4. septembrī Romā notiks Mātes Terēzes no Kalkutas kanonizācijas svinības. Šī svētā mums ir atstājusi skaistu dzīves piemēru, kā mūsdienu pasaulē bez kompromisa sekot Jēzum Kristum.
Māte Terēze ir dzimusi 1910. gada 26. augustā Skopjē, kas šodien ir Maķedonijas republikas galvaspilsēta. Viņas vecāki, Nikola un Drana Bojadžiu, bija dedzīgi katoļi no Albānijas. Vecāki viņu nokristīja nākošā dienā pēc piedzimšanas un deva viņai vārdu Gondža Agnese. Vārds „Gondža” albāņu valodā nozīmē „pumpurs”. Viņa bija jaunākā no pieciem bērniem. Viņas vecākā māsa Age bija septiņus gadus, bet brālis Lāzars divus gadus vecāki. Vēl divi bērni nomira jau bērnībā.
Bojadžiu bērnu dzīve bija patīkama. Tēvs bija tirgotājs, un viņam piederēja veikals netālu no mājām. Viņš bija arī cienīts pilsētas padomes loceklis. Māte, kuru viņi sirsnībā sauca par „Nane Loke” (albāniski – manas dvēseles māte), patiešām bija Bojadžiu ģimenes dvēsele. Viņa bija dievbijīga un jau no visagrākās bērnības mācīja savus bērnus lūgt, pazīt un mīlēt Dievu. No mātes viņi iemācījās arī, ko nozīmē mīlēt savu tuvāko: neviens, kas lūdza viņai palīdzību, nekad netika noraidīts. Nane Loke bija stingra pret saviem bērniem, jo viņa tos mīlēja un gribēja, lai tie izaugtu labi un taisnīgi. Viņa neļāva bērniem runāt sliktu par citiem. Viņa mācīja tiem taupīt lietas un laiku, nekad nemelot un rūpīgi izvēlēties sev labus draugus.
Kad Gondžai bija deviņi gadi, tēvs pēkšņi nomira. Ģimene nekad vēl nebija izjutusi tādas ciešanas un skumjas. Turpmākie mēneši un gadi viņas mātei bija ļoti smagi. Dranai bija jāatrod veids, kā sagādāt pārtiku, apģērbu un visu nepieciešamo, kā gādāt par bērnu izglītību. Viņa sāka izšūt un pārdot izšuvumus. Pateicoties prasmei un smagam darbam, viņa nopelnīja pietiekami, lai nopirktu visu ģimenei vajadzīgo. Šie grūtie laiki vēl vairāk savstarpēji tuvināja viņu un trīs bērnus, un, neskatoties uz visu, viņi bija laimīga ģimene.
Gondža bija sprigana, glīta meitene, centīga un strādīga. Viņai sevišķi patika lasīt, dziedāt un tēlot. Gondža un viņas māsa Age bija galvenās dziedātājas Vissvētākās Sirds baznīcas korī. Gondža kopā ar māti gandrīz katru dienu gāja uz baznīcu lūgties. Viņas Dieva mīlestība aizvien pieauga, viņa vēlējās, lai visi tāpat kā viņa iemīlētu Dievu un kļūtu tikpat laimīgi kā viņa.
Divpadsmit gadu vecumā Gondža pirmo reizi savā sirdī sadzirdēja, ka Dievs aicina sekot Viņam. Pēc gadiem, kad cilvēki viņu iztaujāja, viņa teica: „Es zināju, ka mansaicinājumsir nabagie. Es gribēju būt misionāre, es gribēju doties prom un sniegt Kristus dzīvību ļaudīm misiju zemēs”. Astoņpadsmit gados viņa sajuta, ka pienācis laiks darīt to, ko Dievs no viņas prasa. Viņa uzrakstīja vēstuli Vissvētākās Jaunavas Marijas kongregācijai („Loreto māsām”), lūdzot uzņemt viņu. Viņa izvēlējās tieši šīs mūķenes tāpēc, ka viņām bija misija Indijā. Bija tik sāpīgi atstāt māti, kuru viņa no sirds mīlēja un kura viņai bija tik tuva! Māte deva viņai padomu: „Liec savu roku Jēzus rokā un ej ar Viņu, atstājot visus, un nekad neskaties atpakaļ!” 1928. gada septembrī, pēc asarām slacītas atvadīšanās stacijā viņa drošsirdīgi devās ceļā uz Retfarnhemas abatiju Dublinā, Īrijā. Tur viņa pavadīja divus mēnešus, mācoties angļu valodu, un saņēma arī jaunu vārdu – māsa Terēze – kā zīmi, ka viņa uzsāk jaunu dzīvi. Šī jaunā dzīve jaunā zemē tālu prom no ģimenes nebija viegla, bet māsa Terēze sirdī juta dziļu prieku un mieru.
No Īrijas māsa Terēze kopā ar vēl trim jaunām māsām iekāpa kuģī, kam vajadzēja viņas aizvest uz Loreto klosteri Bengālijā. Šo ilgo ceļu viņas uzsāka 1928. gada decembra sākumā un kuģoja pa Vidusjūru, caur Suecas kanālu uz Sarkano jūru. Beidzot viņas sasniedza Indijas okeānu. Pēc apstāšanās Kolombo un Madrasā viņas 1929. gada 6. janvārī sasniedza Kalkutu. „Tā bija neaprakstāma laime, kad mēs izkāpām uz Bengālijas zemes”, rakstīja māsa Terēze.
Māsa Terēze tika nosūtīta uz Dardžīlingu. Tur viņa kā novice pavadīja divus gadus, lūdzoties, mācoties un gatavojoties savai mūķenes dzīvei. Viņai vajadzēja apgūt arī vietējo ļaužu valodas. Bengāļu un hindi valodas viņai labi padevās. Beidzot pienāca lielā diena, kad viņa varēja atdot savu dzīvi Dievam. 1931. gada 25. maijā speciālā ceremonijā māsa Terēze deva savus pirmos solījumus. Viņa apsolīja Dievam, ka dzīvos nabadzībā, šķīstībā un paklausībā, ka veltīs sevi bērnu mācīšanai. Tie bija pagaidu solījumi, uz vienu gadu, pēc tam viņa tos atkal atjaunotu. Māsa Terēze nēsāja garu melnu habitu un saņēma arī melnu plīvuru, lai apsedzot savu galvu, parādītu, ka ir veltījusies Dievam. Viņa teica: „Tā bija manas dzīves vissvarīgākā diena – diena, ar kuru es sāku pilnībā piederēt Kristum.”
Drīz pēc savu pirmo solījumu došanas māsa Terēze tika nosūtīta uz Entalli Loreto klosteri Kalkutā. Viņa mācīja ģeogrāfiju un katehismu Bengāļu Sv. Marijas skolā. Viņa bija lieliska skolotāja, stingra, bet ļoti laipna, skolēni viņu mīlēja. Fizkultūras laikā viņa ierādīja meitenēm dažas spēles, piemēram, basketbolu, pamācīja, kā mest bumbu, kā skriet uz ātrumu. Dažreiz viņai nācās risināt arī nesaskaņas, kas bērniem radās spēļu laikā. Māsai Terēzei patika stāstīt bērniem par Dievu, par to, cik ļoti Viņš tos mīl. Viņa mācīja bērniem, cik vērtīgi ir uzupurēties, lai atbildētu uz Dieva mīlestību. Dažreiz, kad kādi viņas skolēni bija brīvi, māsa veda tos uz graustiem apciemot nabagos. Viņi bieži dalījās savos našķos ar trūcīgajiem bērniem.
Māsa Terēze mīlēja savu aicinājumu. Un tā, pēc sešiem gadiem, 1937. gada 24. maijā, 27 gadu vecumā viņa salika savus galīgos solījumus. Šoreiz viņa solīja Dievam dzīvot nabadzībā, šķīstībā un paklausībā visu atlikušo mūžu. Tagad vairs nekāda atkāpšanās nebija iespējama. Visai viņas dzīvei bija jābūt „pilnībā vienīgi Jēzum”. No šīs dienas viņu vairs nesauca par māsu Terēzi, bet par Māti Terēzi.
Viņa turpināja mācīšanu un 1944. gadā kļuva par Sv. Marijas skolas direktori. Viņai bija jāatbild arī par Sv. Annas Meitām, ar Loreto kongregāciju saistītu indiešu mūķeņu kopienu. Māte Terēze bija strādīga un prata organizēt lietas. Viņai bija laba humora izjūta, viņa priecīgi darīja savus darbus, bija ļoti devīga – šķita, ka vienmēr pamana citu vajadzības, bet par savām neliekas ne zinis. Māsas arī pamanīja, cik ātri viņa visu dara. Viņas gan nezināja, ka jau 1942. gadā Māte Terēze bija devusi privātu solījumu Dievam – nekad neatteikt Dievam, lai ko Viņš arī neprasītu. Māte Terēze tik ļoti mīlēja Dievu, ka vienmēr gribēja Viņam atbildēt ar „jā”, pat ja tas bija grūti, un visu, ko Viņš prasīja, gribēja izdarīt cik ātri vien iespējams.
Kā Loreto mūķene Māte Terēze bija ļoti laimīga. Viņa mīlēja savas māsas un darbu ar bērniem. Drīz jau būtu divdesmit gadi, kopš viņas iestāšanās – cik ātri pagājis šis laiks! Un tad notika kas negaidīts. 1946. gada 10. septembrī Mātei Terēzei bija trīsdesmit seši gadi un viņa vilcienā brauca uz Dardžīlingu, lai izietu ikgadējās rekolekcijas, kur astoņas dienas pavadītu klusumā un lūgšanās. Vilcienā viņa piedzīvoja, ka Jēzus viņu uzrunāja. Viņš lūdza atteikties no visa, pat no Loreto, un sekot Viņam graustos, lai kalpotu Viņam, kalpojot cilvēkiem, kam nav nekā un neviena, cilvēkiem, kuri tik ļoti cieš – visnabadzīgākajiem no nabagajiem. Jēzum slāpa mīlēt un tikt šo cilvēku mīlētam. Tas bija jaunsaicinājums, „aicinājumsaicinājumā”. Māte Terēze zināja, ka tas ir Dievs, kas to prasa no viņas, un ka tam jābūt Viņa darbam. Un tomēr viņa baidījās – viņa nezināja, kā var izpildīt Jēzus gribu, bet, tai pašā laikā, viņa arī negribēja teikt Viņam „nē”.
Atgriezusies Kalkutā, Māte Terēze pastāstīja par saņemto atklāsmi savam garīgajam vadītājam tēvam Selestem Van Eksemam. Viņš ieteica gaidīt un lūgties. Vairāk nekā sešus mēnešus Māte Terēze turpināja saklausīt Jēzu, kas viņai teica: „Mana mazā – nāc, nāc, ienes Mani nabagu būdiņās! Nāc, esi Mana gaisma! Es nevaru turp iet viens – viņi Mani nepazīst – un tāpēc Mani nepieņem.” Viņai bija redzējums: ļoti nabadzīgu ļaužu un bērnu pulks sauc uz viņu: „Nāc, nāc, glāb mūs – ved mūs pie Jēzus!” Viņa redzēja arī Mariju, Jēzus māti, sakām viņai: „Nes Jēzu nabagajiem – nebaidies! Māci viņiem lūgties Rožukroni – ģimenes Rožukroni – un viss būs labi. Nebaidies! Jēzus un es, mēs būsim ar tevi un taviem bērniem.” Un viņa redzēja arī Jēzu Krustā. Viņš lūdza neatraidīt Viņu. Viņš gribēja, lai Māte Terēze dibina jaunu māsu kongregāciju, kas varētu saukties „Žēlsirdības misionāres” – tām būtu jānes Viņa mīlestība un līdzcietība nabagajiem graustos. Tēvs Van Eksems ieteica Mātei Terēzei par šo lietu parunāt ar Kalkutas arhibīskapu. Viņa uzrakstīja arhibīskapam Ferdinandam Perjē, cerot, ka uzreiz teiks savu „jā”, bet arī viņš ieteica gaidīt un lūgties. Māte Terēze gribēja uzsākt nekavējoties. Viņai bija tik grūti gaidīt! Bet viņa paklausīja. Un beidzot tomēr arhibīskaps bija drošs, ka viņas iedvesma nāk no Dieva. Pēc sarunas ar viņas Loreto priekšniecību arhibīskaps atļāva Mātei Terēzei izstāties un uzsākt šo jauno misiju.
1948. gada augustā Māte Terēze nomainīja savu melno Loreto habitu un plīvuru pret baltu kokvilnas sari ar zilām maliņām un atstāja Loreto klosteri. Tas bija visgrūtākais, ko viņai jebkad bija nācies darīt. Viņai šķita, ka atstāt Loreto ir pat grūtāk, nekā savulaik ģimeni! Visi Loreto – gan māsas, gan skolēni – bija šokā. Viņi neko nezināja par to, ko Māte Terēze bija piedzīvojusi un ko grib darīt. Viņi vēlēja viņai labu, bet – viņiem tik neizturami pietrūka Mātes Terēzes!
Māte Terēze, tagad 38 gadus veca, vispirms devās uz Patnu, lai apmestos pie Medicīnas misijas māsām – viņai bija no tām jāmācās ārstēt cilvēkus. Māsas iemācīja, kā kopt slimniekus un veikt injekcijas, kādas zāles palīdz dažādās slimībās, kā iztīrīt un pārsiet brūces. Tas viss viņai būs ļoti svarīgi, kad sāks darbu graustos.
1948. gada decembrī Māte Terēze pabeidza nepieciešamo slimnieku kopšanas apmācību un atgriezās Kalkutā. Viņai pašai nebija savas apmešanās vietas, tāpēc piebiedrojās „Mazajām nabago māsām” – katoļu mūķenēm, kuras rūpējās par nabadzīgiem veciem cilvēkiem. 21. decembrī Māte Terēze pirmo reizi devās uz Taltalu un sāka apmeklēt ģimenes un nabagos, kas dzīvoja uz ielas. Turpmākās dienās viņa devās uz Pan Baganas, Motidžhilas un Tildžalas graustiem, darot visu iespējamo, lai atvieglotu nabago ciešanas. Nabadzība un ciešanas, ko viņa redzēja šajos graustu rajonos, bija neaprakstāmas un satriecošas. Viņa tīrīja un pārsēja brūces, deva zāles tiem, kam varēja. Viņa saprata, ka šos nabaga cietējus varētu darīt laimīgus, ja tikai Dievs pilnīgāk ienāktu viņu dzīvēs. Jau 1949. gada janvāra pirmajā nedēļā Māte Terēze ar brīvprātīgo palīdzību bija atvērusi ambulanci un skolu Motidžhilā. Viņas pirmā „klase” bija ārā zem koka, tāfeles vietā skolēni rakstīja vienkārši uz zemes. Bet cik laimīgi bija bērni, ka varēja iet skolā!
Vienlaicīgi Mātei Terēzei bija jāatrod arī pašai savu apmešanās vietu. Viņa meklējot staigāja un staigāja, kamēr kājas nogurumā sāpēja. Tad viņa domāja par to, kā sāp nabagajiem, kad viņi meklē mājvietu, pārtiku un palīdzību. Mātei Terēzei vienatnē bija grūti. Brīžiem viņai pat gribējās atgriezties Loreto. Bet tad viņa atcerējās savu solījumu Dievam, un tas deva drosmi. Beidzot viņa atrada vietu Līča šķērsielā (Creek Lane) 14, „Gomesa brāļiem” piederoša nama augšstāvā. Māte Terēze tur apmetās 1949. gada februārī.
Viņa turpināja lūgt Jaunavu Mariju, Jēzus māti, sūtīt arī citas jaunas sievietes, kas varētu pievienoties šajās jaunajās gaitās. 1949. gada martā ieradās Subašini Dasa, viena no viņas bijušajām skolniecēm Sv. Marijas skolā, un pieņēma vārdu „māsa Agnese”. Nākošā bija Magdalēna Poltona, kura kļuva pazīstama kā „māsa Ģertrūde”. Turpmākajos mēnešos mazajai kopienai pievienojās vēl citas meitenes no Loreto, un 1950. gada jūnijā viņas bija jau divpadsmit. 1950. gada 7. oktobrī arhibīskaps Perjē oficiāli apstiprināja mazo „Žēlsirdības misionāru” kopienu kā Kalkutas arhidiecēzes kongregāciju. 1951. gadā māte Terēze pieņēma Indijas pilsonību, jo vēlējās, lai to cilvēku zeme, kuriem kalpo, būtu arī viņas zeme.
Kalpošana visnabadzīgākajiem no nabagajiem auga plašumā. Kā Jēzus to bija vēlējies, Māte Terēze kopā ar savām jaunajām līdzstrādniecēm ieveda Jēzu nabago „tumšajos un nelaimīgajos mitekļos”, tā atdodot to dzīvēm cerību un prieku. Māsas bija aizrautības un enerģijas pārpilnas. Neviens upuris viņām nebija par lielu. Māte Terēze atvēra jaunus centrus, kur nabagie varēja saņemt pārtiku un zāles, un graustu rajonos dibināja jaunas skolas nabagajiem bērniem. Mātei Terēzei katrs cilvēks bija Jēzus, kaut arī brīžiem Viņš bija grūti atpazīstams. Viņa bieži atgādināja māsām Jēzus vārdus no Evaņģēlija: „Ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.”
Piecdesmitajos gados uz Kalkutas ielām dzīvoja un mira tūkstošiem cilvēku. Māsas bieži atrada cilvēkus ar tārpu pilnām brūcēm, cilvēkus, kuru vēl dzīvo miesu grauza žurkas, cilvēkus, kuri mira vieni un neaprūpēti. Māte Terēze gribēja izveidot māju, kurā viņa varētu izmitināt šos slimos un mirstošos cilvēkus, aprūpēt viņus, lai tie varētu nomirt ar cieņu un mierā ar Dievu. Kalkutas pilsētas pašvaldība piešķīra viņai lietošanā vienu no Kali tempļa svētceļnieku patversmēm. 1952. gada 22. augustā māte Terēze Kaligatā atvēra pirmo māju mirstošajiem un nosauca to par „Nirmal Hridei”, kas nozīmē „tīrā sirds”. Viens no šīs mājas pacientiem teica: „Es dzīvoju uz ielas kā dzīvnieks, bet tagad es nomiršu šeit kā eņģelis, mīlēts un aprūpēts.”
Apmeklējot graustus, Māte Terēze un viņas māsas sastapa bērnus, kuri cieta no nepietiekama uztura, jo vecāki bija tik nabadzīgi, ka tiem nebija, ko ēst. Viņas sastapa arī bērnus bez vecākiem. Redzot šo bērnu postu, Māte Terēze atvēra namu, kurā varētu tos aprūpēt – tas bija pirmais Šišu Bhavan. Vēlāk viņa nodibināja arī centru lepras slimniekiem, kurā tie varēja saņemt zāles un tikt ārstēti.
Uz 1953. gadu māsu jau bija tik daudz, ka telpas Līča šķērsielā 14 kļuva par mazām. Pēc meklējumiem un ilgām lūgšanām Māte Terēze ieguva lielāku māju Apakšējā loka ceļā 54A (Lower Circular Road, vēlāk – A. J. C. Bose Road), un viņa ar māsām pārcēlās uz turieni. Šī māja ir kļuvusi par „Žēlsirdības misionāru” „Mātes māju” un kopš tā laika tūkstošiem meiteņu tajā ir dzīvojušas, lūgušās un gatavojušās kļūt par māsām.
Kad aizvien vairāk meiteņu turpināja pievienoties „Žēlsirdības misionārēm”, Māte Terēze sāka izvērst darbu arī ārpus Kalkutas. 1959. gada maijā viņa ar māsu grupu atvēra māju Ranči. Vēlāk mājas tika izveidotas vēl Deli, Bombejā un Džansi, pēc tam arī citur Indijā. 1965. gada 1. februārī jaunā kongregācija nonāca tiešā pāvesta pakļautībā. Tas nozīmēja, ka Māte Terēze varēja uzsākt misijas arī citās valstīs. Pirmā misija ārpus Indijas tika izveidota 1965. gada jūlijā Venecuēlā, un drīz vien misijas bija daudzās citās valstīs visā pasaulē.
Mātes Terēzes darbība strauji paplašinājās. Arī jauni vīrieši gribēja piedalīties šajā mīlošās kalpošanas darbā, un tā 1963. gadā darbu sāka „Žēlsirdības misionāru brāļi”. „Kontemplatīvo māsu” zars, kas varēja vairāk laika veltīt lūgšanām par nabagajiem, tika uzsākts 1976. gadā, bet „Kontemplatīvo brāļu” zars – 1979. gadā. Tad 1984. gadā tika dibināts „Žēlsirdības misionāru tēvu” zars priesteriem. Bet tas vēl nebija viss. Mātes Terēzes darbs iedvesmoja daudzus dažādu tautību un reliģiju cilvēkus, kuri gribēja piedalīties priekā, kalpojot nabagajiem – un tā jau 1969. gadā nodibinājās „Mātes Terēzes līdzstrādnieki”. Māte Terēze tāpat aicināja arī slimos un cietējus pievienoties, lūdzoties un upurējot savas ciešanas par māsām un viņu misijām. Vēlāk arī „Žēlsirdības laju misionāri” un „Corpus Christi kustība priesteriem” kļuva par lielās „Žēlsirdības misionāru” ģimenes sastāvdaļu. Un tā darbs caur Kalkutu izplatījās uz citām Indijas daļām, bet no Indijas – uz vairāk nekā 120 pasaules valstīm.
Mātes Terēzes žēlsirdības darbi aizvien vairāk pievērsa sev uzmanību, un viņa saņēma daudz dažādus apbalvojumus, pirmais no tiem bija Padma Šri 1962. gadā. Viņa saņēma Džavaharlala Neru balvu 1972. gadā un Bharat Ratna (Indijas dārgakmeni) 1980. gadā. Visa pasaule pamanīja Nobela Miera prēmiju, kuru viņa saņēma Oslo 1979. gada 10. decembrī. Viņa pieņēma šo prēmiju, tāpat kā visus citus apbalvojumus un pagodinājumus (un tādu viņas mūžā bija pāri par 700) nevis sev, bet nabago vārdā. Dažādas organizācijas sāka aicināt viņu braukt un teikt runas. Tas galīgi nebija tas, kas Mātei Terēzei varētu sagādāt prieku, bet – ja tas palīdz cilvēkiem tuvoties Dievam un pamanīt nabagos sev blakus, viņa labprāt devās ceļā.
Kādu rītu, kad Mātei Terēzei jau bija septiņdesmit trīs gadi, viņa sasitās, krītot no gultas. Tas notika 1983. gadā, kad viņa Romā apciemoja savas māsas. Māsas nogādāja viņu slimnīcā uz pārbaudi, un tad ārsti atklāja, ka viņai ir nopietnas problēmas ar sirdi. Viņa sāka lietot zāles, bet turpmākajos gados tik un tā pārcieta vairākas sirdslēkmes, un bija jāiešuj sirds stimulators. Tas tomēr nespēja viņu apturēt. Viņa neteiks Jēzum „nē”! Tiklīdz jutās kaut mazliet labāk, viņa atkal bija projām – atklājot jaunus dibinājumus, sakot runas, izmantojot jebkuru iespēju ar saviem vārdiem un darbiem pasludināt satiktajiem cilvēkiem Dieva mīlestību, prieku un mieru. Viņa nedomāja par sevi! Tiklīdz viņa uzzināja, ka kaut kur pasaulē nabagie ļaudis cieš no slimībām, kara, zemestrīcēm, plūdiem vai bada, viņa bija klāt, lai piedāvātu palīdzību.
Un tomēr bija kaut kas tāds, ko nekad nenojauta ne Mātes Terēzes māsas, ne citi. Viņi gan zināja par sāpēm viņas miesā, bet neko nezināja par briesmīgajām sāpēm viņas dvēselē. Viņa mīlēja Dievu no visas sirds un dvēseles, ar visu savu prātu un spēku, un arī izjuta, ka Dievs ļoti mīl viņu. Un tad – viss izmainījās. Tiklīdz viņa uzsāka savu darbu starp nabagajiem, viņa vairs nejuta, ka Dievs ir viņas tuvumā, lai gan pati turpināja mīlēt Dievu tāpat kā iepriekš. Daudzus gadus viņa juta, viņai šķita, ka Dievs ir viņu atstājis, ka viņa nav Dievam vajadzīga, ka Dievs nemaz nemīl viņu. Patiesībā, protams, Dievs viņu mīlēja. Dievs tikai apslēpa viņai Savu klātbūtni. Viņš ļāva Mātei Terēzei izjust to, ko Viņš pats juta, mirstot pie krusta, izjust to, kā jūtas daudzi nabagie – vientuļi, negribēti un nemīlēti. Viņa izprata nabagos tik labi tāpēc, ka pati bija piedzīvojusi šo atstumtību un vientulību, ko viņi. Māte Terēze nepadevās savām izjūtām, bet turpināja lūgties, mīlēt Dievu un kalpot Viņam, mīlēt savu garīgo ģimeni un nabagos, kalpot tiem. Viņas smaids neļāva nevienam uzminēt, ko viņa patiesībā izjuta. Un visu laiku Jēzus bija viņai ļoti tuvu klāt, dodot spēku un starojot caur viņu.
Mātes Terēzes veselība, gadiem ejot, kļuva vājāka un vājāka. Viņa gribēja, lai cita māsa pārņem „Žēlsirdības misionāru” vadību. 1997. gada 13. martā māsa Nirmala MC tika ievēlēta par darba turpinātāju ģenerālpriekšnieces amatā. Māte Terēze ar lielu prieku deva savu svētību Māsai Nirmalai un atbrīvojās no šīs lielās atbildības nastas. Pēc nepilniem sešiem mēnešiem, 1997. gada 5. septembrī plkst. 21.30 „Mātes mājā” Māte Terēze „devās mājup pie Dieva”. Viņa nomira 87 gadu vecumā. Šī ziņa ātri izplatījās visā Indijā un pasaulē. Viņas zārks bija novietots Sv. Tomasa baznīcā, un tūkstošiem cilvēku nāca atdot pēdējo godu šai pazemīgajai sievietei, kura bija pieskārusies tik daudzu dzīvēm. Indijas valdība pagodināja viņu ar valsts bērēm 1997. gada 13. septembrī. Piedalījās un savu cieņu apliecināja augstas amatpersonas no Indijas un visas pasaules, kopā ar Kalkutas, Bengālijas un visas Indijas cilvēkiem, kas mīlēja un apbrīnoja viņu, atzina viņas cildeno misiju. Viņa tika apbedīta „Mātes mājā”, kura drīz vien kļuva par svētceļojumu vietu. Viņas kapakmenī ir iegravēti Jēzus vārdi: „Mīliet viens otru, kā Es jūs mīlēju.” Tieši to Māte Terēze darīja visu savu mūžu.
Pāvests Jānis Pāvils II beatificēja Māti Terēzi Romā, 2003. gada 19. oktobrī. Kaut arī tagad viņa oficiāli tiks saukta par „svēto Terēzi no Kalkutas”, bērniem, nabagajiem, viņas garīgajai ģimenei un visiem, kas viņu zināja un mīlēja, kas lūdzas uz viņu, viņa paliek „Māte”.
© Mother Teresa Centre of Missionaries of Charity (Mātes Terēzes Žēlsirdības misionāru centrs)
