Vienkārši teikt „jā”?

Grāmatas „Neviens nav vientuļa sala” apakšvirsraksts skan: „Kā atrast dzīvesdraugu visam mūžam?” Tās autorei teoloģei un juristei Gudrunai Kūglerei veiksmes recepte laimīgām un ilgstošām attiecībām nesakņojas vispirms romantikā un ārējā pievilcībā – svarīgāka ir saskaņa būtiskajos dzīves jautājumos un kopīga vērtību bāze. Aizkustinoši un iejūtīgi autore stāsta par mīlestības ciešanām un mīlestības laimi. Viņa sauc vārdā biežākos maldus un kļūdas, kas mūs kavē atrast īsto dzīvesdraugu, un dod padomus, kam pievērst uzmanību, lai, no vienas puses, nepazaudētu sevi, un, no otras, – neizvēlētos nepareizo partneri.

Vienkārši teikt „jā”?

Es apprecējos, kad man bija 27 gadi. Pirms tam es desmit gadu garumā iepazinos ar dažādiem vīriešiem. Biju tikusies ar vairākiem vīriešu tipiem: ar perfektu ģimenes tēvu, ar eksotisku piedzīvojumu meklētāju, ar jūtīgu mākslinieku un šarmantu aktieri, kas attēlo pats sevi. Iepazīstoties ar ikvienu no viņiem, es vismaz uz brīdi pie sevis nodomāju: „Hei, tas taču varētu būt īstais! Mister Perfect!” Taču agrāk vai vēlāk attiecībā uz viņiem mani pārņēma pārliecība: „Nē, šis nav īstais.” Turklāt pārsvarā es nemaz nezināju, kāpēc.

Jau daudzus gadus es strādāju ar cilvēkiem, kuri meklē dzīvesdraugu. Kā lai zina, kurš ir īstais? Šo klasisko jautājumu uzdod visi. Daži ko līdzīgu domā par partneri, ar kuru viņi šobrīd ir kopā. Citi šo jautājumu uzdod, sapņodami par savu dzīvesdraugu nākotnē. Un daudzi sev jautā, atce­roties pagājušās mīlestības: kāpēc gan šīs attiecības, kas tik cerīgi sākās, toreiz izjuka? Vai tas bija pareizi, ka es viņu pametu?

Ziemā vienā no mūsu neprecēto izbraucieniem izveidojās aizraujoša saruna. Runa atkal bija par mīļāko tēmu: „Kāpēc mēs vēl neesam atraduši savu Mister vai Miss Perfect?” Lūkass, liela auguma jauns vīrietis, skaļu balsi un ļoti runātīgs, mums stāstīja: „Ja man mīļajam Dievam ir kāds steidzams jautājums, tad es uzmetu to Viņam augšā,” – ar savām lielajām rokām mums uzskatāmi nodemonstrējot, kā viņš savu jautājumu aizsūta pa taisno uz debesīm. „Un?” mēs visi gribējām zināt iznākumu. „Nu, vairumā gadījumu tas vienkārši man uzkrīt atpakaļ uz galvas.” Mūs pārņēma smieklu šalts. „Nesmejieties!” teica Lūkass. „Kad es pēdējo reizi uzdevu Dievam jautājumu: „Kāpēc vēl neesmu saticis savas dzīves sievieti?” – man uz galvas uzkrita atbilde, un es pēkšņi sapratu, ka man jāpajautā pašam sev: bet vai tu pats kādreiz esi pateicis „jā”?”

Vienkārši pateikt „jā”? Tādā veidā jau var nošaut galīgi greizi. Ikviens zina sakāmvārdu: „Katram podiņam savs vāciņš.” Nu, trauku veikalā tas tā arī var būt. Manā virtuvē gan tā nav. Man ir viens vienīgs milzu vāks, kam jākalpo visiem katliem – gan pavisam maziņiem, gan lieliem. Jā­atzīst, ka ļoti praktiski gan tas nav. Bet, neraugoties uz to, ēst gatavot var. Uzreiz pateikšu: es neticu romantiskajam priekšstatam, ka ir tikai viens īstais, viena īstā, kas domāti tikai man! Tas būtu maz ticami, ka šis viens vienīgais dzīvotu tieši manā tuvumā, ka liktenis viņu nolicis pie maniem sāniem, turklāt vēl iemetis pareizajā gadsimtā! Ja tas tā būtu, tad jau arī atraitņiem un atraitnēm nebūtu otrās iespējas.

Mīts par vienu vienīgo un īsto nāk no filozofa Platona. Darbā „Dzīres” viņš liek dzejniekam Aristofānam izskaidrot to, kā radās dzimtes. Uz zemes dzīvojuši cilvēki – lodes, ikvienam no tiem bijušas četras kājas un rokas, un divas pretēji vērstas sejas uz vienas galvas. Viņi bijuši stipri, ātri un pārdroši – līdz kļuva bīstami dieviem. Pagānu dievu tēvs Zevs viņus sodījis, katram no viņiem pārdalot seju uz pusēm. Kopš tā laika abas sejas puses ilgojoties savienoties ar savu otru sejas pusi. Šīs ilgas saucot par mīlestību. „Ja kādam gadās nejauši satikt savu otro pusi, tad viņus abus pārņem tāda mīlestība, tāda draudzība un tuvības sajūta, ka viņi negrib šķirties pat uz īsu brīdi.” ^[1]

Draudzība, uzticamība, mīlestība un nešķiršanās vienam no otra pat ne uz mirkli. Tas ir tik skaisti, ka mēs gribam ticēt teorijai par savu vienīgo un īsto otro pusīti. Tomēr tas mums nemaz nav vajadzīgs, jo to visu mēs varam iegūt tajā cilvēkā, ko esam nosaukuši par savu otro pusīti.

Dārgās lasītājas un lasītāji, īstais ir nevis jāatrod, bet gan par vienīgo un īsto ir jāizšķiras, lai tādā veidā viņš kļūtu par īsto. Jautājums nav par to, vai īstais ir Rolands vai Roberts, bet gan par to, ar kuru – ar vienu vai otru – es gribētu dzīvot kopā! Lai izlemtu šo jautājumu, man ir jāizvēlas „pareizie” kritēriji.

Kad es strādāju savā iepriekšējā darbā, man reiz vajadzēja doties uz Indiju. Rietumu stilā veidotajā galvaspilsētā mēs vēlu vakarā devāmies uz kādu klubu, kur iepazināmies ar jaunām indiešu sievietēm un vīriešiem.

Es neticēju savām ausīm: kāda jauna indiete, kurai bija mobilais telefons un e-pasta adrese, stāstīja, ka pēc dažām nedēļām viņa pre­cēsies ar vīrieti, kuru viņa nepazīst, bet kuru viņai izraudzījušies vecāki un radi. Turklāt viņa tik ļoti staroja, to stāstot! Es apjautājos par to citiem jaunajiem pāriem – un re, kā – arranged marriages ^[2] šķita darbojamies ļoti labi. Tomēr viens indietis, kurš arī bija izprecināts ne­pazīstamai sievietei, vaļsirdīgi noteica: „Pagāja gads, kamēr es viņu iemīlēju.”

Šis teikums mani vēl šodien fascinē. Bija jāpieliek pūles, lai atrastu ceļu uz mīlestību, tomēr vienlaikus tā bija arī nosvērta gaidīšana. Saskaņā ar tradīciju jauno vīrieti vadīja paaudžu paaudzēs mantotā kultūras pārliecība, ka mīlestība atnāks. Un mīlestība pēc tam arī patiešām atnāca. Tā nav patentēta recepte, ka arī mums tā vajadzētu mīlēt un precēties, taču šeit ir svarīga korektīva: mīlestība ir darbības vārds.

Varbūt indieši šajā ziņā ir mūs nedaudz apsteiguši: viņiem laulība nav ne osta, ne paradīze zemes virsū, ne pārnākšana mājās. Viņi to drīzāk uztver kā saprātīgu dzīves formu: kopā ir vieglāk pievārēt eksistenciālo smagumu. Laulība viņiem ir dzīvesveids, kurā divi cilvēki ir atbildīgi viens par otru, ietverot stiprās un vājās puses, un tādā veidā ir vieglāk veidot savu dzīvi.

Pirms dažām paaudzēm arī pie mums bija tā, ka dzimta lūkojās pēc piemērotiem kandidātiem. Šodien mēs to vairs nevaram iedomāties, vecāki var priecāties, ja viņi saņem īsziņu: „Čau, mīļie, es tagad esmu kopā ar Paulu!” – „Ar Paulu? Un ko nozīmē „esmu kopā”?”

Mana vecmāmiņa pēc profesijas bija pārdevēja. Viņas tantes iepazīstināja viņu ar manu vectēvu – jo viņam piederēja pārtikas preču veikals. Perfekts pāris, vai ne? To, vai viņi sader kopā, abiem jaunajiem īsti nemaz neprasīja. Šodien mēs jau esam kaut ko vairāk iemācījušies, taču – vairāk arī aizmirsuši. Drudžainā sava „īstā”, savas otrās lodes puses meklēšana ir radījusi romantizētu, pārprastu priekšstatu par laulību. To varētu nosaukt par iepriekš ieprogrammētu depresiju. Šajā pārprastajā laulībā otram cilvēkam ir jābūt par manu paradīzi zemes virsū. Un, ja viņam tas neizdodas, tad kādā brīdī viņš tiek pamests.

Tātad, ja īstais ir tas, par kuru es izšķiros, kam tad man ir jāpievērš uzmanība, pieņemot šo lēmumu? Nākamajā nodaļā es esmu apkopojusi svarīgākos kritērijus un padomus, kurus ņemt talkā, pieņemot savu lēmumu. Dažus no tiem ir izmantojušas jau manas vecmāmiņas tantes un elegantās indietes radi, daži, iespējams, jums nebūs zināmi.