Pavasara, ziemas, rudens, svētku un vēl citas atlaides. Apģērbs ir viena no cilvēku pamatvajadzībām, tomēr, cik viegli uzķerties un papildināt savu skapi arī tad, kad šī pamatvajadzība nemaz nav jāapmierina, jo vairāk kā nepieciešams ir apmierināta.
Ar pārliecību “bet šodien taču tik lēti, un šī lieta vienmēr var noderēt” uzķeramies un kļūstam par tā dēvētās “ātrās modes” upuriem. Termins fast food jau sen nevienam nav svešs, bet ar jēdzienu fast fashion, kas radās 20. gs. beigās, saprot lētu, modernu, populāru apģērbu ražotājus un tirgotāju ķēdes, kas bieži maina stilu un nemitīgi piedāvā ko jaunu, turklāt vairākas reizes sezonā. Un, galvenais, par patīkamu cenu! No vienas puses, tas ir pircējam draudzīgs piedāvājums. Tomēr ātrās modes biznesam ir savas ēnas puses, kas saistītas ar vides piesārņošanu, bērnu darba izmantošanu, cilvēka necienīgas darba algas maksāšanu un arī mūsu veselības gandēšanu.
Šie jautājumi kļūst būtiski pāvesta Franciska izdotās enciklikas “Laudato si” jeb “Esi slavēts” kontekstā, jo tajā pāvests meklē atbildi uz jautājumu: “Kādu pasauli mēs gribam nodot tālāk tiem, kuri dzīvos pēc mums – bērniem, kuri aug?”
Kur rodas lēts apģērbs?
Par ātrās modes negatīvo ietekmi uz sabiedrību un vidi plašāka sabiedrība sāka diskutēt pēc 2013. gada 24. aprīļa, kad Bangladešā sabruka rūpnīca “Rana Plaza”, kurā tika ražots apģērbs vairākiem mums labi zināmiem apģērba zīmoliem. Toreiz traģēdija prasīja vairāk nekā 1000 cilvēku upurus, bet sakropļoja vēl 2000. Pēc negadījuma tika noskaidrots, ka ēkā jau iepriekšējā dienā bija radušās nopietnas plaisas, tomēr darbiniekiem bija pateikts, ka nākamajā dienā darbā tomēr ir jāierodas. Kā izrādījās, ēka nebija paredzēta tām ražošanas iekārtām, kuras ēkā atradās.
Bangladešā ir vairāki tūkstoši apģērba ražotņu, daudz to ir arī Kambodžā un Indijā. Vairākas no tām pēc šī negadījuma tika slēgtas, jo traģēdija lika nopietnāk paraudzīties uz apģērba industrijas aizkulisēm. Pēc negadījuma vairāki apģērbu tirgotāji apņēmās (vai arī bija spiesti apņemties plašās sabiedrības uzmanības dēļ) kaut ko darīt, lai situāciju uzlabotu – ne tikai darba apstākļu, bet arī darba apmaksas ziņā.
Kad 2013. gadā Kambodžā strādnieki rīkoja streikus, pieprasot darba algas paaugstināšanu un darba apstākļu uzlabošanu, vairāki simti no viņiem pēc tam vienkārši tika atlaisti no darba. Apģērbu industrijas strādniece Dhakā, Bangladešā, Nazma Aktar intervijā dokumentālajā filmā “The True Cost”, kas iepazīstina ar ātrās modes ēnas pusēm, sacīja, ka vēlētos tikai to, lai arī pret darbiniekiem izturētos tāpat kā Rietumos, nevis uzskatītu viņus par vergiem, kuriem nav iespēju aizstāvēt savas tiesības. Šo darbinieku alga tobrīd veidoja tikai nedaudz vairāk nekā 30 eiro mēnesī, jo pasūtītāji pieprasīja arvien zemākas ražošanas pašizmaksas, lai cilvēki Rietumos pie viņiem varētu iegādāties vislētāko T kreklu.
Apģērba industrijas ietekme uz vidi un cilvēka veselību
Lai arī darba alga un apstākļi pēdējo gadu laikā ir nedaudz uzlabojušies, tomēr cilvēktiesību aizstāvji un arī vides aktīvisti joprojām norāda uz apģērbu ražošanas biznesa bezatbildību dabas resursu izšķiešanā, vides piesārņošanā, kā arī cilvēku dzīves kvalitātes bojāšanā ar sintētiskās šķiedras apģērbu.
Pasaules Banka lēš, ka par aptuveni 20% ūdens piesārņojuma atbildīga ir apģērba industrija. Ņemot vērā, ka lētā apģērba sastāvā ietilpst, piemēram, poliesters, kas sadalās ļoti lēni, pat vairāku gadu desmitu laikā, tad ķīmiskie savienojumi nokļūst gruntsūdeņos un rada piesārņojumu. Kā atklāj Kembridžas Universitātes pētījums, „ātrās modes” industrija patērē ap 70 miljardiem tonnu ūdens gadā, kamēr citās pasaules valstīs ūdens ir deficīts. Vēl vairāk, Elizabete Kleina grāmatā „Overdressed” atklāj, ka, piemēram, Ķīnā upes plūst sarkanā, zilā vai zaļā krāsā, atkarībā no tā, kādas krāsas šobrīd ir modē, jo ķimikālijas, ar kurām tiek krāsotas lētās modes drēbes, no kanalizācijas nonāk notekūdeņu sistēmā un ūdenstilpnēs. (Biznesa augstskolas “Turība” studentes Sabīnes Dziedātājas referāts “Fast fasion ietekme uz vidi un cilvēku veselību”, 2014)
Piesārņojuma sekas, kas saistītas ne tikai ar ūdens resursiem, bet arī pesticīdu izmantošanu, ir jo īpaši redzamas tā dēvētajās trešās pasaules valstīs, Bangladešā, Indijā, Kambodžā, kuras apģērba industrijas giganti ir īpaši iemīļojuši. Tur dažādu izmantoto ķimikāliju dēļ cieš cilvēki, īpaši bērni, kas slimo ar nopietnām onkoloģiskām slimībām, tomēr nabadzības dēļ viņiem nav pieejama atbilstoša medicīniskā palīdzība.
2012. gadā vides aktīvisti no „Greenpeace Interntional” veica pētījumu, iegādājoties 141 apģērba gabalu 29 pasaules valstīs no autorizētiem konkrētu apģērbu zīmolu izplatītājiem. Produkcija bija ražota 29 pasaules valstīs, lielākoties dienvidu zemēs. Pētījumi parādīja, ka lielā daļā produkcijas bija trīs cilvēka veselībai kaitīgas vielas – nonilfenola etoksilāts (NPE), falāti, kā arī amīni, kas izraisa vēzi. ASV un Eiropā vairums šo ķimikāliju ir aizliegts izmantot apģērbu ražošanā, bet tās nav aizliegtas ne Meksikā, ne Ķīnā, kur liela daļa fast fashion produktu tiek ražoti. (Biznesa augstskolas “Turība” studentes Sabīnes Dziedātājas referāts “Fast fasion ietekme uz vidi un cilvēku veselību”, 2014)
Reklāmas spēks
Dokumentālajā filmā “The true cost” (Patiesā cena, 2015) psihologs Tims Kasers apgalvo, ka apģērba izvēli, kā arī modes un mūsu uzvedības tendences nosaka slavenības. Viena no šīm tendencēm ir: neierodies vienā un tai pašā kleitā uz vairāk nekā vienu pasākumu. Tiks nopelta tāda sabiedrības dāma, kas divas reizes atļausies uzvilkt vienas un tās pašas kurpes. Reklāma mūs pārliecina, ka būsim laimīgi, mīlēti, ievēroti un pilnvērtīgi tikai tad, ja nopirksim konkrētās zeķbikses vai dezodorantu, ja mazgāsim matus ar reklāmā redzēto šampūnu vai košļāsim tikai konkrēto košļājamo gumiju.
Fast fashion ietekmē Rietumu kultūrā ir pieaudzis lēto, bet moderno apģērbu patēriņš caur impulsa pirkumiem, ko tiešā veidā ar mārketinga aktivitātēm stimulē daudzi zīmoli. Bet šis patēriņa pieaugums nekādi nav savienojams ar ilgtspējīgu, videi un cilvēkiem draudzīgu attīstību. Drīzāk tā ir bezatbildīga pirkšana, ko ietekmē reklāma. To vēlas panākt ražotājs – lai viņa prece tiktu nopirkta, neskatoties uz to, ka fast fashion preces ļoti bieži ar augstu kvalitāti lielīties nevar. Tāpēc skapī un vidē ap mums sakrājas nevajadzīgu mantu kaudzes. Lielu daļu cilvēki arī izmet. ASV Dabas aizsardzības aģentūra ir secinājusi, ka viens cilvēks gadā vidēji izmet aptuveni 31 kg drēbju. Tikai neliela daļa no šī apģērba nonāk labdarībā vai tiek izmantota atkārtoti.
Atbildīgas rīcības iespēja pastāv
“Laudato si” teikts, ka „nedrīkstam raudzīties uz dabu kā kaut ko no mums atšķirtu vai vienkāršu mūsu dzīves ietvaru” (139), kā arī, ka „katrs pārkāpums pret solidaritāti un pilsonisko draudzību kļūst par ekoloģiskiem draudiem” (142). Tas varbūt skan pārāk globāli, bet ir arī mazie soļi, ko var spert katrs cilvēks atsevišķi.
Piemēram, iepirkties apdomīgi. Dažreiz ir grūti saņemties un nopirkt tiešām tikai to, kas ir nepieciešams, tomēr var mēģināt nepakļauties reklāmas vilinājumam, pirms iepirkšanās veikt nelielu pētījumu par konkrēto zīmolu. Varbūt visvienkāršākais ir apskatīties apģērba birku. Ja uz tās rakstīs “Ražots Bangladešā, Kambodžā, Indijā”, ir skaidrs, ka tur cilvēki par šīs preces šūšanu nav saņēmuši cilvēka cienīgu samaksu. Izņēmums ir tad, ja tā ir kāda prece ar “Fair Trade” jeb godīgās tirdzniecības zīmi, bet tad noteikti pamanīsiet arī atšķirību cenas ziņā. Tāpat arvien lielākas iespējas ir iepirkties labdarības veikalos vai “second hand” veikalos, tādējādi veicinot apģērba neizmešanas kultūru.
Rakstot par apģērbu, atklāju, ka mums ir gana daudz oriģinālu un interesantu pašmāju ražotāju, kas izgatavo apģērbu tepat Latvijā. Protams, tas ir dārgāk, jo parasti tie ir apjomos mazāki ražotāji, kas maksā nodokļus un algas saviem darbiniekiem saskaņā ar Latvijas standartiem, līdz ar to izmaksas pieaug.
Neņemšos galvot, ka Latvijā ražotais apģērbs ir ekoloģiskāks sastāva ziņā, bet dabai draudzīgāks – noteikti, jo netiek ievests ar lidmašīnu no citām valstīm, līdz ar to arī dabas piesārņojums ir mazāks. Patīkams pārsteigums bija atrast ekoloģiska apģērba ražotāju. Diemžēl šie apģērbi pieejami tikai bērniem, bet kas to lai zina – pieaugot pieprasījumam, varbūt kaut kas parādīsies arī pieaugušajiem.
Vēl viena lieta. Nemetiet ārā apģērbu, ko nelietojat. Dabā paies ilgs laiks, līdz tas sadalīsies. Aiznesiet to uz kādu labdarības veikalu, izmantojiet savā saimniecībā, tamborējiet vai šujiet no tiem lupatu deķīšus. Internetā atradīsies vēl simtiem ideju, kā piešķirt jaunu elpu šķietami vairs nelietojamām lietām.
Vai arī vienkārši iemācieties šūt! Tad nebūs uz ielas jābaidās satikt vēl kādu tādā pašā kleitā!
Tekstā apzināti neminēju zīmolu nosaukumus, jo atsevišķi no tiem, kas ir rīkojušies negodīgi, ieviesuši jaunas programmas un piedāvā jaunas ekoloģiskas apģērba līnijas. Turklāt informācija par uzņēmumiem ir pieejama interneta vidē.
Ilze Heina
