No 2016. gada jūlija līdz septembra beigām Svētās Ģimenes mājā notiek četru semināru cikls, ko organizē biedrība “Ģimenes attīstības un kultūras centrs “Alise”” un finansiāli no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds. Semināru mērķis ir ģimenes problemātikas akcentēšana. Semināra rīkotāji plāno arī iesaistīties Izglītības un zinātnes ministrijas iecerētā „Cilvēkdrošības kursa” satura izveidē. Par biedrības ikdienu un aktivitātēm stāsta tās vadītāja Vineta Preisa.
Jau desmit gadus
Biedrība “Alise” darbojas jau vairāk nekā desmit gadus. V. Preisa stāsta: “Varbūt mūsu darbība līdz šim nav bijusi tik sabiedriski redzama. Sākotnēji bijām orientēti uz interešu izglītību, jo biedrību veidojām kā domubiedri, kuriem pamatā ir mākslinieciska izglītība. Piedāvājām radošas nodarbības bērniem, rīkojām nometnes, kā arī centāmies domāt, kā varam palīdzēt organizēt brīvo laiku bērniem no maznodrošinātām ģimenēm.”
Šī gada sākumā biedrība uzsāka aktivitātes tieši nepilnām ģimenēm. Rīgas Domes Labklājības departamentā iesniedza projektu par ekskursiju piedāvājumu nepilnām ģimenēm, lai nodrošinātu saturīga brīvā laika pavadīšanas iespējas. Projekta ietvaros paredzētas trīs ekskursijas, no kurām divas jau veiksmīgi notikušas. Pirmā ekskursija bija uz Vidzemes pusi, otra – uz Cinevillu. Rudenī būs brauciens uz Latgales pusi. Viena ekskursija ģimenei šķiet tikai sīks piliens, bet mammas un bērni bija ļoti pateicīgi par gūtajiem iespaidiem un brīnišķīgi pavadīto laiku. No februāra notiek arī atbalsta grupas tikšanās vientuļajām mammām.
Kāpēc nepilnās ģimenes?
Jautāta, kāpēc pēc desmit gadu darbības biedrība nu paplašinājusi savu darbības virzienu, V. Preisa paskaidro, ka pati ir trīs bērnu māte, kura pēdējos desmit gadus ar bērniem dzīvo šķirti no viņu tēva. “Laikam beidzot sasummējās mana privātā un profesionālā pieredze, jo esmu ne tikai keramiķe, bet Latvijas Kristīgajā akadēmijā studēju arī sociāli karitatīvo darbu, Latvijas Universitātē ieguvu maģistra grādu sociālajā pedagoģijā un šobrīd Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā doktorantūrā studēju pedagoģiju. Ir izveidojusies arī nopietna profesionālā pieredze darbā ar dažādu sociālo grupu bērniem un ģimenēm. Tādejādi, apvienojot zināšanas ar privāto pieredzi, sasniedzot arī attiecīgo vecumu, man ir spēks par to runāt. Daudzas mammas nereti izsaka izbrīnu, ka uzdrošinos. Pirms pāris gadiem to noteikti vēl neuzdrošinātos. Tam jānobriest. Palīdz arī tas, ka bērni jau ir izauguši no aprūpējamā vecuma. Dēlam jau 21, bet meitām 19 un 14 gadi. Ikdienā man vairs nav tādu sadzīves rūpju kā bērnudārzs, sākumskola. Tas ir daudzu apstākļu kopums, varbūt sabiedrības vajadzība. Šī iniciatīva guva labu izpratni un atbalstu Svētās Ģimenes mājā, kas piedāvāja telpas atbalsta grupai vientuļajām mammām,” skaidro V. Preisa.
Vientuļie vecāki un brīvdienas
Jautāta, kāpēc atbalsts nepilnām ģimenēm sākās tieši ar ekskursijām, V. Preisa norāda, ja parasti ģimenē brīvdienas tiek gaidītas ar prieku, nepilnās ģimenēs brīvdienas bieži sagādā raizes. “Lielākoties bērnus audzina mamma. Viņai jau nedēļas laikā ir lielāka slodze, vienai rūpējoties par visu, bet brīvdienās bērni pieprasa vēl papildus uzmanību, jo ir saskarsmē ar mammu visu laiku. Domāt, kā pavadīt brīvdienas, reizēm ir sāpīgs jautājums. Bērni skolā vai bērnudārzā klausās, kā citi pavadījuši brīvdienas dažādos izbraukumos, taču pašiem bieži nav, ar ko palielīties. Mūsu projekts it kā ir niecīgs atbalsts – katrai ģimenei viena ekskursija. Bet šī ekskursija dāvāja tik daudz prieka un labu emociju, ka māmiņu pateicības un bērnu prieks apliecina to nepieciešamību.”
V. Preisa stāsta, ka arī materiāli māmiņām ir grūti kaut kur aizbraukt, īpaši, ja nav sava transportlīdzekļa. Tāpēc viņa aicina līdzcilvēkus palīdzēt. Ja dodaties izbraukumā un ir brīva vieta mašīnā, kāpēc lai nepaņemtu kādu bērnu no nepilnas ģimenes, kam tādas iespējas nav? Tad arī mamma varētu atpūsties no pastāvīgajām rūpēm. Arī māmiņas ir cilvēki ar savām vajadzībām, un bez atpūtas viņas nespēj sniegt bērniem visu emocionāli nepieciešamo.
Nepilno ģimeņu vieta Baznīcā
“Viens no stereotipiem, ar ko nākas sastapties vientuļajām mātēm, ir sabiedrības uzskats, ka viņas ir zemākas šķiras cilvēki, kas piekopušas izlaidīgu dzīvesveidu, vai kāds ir “izbrāķējis” un pametis, vai citādi nav pratušas saglabāt ģimenes veselumu.” V. Preisa norāda, ka ir dažādi apstākļi un situācijas, kas ir iemesls ģimenes iziršanai vai neveidošanai. Tāpēc, viņasprāt, arī draudzes varētu būt vieta, kur vairot izpratni par šīm lietām. Diemžēl daudzas mammas atzīst, ka tieši draudzē saņemts vislielākais nosodījums. “Arī pati esmu to izbaudījusi. Draudzēs var izjust nepamatotu lepnību no cilvēkiem par to, ka viņiem ir skaista, pilna un kristīga ģimene. Diemžēl dažkārt arī šīs ģimenes, kas jutās nesatricināmas, saskaras ar būtiskām grūtībām, kuras nav pa spēkam pārvarēt. Neviens neesam pasargāti no krīzēm un pārbaudījumiem, nezinām Dieva plānus un līdzcilvēku dzīves ceļus. Tāpēc aicinu nemētāt akmeņus, jo mēs nezinām nepilno ģimeņu situācijas. Tās ir ļoti dažādas. Pareizāk būtu, nevis nosodīt un izteikt spriedumus, bet domāt, kā varam palīdzēt un nepadarīt situāciju šai ģimenei vēl smagāku,” spriež biedrības vadītāja.
Kad šī gada februārī parādījās aicinājums apmeklēt vientuļo mammu atbalsta grupu, daudzas atnākušās sievietes izteica izbrīnu, ka aicinājums bija izlikts baznīcās. Arī sarunās atklājās, ka Baznīca ne vienmēr ir nepilnām ģimenēm draudzīga vieta. “Ja padomājam – par ko aizlūdz dievkalpojumu laikā? Aizlūdz par ģimenēm, par ģimeņu vienotību, par laulības stiprumu u.c. Bet nepilnās ģimenes paliek nepieminētas. Veidojas priekšstats, ka viņu nav. Noteikti jādara viss, lai būtu vairāk stipru un pilnu ģimeņu, taču nedrīkst ignorēt reālo situāciju, ka sabiedrībā ir ļoti daudz ģimeņu, kurās bērnus audzina tikai viens no vecākiem. Jāsaprot, ka šajās ģimenēs aug bērni, kuriem jāpalīdz, lai viņi varētu veidot stipras un pilnas ģimenes,” situāciju skaidro V. Preisa.
Vīrieša parauga trūkums
Daudzas nepilnās ģimenes ir ar traumatisku pieredzi. Reizēm pat vieglāk ir nezināt, ko piedzīvojuši šie bērni vai ar ko nācies saskarties bērnu mātei. Šīm ģimenēm nav nepieciešama žēlabaina palīdzība, bet jāsaprot, ka situāciju nevar ignorēt, un jādomā, kā kompensēt trūkumus, ko viens vecāks nevar. Nopietna lieta ir vīriešu parauga trūkums. “Mammas ir patiesā izmisumā. Iemeslu, kāpēc nav parauga, ir ļoti daudz. Ja tēvs būtu pozitīvais vīrieša paraugs, varbūt ģimene nebūtu izjukusi. Varbūt vīrietis justu atbildību par bērniem un ģimeni un spētu ģimenes vajadzības stādīt augstāk par savām dažbrīd mirkļa iegribām. Ja vīrietim ir apziņa par savu lomu ģimenē, tad ģimenei lielāks potenciāls noturēties vētrās.
Mammas par piemēra trūkumu runā, bet nezina, kā risināt. Būtu jauki, ja vecāka gadagājuma ļaudis, kuriem bērni jau lieli, bet ir brīvais laiks, aicinātu pie sevis paviesoties, īpaši puikas. Arī brīnišķīgs vectētiņš var būt lielisks paraugs un autoritāte. Vīriešu paraugu diemžēl bieži nenodrošina arī priesteri. Taču arī viņi varētu piedomāt par to, ka tādos gadījumos, ja ģimenē nav tēva, bērni uz viņiem skatās ne tikai kā uz garīgiem kalpotājiem, bet arī – vīriešiem. Ja ir vīrieša trūkums ģimenē, tad uz katru vīrieti bērni skatās kā uz potenciālu paraugu un no tā mācās. Ne jau vienmēr zēni izvēlēsies garīgās kalpošanas ceļu savai dzīvei, bet redzētais modelis var nostiprināties visai dzīvei. Tāpēc priesteriem būtu atbildīgi jāvērtē sava izturēšanās ne tikai garīgajā kalpošanā, bet arī pārējās izpausmēs,” uzsver V. Preisa.
Zem virsējās čaulas
Pēc šķiršanās vai dzīves biedra zaudējuma ģimene bieži piedzīvo arī sociālo izolētību. Tieši tāpēc atbalsts ir nepieciešams arī no draudzes puses. “Esmu dzirdējusi uzskatu, ka ģimene jāsaglabā par katru cenu kaut vai bērnu dēļ. Atļaušos nepiekrist. Tieši bērnu dēļ ir nopietni jādomā par ģimenē valdošo mikroklimatu. Ģimenēs, kurās vecāki dzīvojuši kopā vien „bērnu dēļ”, valda nelabvēlīga gaisotne, bērnos veidojas vainas apziņa par vecāku izvēli, veidojas dažādas citas psihes deformācijas. Reizēm neiedomājamies, cik smagi var būt dažādi gadījumi, piemēram, augsta līmeņa vardarbība, psihiskas slimības, smagas atkarības, kas ietekmē ģimenes locekļu drošību. Lēmumi, ko nākas pieņemt, dažkārt ir smagi. Arī valsts politika veicinājusi ģimeņu šķiršanos, jo daudzi, aizbraukuši peļņā uz ārzemēm, neiztur šo attāluma pārbaudījumu,” situācijas nopietnību skaidro V. Preisa.
Ļoti bieži ģimenēm, arī krīzes situācijās, iesaka patvērumu meklēt un stiprinājumu gūt garīgajā praksē. Tomēr Svētās Mises un kristīgu pasākumu apmeklēšana nav garants ģimenes stabilitātei. “Došanās svētceļojumos, iesaiste dažādās kopienās, lūgšanu grupās – tas viss ir labi un vajadzīgi, bet negarantē ģimenes stabilitāti. Diemžēl izirst arī kristīgas ģimenes. Ģimene ir Dieva žēlastība, tāpat kā bērni un viss mūsu dzīvē,” saka V. Preisa.
Nereti tā ir vien ārējā čaula, ko sabiedrība redz, uzlūkojot iedomātu paraugģimeni. Bieži līdzcilvēki nezina, kas šai ģimenē notiek, kādas ir patiesās attiecības gan starp laulātajiem, vecākiem ar bērniem. “Gribu atgādināt vecākiem, kā vientuļajiem, tā pilnajām ģimenēm, ka bērniem ir ļoti nozīmīga cilvēciska saskarsme un komunikācija ikdienā, ko nevar aizvietot Svētā Mise vai draudzes pasākumi. Svētā Mise nevar vecāku vietā veikt ikdienas audzināšanas darbu. Diemžēl nākas redzēt, ka arī kristiešu bērni nezina uzvedības normas, pāragri uzsāk intīmas bezlaulību attiecības, lieto alkoholu u.c. Draudzes locekļiem ir neērti izteikt aizrādījumus, vieglāk to ignorēt un izlikties neredzam. Ģimenēs, kur ir neveselīga komunikācija, bērni ir atvērtāki kārdinājumiem, kā arī nepārdomātu soļu speršanai, kas var ietekmēt visu turpmāko dzīvi. Dažkārt tieši sabiedriski aktīvās paraugģimenes ir iekšēji nelabvēlīgākas par tām, kuras atklāti cīnās ar savām grūtībām. Ārējais tēls tiek uzturēts ar lielu piepūli un ignorējot patiesās bērnu vajadzības.”
Un vientuļie tēvi?
Patlaban “Alise” sniedz aktīvu atbalstu vientuļām mātēm, bet V. Preisa atzīst, ka arī vientuļajiem tēviem atbalsts ir nepieciešams. V. Preisa gan uzsver, ka vientuļo tēvu gadījumā sabiedrības attieksme ir atsaucīgāka. Cilvēki ir gatavi vīrieti, kurš viens audzina bērnu, dažādi atbalstīt, un kungi dažkārt to mēdz arī pārlieku izmantot. Tomēr skaidrs ir viens – arī tēviem jāsaņem atbalsts. Ne tikai gadījumā, ja viņš paliek kā bērna aprūpētājs, bet arī pēc šķiršanās vispār. Palīdzība nepieciešama, lai vīrietis neizdarītu aplamus secinājumus, lai nepieņemtu lēmumus, kas var negatīvi ietekmēt savstarpējās attiecības ar bērniem. Tēvi bieži nespēj saskatīt, ka attiecības ar bērnu māti ir nodalāmas no attiecībām ar bērniem. Ir svarīgi apzināties, ka saskarsme ar tēvu veido arī bērna personību, un tēva atbildība ir būt par paraugu un atbalstu saviem bērniem neatkarīgi no jebkādiem apstākļiem.
Diemžēl pagaidām biedrībā nav speciālista – vīrieša, kas varētu darboties šai laukā. “Šādu palīdzību nevar sniegt vienkāršs psihologs, kas beidzis studijas. Mammas atbalsta grupā atzīst, ka psihologs bieži nespēj saprast, runā klišejiskas frāzes, kas varbūt akadēmiski ir korektas, bet nespēj sniegt reālu atbalstu. Tas pats ar vīriešiem. Arī viņiem vajag kādu, kam ir ne tikai profesionālas zināšanas, bet arī personīga pieredze. Mēs priecātos, ja kāds cilvēks ar profesionālām zināšanām un pieredzi piedāvātu sadarbību,” teic V. Preisa.
Turpināt iesākto
Šī gada sākumā sāktais projekts, kas bija veltīts nepilnām ģimenēm, atklāja to, ka šī niša pagaidām ir tukša, tāpēc biedrība “Alise” arī turpmāk plāno strādāt ar nepilnām ģimenēm. “Rudenī atsāksim aktivitātes vientuļajām mammām. Domāsim arī par iespējām paralēli nodrošināt bērnu pieskatīšanas iespēju.” Tai pat laikā V. Preisa stāsta, ka ar to biedrības darbība neaprobežojas, jo sadarbībā ar veselības speciālistiem māmiņām tiek piedāvātas apmācības zīdaiņu profilaktiskajā masāžā, konsultācijas par zīdaiņu veselību, lekcijas vecākiem par bērnu attīstības īpatnībām un problēmām dažādos vecumposmos, palīdzība ģimenēm ar hiperaktīviem bērniem u.c.
Tiek pievērsta uzmanība arī mājokļa iekārtošanas jautājumiem. “Vecāki bieži sūdzas par bērna uzvedību vai nespēju koncentrēties kādām nodarbēm. Bieži tas saistīts ar aplamu bērnistabas un mājokļa iekārtojumu. Tāpēc „Alise” piedāvā iespēju saņemt augsti profesionālu dizaineru konsultācijas, lai kopā ar bērnu attīstības speciālistiem iekārtotu mājokli, kas dāvā patiesu prieku visiem. Plānojam arī meistardarbnīcas, kurās tiek strādāts ar zīdu un vilnu, kur tiek darināti etnogrāfiskie vainagi un citas lietas, jo, kā jau minēju, „Alise” sākotnēji apvienoja māksliniekus. Noteikti plānojam piesaistīt arī papildu līdzekļus nepilno ģimeņu jautājuma risināšanai,” par biedrības nākotnes plāniem stāsta V. Preisa.
Alise Brīnumzemē
Biedrības nosaukums “Alise” ir saistīts ar Luisa Keola grāmatu “Alise Brīnumzemē”. Stāsta V. Preisa: “Logotipā ir lielās un mazās durvis. Mēs esam kā Brīnumzemē, kur varbūt būs jācīnās arī ar pūķiem. Mūs fascinēja, ka Alise ļaujas un tic brīnumiem.
Pārdomas rosinošs ir fragments, kur Alise sarunājas ar runci:
“ – Vai jūs man, lūdzu, nepateiktu, pa kuru ceļu es varu no šejienes aiziet?
– Tas stipri vien atkarīgs no tā, kur tu gribi nokļūt, – Kaķis atbildēja.
– Man gandrīz vienalga, kur, – Alise sacīja.
– Tad jau arī ir vienalga, pa kuru ceļu tu ej, – teica Kaķis.”
Tāpēc ir svarīga apzināta mērķtiecība, kur gribam nokļūt. Ja zinām, ko gribam sasniegt, tad zinām, pa kuru ceļu gribam iet. Mēs ceram uz Dieva palīgu, jo Alise viena neko nevar, cilvēciskā ierobežotība ir neapstrīdama. Paļāvībā uz Dievu, darot ikdienas darbus, dodamies uz mērķi, kas arī ir pats Dievs.
Sazināties ar „Ģimenes attīstības un kultūras centru „Alise”” var pa e-pastu centrsalise@gmail.com vai tel. 29448456. Centra “Alise” mājaslapas adrese ir: www.centrsalise.lv.
Ilze Heina
