Lai pievērstu sabiedrības uzmanību veco ļaužu dzīves grūtībām, veciem vientuļiem cilvēkiem un iedzīvotāju novecošanas problēmām, 1. oktobrī tiek atzīmēta Starptautiskā veco ļaužu diena. Pāvests Francisks daudzkārt ir iestājies par cieņu un mīlestību pret šiem cilvēkiem, taču jo īpaši silta un sirsnīga bija pirms diviem gadiem organizētā tikšanās ar vecāka gadagājuma cilvēkiem un vecvecākiem, uz kuru Svētā Pētera laukumā bija pulcējušies vairāk nekā 50 tūkstošu cienījama vecuma cilvēku. Daudzi no viņiem ieradās savu bērnu un mazbērnu pavadībā.
Labrīt, dārgie brāļi un māsas!
Paldies jums, ka esat ieradušies tik kuplā skaitā! Un paldies par šo svinīgo sagaidīšanu. Šodien ir jūsu svētki. Tie ir mūsu svētki! Es pateicos arhibīskapam Vinčenco Paļjam (Vincenzo Paglia), Pontifikālās Ģimenes lietu padomes prezidentam, un visiem tiem, kas piedalījās šī pasākuma sagatavošanā. Sirsnīgi pateicos par emeritētā pāvesta Benedikta XVI klātbūtni. Vairākkārt esmu teicis, ka es priecājos par viņa klātbūtni Vatikānā, jo tas ir tāpat, it kā mājās būtu gudrs vectētiņš. Paldies!
Es dzirdēju vairākas jūsu liecības par to, ko esat pieredzējuši, būdami veci vai kļūdami par vecvecākiem. Bet viena no tām bija citāda: tā, ko prezentēja brāļi no Karakošas, kas piedzīvojuši vardarbīgas vajāšanas[1]. Visi kopā pateiksim viņiem paldies. Ir ļoti skaisti, ka jūs esat šeit. Tā ir dāvana Baznīcai. Dāvājam jums savu garīgo klātbūtni, lūgšanas un konkrētu palīdzību. Vardarbība pret veciem cilvēkiem ir necilvēciska, tāpat kā vardarbība pret bērniem. Taču Dievs jūs nav pametis; Viņš ir kopā ar jums! Ar Viņa palīdzību jūs esat un būsiet dzīvā piemiņa savai tautai, kā arī mums, lielajai Baznīcas ģimenei. Paldies.
Šie brāļi mums liecina, ka pat vislielākajos dzīves pārbaudījumos, veci cilvēki, kuriem ir ticība, ir kā koki, kas turpina nest augļus. Tā ir patiesība arī vienkāršās dzīves situācijās, kurās arī var būt savi kārdinājumi vai slēptas diskriminācijas formas. Mēs to dzirdējām citās liecībās.
Īpašā veidā vecums ir žēlastību laiks, kad Kungs atjauno savu aicinājumu: Viņš aicina mūs saglabāt ticību, nodot to tālāk un lūgties par citiem; Viņš aicina mūs uz garīgu klātbūtni ar tiem, kuri atrodas grūtībās. Veciem ļaudīm, jo īpaši vecvecākiem, piemīt spējas izprast pat visgrūtākās dzīves situācijas. Kad viņi lūdzas par šīm situācijām, viņu lūgšanas ir stipras; tām ir milzīgs spēks!
Vecvecākiem, kuri ir svētīti redzēt savu bērnu bērnus (sal. Ps 128:6) ir liela atbildība – nodot nākamajām paaudzēm savu dzīves pieredzi, ģimenes, sabiedrības un tautas vēsturi; dalīties ar gudrību un ticību – pašu vērtīgāko mantojumu! Tāpēc laimīgas ir tās ģimenes, kurās tiek uzturētas sirsnīgas attiecības ar vecvecākiem. Vectēvs ir divreiz tēvs, un vecmamma ir divreiz mamma. Tajās valstīs, kur ir bijušas nežēlīgas reliģiskās vajāšanas – piemēram, Albānijā, kur es biju pagājušajā svētdienā – vecvecāki bija tie, kuri slepus veda savus bērnus kristīt, mācīja ticības patiesības. Cik brīnišķīgi! Vajāšanu laikā viņi nezaudēja drosmi un nosargāja ticību.
Tomēr ne vienmēr veciem cilvēkiem, vecmammai vai vectēvam, ir ģimene, kura vecumdienās var par viņu parūpēties. Šādos gadījumos liela nozīme ir veco ļaužu mītnēm. Taču lai tās būtu īstas mājas, nevis cietumi! Lai tās kalpo veciem cilvēkiem, un nevis kāda cita interesēm! Pansionāti nedrīkst kļūt par vietām, kur dzīvo aizmirsti, no sabiedrības acīm noslēpti un novārtā atstāti cilvēki. Es pats jūtos garīgi tuvs visiem, kuri dzīvo šajās iestādēs, un ar pateicību domāju par visiem tiem, kuri apciemo un rūpējas par viņiem. Veco ļaužu namiem ir jābūt par cilvēces “plaušām” ikvienā pilsētā, apkaimē vai draudzē. Tiem ir jābūt par cilvēces “svētnīcām”, kuros tie, kas ir veci un vāji, tiek aprūpēti un loloti kā brāļi un māsas. Ir jauki, ja varam apmeklēt kādu vecu cilvēku. Paskatieties uz mūsu bērniem. Reizēm viņi ir noskumuši un apātijas pārņemti. Lai viņi iet un apciemo vecu cilvēku, un viņi kļūs priecīgi!
Protams, realitāte ir tāda, ka vecie ļaudis tiek atmesti. Viņi tik bieži piedzīvo pret sevi vērstu negatīvu attieksmi, kas patiesībā ir slēpta eitanāzija! Tas ir mūsdienu kultūras rezultāts, kas mūsu pasaulei ir tik sāpīgs. Bērni tiek atmesti, jaunieši tiek atmesti, jo viņiem nav darba, un arī veci cilvēki tiek atmesti, aizbildinoties ar “līdzsvarotu” ekonomikas saglabāšanu. Šīs ekonomiskās sistēmas centrā vairs neatrodas cilvēks, bet nauda. Mēs visi esam aicināti stāties pretī šai postošajai atmešanas kultūrai!
Mēs, kristieši, kopā ar visiem labas gribas cilvēkiem, esam aicināti pacietīgi veidot dažādībām bagātāku, pretimnākošāku, cilvēciskāku, iekļaujošāku sabiedrību, kurā nav vajadzības atmest tos, kuri ir vāji savā miesā vai garā. Gluži pretēji, mums ir vajadzīga sabiedrība, kas savus panākumus mēra pēc tā, kā tajā rūpējas par vājākajiem.
Kā kristieši un pilsoņi, mēs esam aicināti ar iztēli un gudrību meklēt veidus, kā stāties pretī šim izaicinājumam. Tautai, kas nerūpējas par vecvecākiem, kas par tiem negādā, nav nākotnes. Kāpēc tai nav nākotnes? Jo tauta zaudē savu atmiņu un tiek nogriezta no savām saknēm. Bet atcerieties – jūsu uzdevums ir uzturēt sevī šīs saknes dzīvas – ar lūgšanu, Evaņģēlija lasīšanu un žēlsirdības darbiem. Šādā veidā mēs joprojām būsim dzīvi koki, kas arī vecumā nepārstās nest augļus. Jo viena no skaistākajām lietām ģimenē ir mīlēt bērnus un saņemt vectēva un vecmammas mīlestību. Paldies jums!
[1] Tulk. piez. – Mubaraks un Anīsa Hano no Karakošas, Irākā, salaulājās pirms 51 gada, viņiem ir 10 bērni un 12 mazbērni. Savā liecībā Mubaraks sacīja: “Svētais tēvs, divtūkstoš gadu mūsu baznīcu zvani aicināja mūs uz lūgšanu. Bet Kunga pārveidošanās svētkos Ninives apgabalā svētnīcu zvani apklusa. Krucifiksa vietā tika piesprausts melns karogs, kas aicina uz svēto karu. Mūsu zemē ielauzās džihādisti, iznīcinot mūsu pilsētas, sagraujot mūsu mājas, izšķirot ģimenes, atmetot vecos un slimos, atstājot jauniešus izmisumā un mazbērnus raudam. Mūsu dzīves ir izpostītas. Es ceru, ka pasaule beidzot sapratīs, ka karš patiesi ir neprāts.” Pieminot Irākas ciematos apklusušos baznīcu zvanus un daudzos kristiešu vajāšanu upurus, liecības izskaņā tika ieskandināti Svētās Pētera bazilikas zvani.
