Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča sprediķis ekumeniskajā dievkalpojumā Rīgas Domā 2016. gada 21. augustā, Latvijas neatkarības de facto atjaunošanas 25. gadadienā
1991.gada 21.augusts bija pagrieziena punkts mūsu valsts vēsturē, jo, Augstākajā padomē pieņemot konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, tika ielikti pamati Latvijas neatkarības de facto atjaunošanai. Līdz ar to savu juridisko spēku Latvijā zaudēja PSRS likumi un mēs lēnām, bet neatlaidīgi atgriezāmies brīvu un demokrātisku valstu saimē. Konstitucionālais likums balstās uz aksiomu, ka Latvijas Republika ir valsts, kas atzīst un īsteno demokrātiskas tiesiskas valsts standartus – cilvēktiesības, varas dalīšanu, privātīpašuma aizsardzību un tirgus ekonomiku. Tieši atsaucoties uz 21. augustā pieņemto likumu, citas valstis atzina Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Šodien aprit 25 gadi kopš ejam pa šo neatkarības ceļu, būdami cieši saistīti ar to valstu saimi, kuras ir izvēlējušās Rietumu demokrātijas modeli. Šai laikā esam iestājušies NATO un ES, PTO un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (OECD), un pamatoti varam lepoties ar sasniegumiem mākslā, kultūrā, medicīnā un sportā, kā arī dažās zinātnes un uzņēmējdarbības jomās. Pateicoties ES struktūrfondu naudai, esam atjaunojuši ceļus, tiltus un infrastruktūru. Dalība Rietumu pasaules starptautiskajās struktūrās mums kalpo kā spēcīgs stimuls cīņā ar korupciju, palīdz veidot un nostiprināt pilsonisko sabiedrību.
Tomēr ne viss ir gājis un iet tik spoži, kā bijām cerējuši sākumā. Izrādās, ka arī Rietumu demokrātiju piemeklē dažādas krīzes un satricinājumi. Pievēršoties pēdējā gada satricinājumiem Eiropā, ir jāmin trīs – bēgļu krīze, terora akti un Brexit. Katrs no tiem norāda uz kādu problēmu un nes sevī izaicinājumus. No tā, kā mēs spēsim uz tiem atbildēt, ir atkarīgs, vai mūsu valsts nams stāvēs stingri, vai arī sāks šūpoties. Latviešiem ir šāds teiciens: labs saimnieks ragavas gatavo vasarā. Vērojot notikumus Rietumeiropā, ir skaidri redzams, ka ir bijušas problēmas gan ar likumdošanu attiecībā uz negodprātīgajiem iebraucējiem, gan arī attiecībā uz esošās likumdošanas piemērošanu konkrētajās dzīves situācijās, kas radīja visatļautības un nekontrolētu atvērto durvju iespaidu.
Attiecībā uz islāma fundamentālistu veiktajiem terora aktiem – jau atskan balsis, kas apgalvo, ka pēc nacisma un komunisma Eiropu apdraud trešais totalitārisms – islāmiskais terorisms, kas nelietīgi izmanto Dieva vārdu, lai nogalinātu nevainīgus cilvēkus. Arī mums ir jābūt sagatavotiem ārkārtas situācijām – tas attiecas uz attiecīgajiem glābšanas un palīdzības dienestiem, kā arī slimnīcām. Ir jājautā: vai mums ir izstrādāts atbilstošs Aizsardzības un Veselības ministriju sadarbības plāns ārkārtas situācijām?
Līdz Brexit Eiropā valdīja uz apvienošanos vērstas tendences, tagad nopietni jāsāk rēķināties arī ar centrbēdzes spēkiem un jāizdara atbilstoši secinājumi. Cik var noprast, kaut kur ir pārforsēts ar unifikāciju un cilvēkos radusies apdraudētības izjūta, kas ir izraisījusi šo pretdarbību. Arvien skaidrāk ir redzams, ka cilvēki dažādajās Eiropas valstīs nevēlas atteikties no savas nacionālās identitātes, valodas, kultūras, ka viņi paši vēlas būt noteicēji savā zemē.
Eiropā ir novērojama nedrošības sajūta par nākotni, tās izpausme ir demogrāfiskā krīze, ko daži pat sauc par pašnāvību. Tas vistiešākajā veidā skar arī Latviju, turklāt divu iemeslu dēļ – mūsu dzimstības līmenis ir ļoti zems, un iedzīvotāji pamet valsti darba vai vienkārši labākas dzīves meklējumos. Runājot par cēloņiem – te lielākais izaicinājums ir taisnīga ienākumu un nodokļu sadale, tā ir darba iespēju visiem sabiedrības locekļiem un taisnīga atalgojuma nodrošināšana. Nepilnības šai jomā bija galvenais iemesls tik masveidīgai cilvēku aizplūšanai no Latvijas. Protams, te jāmin arī tādi iemesli kā neticība tam, ka es, konkrētais cilvēks, varu kaut ko mainīt šai valstī, ka ar mani rēķinās.
Runājot par zemo dzimstības līmeni, ir jānorāda, ka svarīga loma ir ģimenes politikai, kas tiek īstenota valstī. Cita starp, ir ļoti bīstami un postoši atraut seksualitāti no cilvēka personas integritātes, tātad no cilvēka dvēseliskās un garīgās dimensijas, kā arī dzīvības tālāknodošanas. Tad, kad seksualitāte tiek atrauta no garīgās dimensijas, pirmslaulību un ārlaulību attiecības viegli kļūst par normu, izzūd pietāte un apziņa, ka laulība un cilvēka auglība ir kaut kas svēts, ka tas ir normālais ceļš pretī piepildītai, jēgpilnai dzīvei. Te ļoti svarīga loma ir izglītībai, šā vārda visplašākajā nozīmē – kā ģimenes un auglības tēma tiek prezentēta ne tikai skolu izglītības programmās, bet arī masu saziņas līdzekļos, mākslā un literatūrā, teātrī un kino.
Kas ir vajadzīgs, lai mūsu valsts stāvētu uz klints, lai cilvēki nedzīvotu ar nedrošības izjūtu un bailēm par rītdienu? Es domāju, ka ikviens no klātesošajiem vēlētos dzīvot valstī, kuras pamati ir celti uz klints. Lai tā notiktu, ir vismaz divi nosacījumi. Viens – atzīt to, ka mūsu prāts ir spējīgs izzināt patiesību, to kopīgi meklēt un tad pie tās turēties. Tas nozīmē arī atzīt, ka cilvēka brīvībai ir robežas, pretējā gadījumā notiek tas, ko piedzīvojām pagājušajā gadsimtā – divus pasaules karus un divus totalitārismus. Otrs – respektēt to patiesību, kas mums ir dota no augšas, dievišķo atklāsmi. Uz ticības un prāta harmoniskas sintēzes ir celti Eiropas pamati un no turienes tā ir smēlusies savu spēku. Islāma fundamentālisti – tas ir piemērs, kad ticība nomāc prātu. Savukārt agresīvais un totalitārais sekulārisms ar tā dažādajām pārmērībām morāles jomā parādās tad, kad prāts atsakās no ticības.
Ticības gaismā Eiropas problēmu sakne ir viena – tas ir ļaunums, kas izriet no cilvēka brīvības ļaunprātīgas vai vieglprātīgas izmantošanas, Bībele sauc to par grēku. Svētajos Rakstos lasām, ka grēka spēks ir Likums. Ko tas nozīmē? To var paskaidrot sekojoši: kamēr cilvēks dzīvo bez likuma, viņš neapzinās, kas ir labs un ļauns, un no viņa nevar prasīt atbildību. Kā mazs bērns – kamēr nav informēts, nesaprot, ko dara. Dievs iesākumā iedeva cilvēkam tikai vienu bausli: tev nebūs ēst no labā un ļaunā atziņas koka augļiem. Vēlāk tas tika precizēts 10 baušļos, bet Jaunajā Derībā atkal sintezēti divos – Dieva un tuvākā mīlestības – baušļos. Skatoties caur sākotnējā, vēl paradīzē dotā baušļa prizmu, varam tos pārformulēt šādi: nepārbīdi manis atklātās labā un ļaunā robežas; pieņem manu autoritāti, uzticies man.
Protams, ar varu nevienam baušļus nevar uzspiest. Tomēr gadījumā, kad valstis, atsaucoties uz vairākuma viedokli, ieved likumus, kuri ir klajā pretrunā Dieva atklātajām labā un ļaunā robežām, ar 10 baušļiem, tad iznīcības un trausluma, nedrošības un apjukuma dimensija sabiedrībā strauji pastiprinās. Sāk ļodzīties valsts pamati, jo vairs nav vienojošo vērtību. Kā var pārvarēt šo iznīcības spēku, mūsu individuālo un sabiedrības trauslumu, kas darbojas mūsos? Svētajos Rakstos atrodam īsu, skaidru un kodolīgu atbildi: “Pateicība Dievam, kas mums ir devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.”
Jēzus Kristus persona ir atbilde uz mūsu problēmām, uz mūsu trausluma un ievainojamības problēmām. Kādā veidā? Jo Jēzū Kristū satiekas redzamais un neredzamais, dievišķā pasaule un šīs zemes realitāte. Ja nākam Viņam tuvāk, ja iepazīstamies ar Viņa ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpumu, tad atklājam, ka tam ir cieša saistība ar mūsu ievainojamības problēmu, ar grēka spēka problēmu mūsu dzīvē. Kristus nāve un augšāmcelšanās, ja mēs ticībā pieņemam, ka tai ir saikne ar mūsu grēku un vājumu, pārvar mūsu trauslumu un atbrīvo mūs no grēka varas. Tad šis dzelonis tiek rauts ārā un mēs esam atbrīvoti. Jēzus nāve un augšāmcelšanās ir pretlīdzeklis, kas neitralizē grēka varas indi manā un sabiedrības dzīvē.
Jautājums – kā pie tā nonākt, lai tā ir realitāte manā dzīvē. Tam ir divi būtiski priekšnosacījumi. Pirmais solis ir atzīt savas kļūdas, izlīgt ar Dievu, saviem tuvākajiem un sevi, ar savas dzīves vēsturi, neveiksmēm.
Otrais solis ir ieaicināt Jēzu, kurš ir augšāmcēlies, savā sirdī. Lai atdodam sevi Dieva rīcībā bez bailēm un paļāvībā, ka tā ir labākā izvēle manā dzīvē. Aicinu, lai ikviens meklē savu īsto vietu Dieva plānā un veltī Viņam sevi. Gan jau Viņš zinās, ko jums ieteikt darīt un kā īstenot sevi. Tas ir process, ceļš. To labi izsaka Evaņģēlija vārdi: “Svētīgi tie, kas klausās Dieva Vārdu un to sargā!” Tad, kad katru dienu cenšamies Dieva Vārdu klausīties un to īstenot, mūsu iekšējais cilvēks nostiprinās, un iznīcības, apjukuma, neskaidrības, ievainojuma un vieglās aizvainojamības dimensija mūsu iekšienē iet mazumā. Mūsu dzīves pamati, iekšējie dvēseles pamati, nostiprinās. Tas ir vajadzīgs ikvienam no mums, tas ir vajadzīgs mūsu valstij, Latvijai. Dievs svētī Latviju, āmen!
