Uz Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem Aglonā ir ieradusies 31 svētceļnieku grupa, kas šodien, 14. augustā, par savu ceļu uz svētvietu pastāstīja svētceļnieku Svētajā Misē. Svētceļnieku rindās ir gan Latvijas iedzīvotāji, gan arī citu valstu pārstāvji, kas uz Aglonu devās kājām, ar stopiem, ar velosipēdiem, kā arī kā gandarītāji, kas nāca kājām, visas nepieciešamās mantas nesot uz muguras.
Pirmo reizi uz Aglonu šajā gadsimtā devās svētceļnieki no Tukuma draudzes. Viņi nogāja 320 km. Viena no gados jaunākajām grupām ir Bebrenes svētceļnieki. Viņu vidū 60% gājēju bija bērni un jaunieši. Tāpat 50% no svētceļniekiem bija bērni un jaunieši apvienotajā Rīgas Katoļu ģimnāzijas un Liepājas Katoļu pamatskolas grupā, kas mēroja ceļu no Ludzas. Kājām uz Aglonu devās arī Nacionālo bruņoto spēku karavīri, kuru devīze ceļā bija: “No raining no -training”.
Daži svētceļnieki mājās nebija atstājuši arī savus mazos bērnus, tāpēc atsevišķās grupās bija pat dažus mēnešus veci bērni. Vecākie ceļa uz Aglonu mērotāji atsevišķās grupās bija sasnieguši 75 gadu vecumu. Kopumā lielākajās svētceļnieku grupās bija līdz 100 cilvēku. Savukārt kopā ar krāslaviešiem uz Aglonu nāca arī viens suns.
Svētceļnieku Svētā Mise lietus dēļ šoreiz tika svinēta bazilikas telpās, to celebrēja kardināls Jānis Pujats. Sprediķa laikā, uzrunājot sanākušos svētceļniekus, kardināls atgādināja par šodien svinamajiem svētkiem – svētā Meinarda dienu. Viņš norādīja uz atsevišķiem pieturpunktiem svētā Meinarda dzīvē. Viņš atgādināja, ka Ikšķile var lepoties, jo no turienes ticība izplatījās pārējā Latvijā, kā arī tāpēc, ka šai vietā atradās pirmā mūra baznīca Latvijā. “Viņa miermīlīgā darbība vainagojās ar panākumiem,” sacīja J. Pujats. Viņaprāt, Meinards ir sava veida Ikšķiles goda pilsonis un patrons, par ko liecina tur uzstādītais svētā Meinarda piemineklis.
Sprediķa turpinājumā kardināls norādīja uz gadsimtiem koptajām kristiešu vērtībām, pie kurām jāatgriežas, lai atveseļotu mūsdienu sabiedrību, kā arī aicināja uzticīgi sekot Kungam ik dienu. “Mūsu dzīve, salīdzinot ar mūžību, ir viens mirklis, tāpēc jābrīnās, ka pasaule kā akla iet pretī iedomātai nebūtībai. Ticīgajam ir divas iespējas […] – ceļš uz elli vai debesīm, bet neticīgie kļūdās […].” Viņš uzsvēra, ka visiem jācenšas un jātiek debesīs, taču, lai to panāktu, ir jāiegulda lielas pūles.
LRKB IC; Foto: Anita Sosnare
