No 18. līdz 20. septembrim Asīzē pulcējās kristīgo konfesiju un dažādu pasaules reliģiju līderi, lai kopā lūgtos par mieru pasaulē. Triju dienu laikā notika vairāk nekā 30 paneļdiskusijas, bet pasākuma pēdējā dienā, 20. septembrī, Asīzē ieradās arī pāvests Francisks. Šajā dienā Asīzes Svētā Franciska apakšējā bazilikā notika ekumenisks aizlūgums par mieru, bet pēc tam Svētā Franciska laukumā pāvests uzrunāja klātesošos un tika nolasīts miera vēstījums, ko saņēma dažādu tautību bērni.
Lūgšanas laikā tika nosauktas visas valstis, kurās notiek karš, un par katru no tām tika aizdegta svece. Kopumā tika aizdegtas 27 sveces. Meditācijas laikā pāvests sacīja: “Uz krusta, kas ir dzīvības koks, sliktais tika pārveidots labajā. Arī mēs kā Krustā sistā mācekļi esam aicināti būt par dzīvības kokiem, kas uzsūc sevī vienaldzības indi un atjauno pasaulē svaigo mīlestības gaisu. No krustā sistā Jēzus sāna izplūda ūdens, Svētā Gara simbols, kas dāvā dzīvi (sal. Jņ 19,34). Lai arī no mums, Viņa sekotājiem, izplūst līdzjūtība pret tiem, kam šodien slāpst.”
Pāvests sacīja, ka Jēzus vārdi – man slāpst – pieprasa konkrētas atbildes. Šajos vārdos mēs varam dzirdēt visu to balsis, kuri cieš. “Mieru lūdz karu, kas piesārņo tautas ar naidu un pasauli ar ieročiem, upuri. Mieru lūdz mūsu brāļi un māsas, kas dzīvo bombardēšanas draudos un ir spiesti pamest mājas un bez nekā doties pretī nezināmajam. Viņi visi ir Krustāsistā brāļi un māsas, mazākie Viņa valstībā, ievainotie locekļi. Viņiem slāpst. Bet viņiem līdzīgi kā Jēzum tiek dots rūgtais noraidījuma etiķis.”
Meditācijas noslēgumā Francisks vēlēja, lai arī no mums līdzīgi kā no Jēzus pārdurtā sāna tecētu līdzjūtības straumes pār visiem mūsdienu izslāpušajiem cilvēkiem.
Lūgšanu dienas noslēguma ceremonijā pāvests Francisks atgādināja, ka miera veicināšana nav tikai fiziska kustība, bet gan dvēseles ilgas. Viņš uzsvēra, ka šodien esam aicināti cīnīties pret lielo mūsu laiku kaiti, kas ir vienaldzība, jo pasaulē ir lielas slāpes pēc miera. “Miers nozīmē piedošanu, kas ir atgriešanās un lūgšanas auglis un dzimst mūsu dziļumos, un ar Dieva palīdzību palīdz dziedēt pagātnes brūces. Miers nozīmē uzņemšanu, tas ir, atvērtību dialogam, aizvērtības pārvarēšanu, jo tās nav drošības stratēģijas, bet gan tilti uz nekurieni. Miers nozīmē sadarbību, tas nozīmē, dzīvu un konkrētu apmaiņu ar otru, ar brāli, kas tiek uztverts kā dāvana nevis problēma un ar kuru kopā var veidot labāku pasauli. Miers nozīmē audzināšanu. Tas ir aicinājums katru dienu mācīties šo sarežģīto komūnijas mākslu, apgūt tikšanās kultūru, attīrot sirdsapziņu no katra vardarbības un cietsirdības kārdinājuma, kas ir pretstats cilvēka cieņai un Dieva vārdam,” uzsvēra Francisks.
Dienas noslēgumā tika nolasīts miera vēstījums. Tajā rakstīts: “Dažādu reliģiju vīrieši un sievietes kā svētceļnieki esam ieradušies svētā Franciska pilsētā. Šeit pirms 30 gadiem, 1986. gadā, atsaucoties pāvesta Jāņa Pāvila II aicinājumam, pirmo reizi bija sapulcējušies dažādu reliģiju vadītāji, lai apliecinātu nesaraujamo saikni starp mieru un reliģiju. No šī vēsturiskā brīža ir sācies lielais svētceļojums, kas, šķērsojot dažādas pilsētas, dialogā un lūgšanā par mieru iesaista aizvien vairāk ticīgo, stiprina draudzību un palīdz atrisināt ne mazums konfliktu.”
Vēstījumā rakstīts, ka karš tikai pasliktina situāciju pasaulē, ka tajā visi ir zaudētāji, pat uzvarētāji, tāpēc Asīzē tika lūgts, lai Dievs dāvā mieru pasaulē. Tāpat vēstījumā ir atzīts, ka tie, kas piesauc Dieva vārdu, attaisnojot karus, terorismu un vardarbību, nestaigā Dieva ceļos. “Mēs ieklausāmies nabadzīgo, bērnu, jauniešu, sieviešu, kā arī daudzo brāļu un māsu balsīs, kas cieš karu dēļ. Kopā ar viņiem sakām: Nē karam! Lai nepaliek neuzklausīts daudzu nevainīgo sāpju kliedziens,” rakstīts vēstījumā, kurā ir izteikta cerība, ka pasaule kļūs kā tautu ģimene, kas spēs pārvarēt konfliktus ar sadarbību un naidu – ar tikšanos un dialogu. Vēstījuma autori ir pārliecināti, ka nekas nav neiespējams, ja tiek lūgta Dieva palīdzība, un “visi var kļūt miera amatnieki”.
LRKB IC, izmantojot Vatikāna Radio materiālus
