Izlīgums un vienotība
Tie ir divi atslēgas vārdi, kas raksturo vispasaules Pareizticīgo baznīcu Koncilu, kas norisinājās Grieķijas salā Krētā no 19. līdz 26. jūnijam. Diemžēl ilgi gaidīto un kopš 1961. gada gatavoto Koncilu raksturo arī pretrunīgi vērtējamā dažu pareizticīgo baznīcu, piemēram, Krievijas Pareizticīgās (Maskavas patriarhijas) baznīcas, atteikšanās piedalīties.
No četrpadsmit autokefālajām pareizticīgajām baznīcām Koncilā piedalījās desmit (pareizticīgo patriarhāts, Aleksandrijas patriarhāts, Jeruzalemes patriarhāts, Serbijas, Rumānijas, Grieķijas, Kipras, Albānijas, Polijas, Slovākijas baznīca), bet nepiedalījās četras (Maskavas, Gruzijas, Bulgārijas un Antiohijas baznīca). Debates bija ļoti intensīvas, un pilnsapulces gaitā tika parakstīti svarīgi dokumenti, starp tiem – noslēguma dokumenti: Koncila enciklika un gala ziņojums, kurā apkopotas un sintezētas enciklikā skatītās tēmas.
Koncila uzmanības centrā bija Pareizticīgo baznīcu savstarpējā vienotība, veidojot ceļu, kas izvestu cauri mūsdienu laikmeta izaicinājumiem. Kopumā dokumentu saturs par tādiem jautājumiem kā vide, imigrācija, globalizācija, dialogs starp kristīgajām tradīcijām, reliģijām, ģimene saskan ar pāvesta Franciska mācību. Šajā ziņā, šķiet, īpaša nozīme bija beidzot nostiprinātajai sapratnei starp Konstantinopoles ekumenisko patriarhu Bartolomeju un Svēto Krēslu, tāpat arī nesenajai pāvesta Franciska un Krievijas Pareizticīgās baznīcas galvas Kirila tikšanās. Nav nejaušības, ka dažādo Koncila tekstu vidū viens veltīts tieši attiecībām ar citām kristīgajām tradīcijām.
Ievērojama uzmanība Koncilā tika veltīta krīzei Tuvajos Austrumos, šī reģiona kristiešu un visu iedzīvotāju drāmai. Koncilā skarto tēmu komplicētība un daudzveidība ar laiku tiks skatīta padziļināti, taču jau šobrīd, balstoties uz visu Krētā klātesošo Pareizticīgo baznīcu līderu apstiprināto noslēguma dokumentu, varam sniegt nelielu pārskatu par būtiskākajiem jautājumiem.
Visupirms skaidri tika izvirzīts vienotības jautājums: “Svētā un lielā Koncila galvenā prioritāte – kā lasām noslēguma vēstījumā – ir pasludināt vienotību Pareizticīgo baznīcu starpā. Dibinātai uz Euharistiju un bīskapu apustulisko pēctecību, jau pastāvošā vienotība ir jāstiprina un tai jānes jauni augļi.” “Pareizticīgo baznīcas, tiek teikts, pauž savu vienotību un katolicismu Koncilā. Konciliaritāte caurstrāvo to organizāciju, tajā tiek pieņemti lēmumi un nosprausts tālākais ceļš.”
Dialogs, ētika un vide
Joprojām ļoti svarīgs ir dialogs starp Pareizticīgo baznīcām un citām kristīgajām tradīcijām. Vienlaikus uzsvērts, ka “fundamentālisma izvirdumi dažādās reliģiskajās tradīcijās ir slimīga reliģiozitātes izpausme. Starpreliģiskais dialogs būtiski veicina savstarpēju uzticēšanos, mieru un izlīgumu”. Jautājumā par kristīgās ticības attieksmi pret zinātni Pareizticīgo baznīcas “izvairās zinātniskos pētījumus ņemt savā pārraudzībā un neieņem savu nostāju visos zinātnes jautājumos”, taču uzsver, ka zinātne nespēj atbildēt uz eksistenciālajiem pamatjautājumiem par dzīves un pasaules jēgu. Šajā ziņā “Pareizticīgo baznīcas atbalsta kristīgajā ētikā un patristikas mācībā balstīto bioētiku. Respektējot zinātnisko pētījumu brīvību, vienlaikus Pareizticīgo baznīcas brīdina par zinātnes sasniegumu radītām briesmām un atgādina par cilvēka cieņu un viņa dievišķo likteni”.
Nozīmīga vieta dažādos dokumentos ierādīta arī vides jautājumiem un ar radības aizsardzību saistītām problēmām. Konstantinopoles patriarhs Bartolomejs jau labu laiku ir jūtīgi reaģējis uz šiem jautājumiem, un nu viņam pievienojies arī Francisks ar savu “zaļo” encikliku “Laudato si”. “Pašreizējā ekoloģiskā krīze,” lasām, “acīmredzami ir saistīta ar garīgajiem un ētikas uzskatiem. Tā sakņojas iekārē, alkatībā, egoismā, tas viss novedis pie nesaprātīgas dabas resursu izlietošanas, kaitīgajām emisijām, pie gaisa piesārņojuma un klimata sasilšanas.” Tādēļ par vērtīgu tiek uzskatīta izvēle, kas iet pret straumi, tāda kā atteikšanās no hiperpatēriņa – sava veida atturēšanās no patērēšanas. Dokumentā tiek dota vieta askētiskai ētikai, raugoties uz nākamajām paaudzēm, kurām tālāk tiks uzticēta radība. Šādā aspektā tā ir cieši saistīta ar ekonomikas šķietamo visvarenību: “Pareizticīgo baznīcas – skaidro dažādi kristīgie līderi – iebilst pret ekonomikas pieņemšanu par kaut ko autonomu no cilvēku pamatvajadzībām un tās kļūšanu par pašmērķi. Cilvēces progress nav saistīts vienīgi ar dzīves līmeņa pieaugumu vai ekonomikas attīstību uz garīgo vērtību rēķina.”
“Pareizticīgo baznīcas – teksts papildina, – nejaucas politikā. To balss paliek diskrēta, bet arī pravietiska un atbalsta cilvēku vajadzībām atbilstošu iejaukšanos. Reaģējot uz politiskajām un sociālajām krīzēm, politikas uzmanības centrā ir cilvēktiesības, kuru mērķis ir aizstāvēt pilsoņus no valsts varas patvaļas.” Paturot to prātā, Pareizticīgo baznīcu vadītāji uzsver, ka ir svarīgi garantēt katru reliģiskās brīvības aspektu, sākot no indivīda sirdsapziņas līdz kulta brīvībai. Izcelto jautājumu vidū, protams, ir arī situācija Tuvajos Austrumos, kristiešu, citu minoritāšu, kā arī visu reģiona iedzīvotāju ciešanas. Dokumentā viņiem visiem tiek pieprasītas vienādas tiesības.
Tuvie Austrumi un migrācija
“Ļoti īpaši Pareizticīgo baznīcas – kā apliecināts gala ziņojumā, – pauž bažas par kristiešu un arī citu vajāto minoritāšu situāciju Tuvajos Austrumos.” Tās aicina valdības šajā reģionā aizstāvēt pareizticīgos un citus kristiešus, tāpat arī visas reģiona tautas, kurām ir neaizskaramas tiesības dzīvot viņu izcelsmes valstī kā pilsoņiem ar vienlīdzīgām tiesībām: ”Koncils aicina visas iesaistītās puses neatlaidīgi strādāt un pielikt visas pūles, lai atrisinātu bruņotos konfliktus Tuvajos Austrumos, lai tos izbeigtu un ļautu savās mājās atgriezties tiem, kuri no tām padzīti.” Dokuments vēršas pie civilajām iestādēm, iedzīvotājiem un pareizticīgajiem kristiešiem valstīs, kurās vajātie meklē patvērumu, aicinot darīt visu iespējamo, lai tos uzņemtu.
Visbeidzot, starp dažādajiem mūsdienu pasaules radītajiem izaicinājumiem tiek minēta arī arvien uzbrūkošākā sekularizācija. Šajā ziņā tiek skaidrots, cik netaisni un nepamatoti ir apvainot Pareizticīgo baznīcu konservatīvismā pret progresu; kristīgās sabiedrības nes sev līdzi ne vien neizdzēšamas Pareizticīgo baznīcas ieguldījuma pēdas kultūras mantojumā, bet arī sekmē attīstību un civilizāciju. Dokumentā būtiska vieta ierādīta arī ģimenei, kas ir ne vien sociāls, bet arī ticības princips.
Kā viena no mūsu laiku raksturojošām problēmām uzsvērta imigrācijas tēma, ar kuru sabiedrībai ir jāsaskaras. “Nekontrolējamā bēgļu un imigrantu krīze mūsdienās ekonomisku, politisku un klimatisku apsvērumu dēļ nemitīgi aug un ir pasaules uzmanības centrā. Pareizticīgo baznīcas joprojām tos, kas izdzīti, apdraudēti un ir vajadzībās, uzlūko saskaņā ar Kunga vārdiem: “Jo Es biju izsalcis un jūs devāt man ēst; Es biju izslāpis, un jūs devāt man dzert; Es biju svešinieks, un jūs mani uzņēmāt. Es biju kails, un jūs mani apģērbāt; Es biju slims, un jūs mani apraudzījāt; Es biju cietumā, un jūs nācāt pie manis.” (Mt 25, 35–36) Pareizticīgo baznīcas filantropija nekad nav aprobežojusies ar gadījuma rakstura žēlsirdības izrādīšanu nabagiem un cietējiem, tā visos laikos cenšas novērst iemeslus, kas izraisījuši šīs sociālās problēmas.”
Sagatavots pēc ārvalstu mediju resursiem
