmajā dienā laiks mūs ļoti lutināja, tādēļ savas biezās jakas iestūmām somās. Braucot ar autobusu pa Romas ielām, vērīgi raudzījāmies caur logu, lai nepalaistu garām nevienu šīs senās pilsētas dievnamu, jo katrs no tiem nes sevī kādu vēstījumu un bagātību… Pēcpusdienā paspējām būt vienā no četrām nozīmīgākajām svētnīcām, kuru katram svētceļniekam Romā pienākums apmeklēt. Santa Maria Madžore bazilikā tika kopīgi svinēta Svētā Mise. Kā vēsta tradīcija, bazilikas iekšienē zem galvenā altāra atrodas Bērniņa Jēzus silītes relikvijas. Uzzinājām arī vairāk par Porta Santa (Svētajiem Vārtiem), kuri ir līdzās galvenajai ejai baznīcā. Pavadījuši kādu laiku lūgšanā, gājām apbrīnot slavenās „Trevi” strūklakas.
19. februāris bija īpašs. Jau no rīta devāmies uz Vatikānu, lai tiktos ar pāvestu Francisku. Pirms audiences kopīgi piedalījāmies Sv. Misē Sv. Pētera bazilikā pie svētīgā Jāņa Pāvila II kapa. Vēlāk kopā ar citu svētceļnieku grupām Sv. Pētera laukumā sagaidījām pāvestu Francisku, kurš ar smaidu un sirsnību sveica visus ticīgos. Romas bīskaps, kā viņš pats sevi mīl saukt, uzrunāja mūs, uzsverot Grēksūdzes sakramenta nozīmi kristieša dzīvē. „Cilvēks, kurš pieņem šo sakramentu, tiek karsti apskauts: šis apskāviens ir Tēva nebeidzamā žēlsirdība uz savu bērnu. Esi drosmīgs un ej pie grēksūdzes,” aicina pāvests. Viņa klātbūtne un vārdi stiprināja ticību. Pēc uzrunas Svētais tēvs personīgi sasveicinājās ar klātesošajiem kardināliem un bīskapiem, arī ar A. Justu un E. Pavlovski. Bija pagājušas vairākas stundas Sv. Pētera laukumā, bet pāvesta vienkāršība un cilvēcība it kā pievilka, modinot vēlmi pakavēties vēl ilgāk. Spēcīgi bija jūtama Universālās Baznīcas vienotība, neskatoties uz to, ka cilvēki bija sabraukuši no visām pasaules malām. Kristus ir tas, kas mūs vieno! Pāvests Francisks veltīja īpašu uzmanību cilvēkiem ar kustības traucējumiem. Tādu bija daudz un viņi bija patiesi aizkustināti.
Vēlāk braucām apskatīt arī pārējos galvenos Romas dievnamus: Sv. Pāvila ārpus mūriem un Sv. Jāņa Laterāna bazilikas. Sv. Pāvila ārpus mūriem baznīca ir otra lielākā Romas bazilika, un tajā atrodas apustuļa Pāvila kaps. Savukārt Sv. Jāņa bazilikā Laterānā, kuru sāka būvēt 4. gs., līdz pat viduslaikiem atradās pāvesta sēdeklis. Šī svētvieta ir arī senākā kristiešu bazilika pasaulē. Līdzās tai atrodas arī svētās kāpnes ar 28 pakāpieniem. Tās saskaņā ar tradīciju no Jeruzalemes uz Romu atvedusi sv. Helēna, imperatora Konstantīna māte. Arī mēs, lūdzoties un ceļos nometušies, devāmies augšup pa tām, lai sekotu savam Kungam – Jēzum Kristum – Viņa pazemojumos, tādā veidā iemantodami Viņa godību.
Vakarpusē nonācām arī līdz senās Romas brīnumam – Panteonam, kas man personīgi lika aizdomāties par tiem cilvēkiem, kuri šeit atdeva savu dzīvību par ticību Kristum kristiešu vajāšanu laikā pirmajos gadsimtos. Katoliskā Baznīca ir pateicīgašiem svētajiem mocekļiem, jo viņu liecība stiprina mūsu pārliecību un ticību Kristum, kurš apgalvoja, ka elles vārti to neuzveiks.
Trešajā svētceļojuma dienā mēs pārcēlāmies uz otru Itālijas krastu pie Adrijas jūras. Pa ceļam iebraucām Subjako pilsētiņā, kas atrodas Apenīnu kalnos. Turpat netālu klintī ir slavena grota, kurā trīs gadus pilnīgā vientulībā pavadīja sv. Benedikts, Eiropas un studentu aizbildnis. Tagad uz šīs grotas slejas klosteris. Tieši šeit ir dibināts viens no senākajiem – benediktīniešu ordenis. Te svētais Benedikts sarakstīja savu pirmo regulu. „Lūdzies un strādā”. Benediktīniešu ordenis ir būtiski ietekmējis visu kristīgo kultūru. Tas ir dāvājis Baznīcai 20 pāvestus, simtiem kardinālu un tūkstošiem bīskapu. Baznīca ir mantojusi benediktīniešu pārrakstītās grāmatas. Tāpat mūku darbs ir sekmējis Eiropas saimniecisko attīstību.
Pēc Sv. Mises, devāmies tālāk uz Abruzzo reģionu, pilsētu Pescara Adrijas jūras krastā. Šajā apkaimē ir daudz katoļiem nozīmīgu svētvietu. Piemēram, Lančano pilsēta, kur 8. gs. notika Euharistiskais brīnums – Sv. Mises laikā priesterim, kurš nebija drošs savā ticībā, izsakot konsekrācijas vārdus, hostija viņa plaukstās pārvērtās par īstu miesas gabaliņu un vīns biķerī – piecos dažāda izmēra asins recekļos. Arī tagad šis brīnums ir aplūkojams baznīcas galvenajā altārī. Stiprināti ticībā un mīlestībā uz Euharistisko Jēzu, turpinājām ceļu…
Mūsu svētceļojuma maršrutā bija vēl viena svētvieta – San Džovanni Rotondo. Mēs apciemojām sv. Pio no Petrelčinas. 1910. gadā Pio tika iesvētīts par priesteri franciskāņu ordenī. Vājā veselība viņam palīdzēja garīgi nobriest, bet pārbaudījumos iemācījās pilnīgi paļauties uz Dieva gribu. 1916. gadā tēvs Pio tika nosūtīts uz San Džovanni Rotondo klosteri. Divus gadus vēlāk viņš saņēma Jēzus ciešanu stigmātus. Turpmāk tēvam Pio bija jāpacieš asiņojošo brūču sāpes, medicīniskās pārbaudes, ļaužu pūļi, Baznīcas autoritāšu piesardzības pasākumi, tomēr, neraugoties uz visiem pārbaudījumiem, viņš saglabāja paklausību un pazemību. Tūkstošiem svētceļnieku ik gadus ieradās San Džovanni Rotondo, lai izsūdzētu grēkus un piedalītos tēva Pio svinētajās Sv. Misēs, jo šajā cilvēkā viņi atrada patiesu Dieva žēlsirdības liecinieku, kurā dega mīlestība uz Dievu un cilvēkiem. Mūsu bīskapi un priesteris tēva Pio baznīcā svinēja Sv. Misi, kurā kopīgi lūdzās, lai mums būtu drosme nepagurt iet pa savu ceļu pretī svētumam, pretī mūžībai kopā ar mīlošo Dievu.
Pēdējā svētceļojuma dienā, nosvinējuši svētdienas Euharistiju „La Madonna Sette Dolori” kapelā, pa kalnu ielejām, caur tuneļiem un pār tiltiem braucām uz Romas lidostu, lai atgrieztos mājās – Latvijā. Tā bagātība, ko redzējām, izdzīvojām un paņēmām līdzi, lai vairojas un dod augļus šeit mūsu zemes Baznīcai! Jo to, ko esam saņēmuši, neviens mums nevar atņemt. Neliksim sveci zem pūra, bet liecināsim par Kristu, kurš ir iemīlējis mūs līdz galam!
Māsa Joannes. Katoļu Baznīcas Vēstnesis
