Katrs no mums līdz domai par svētceļojumu nonāca pa savu ceļu, tomēr visus vienoja ticība Dievam, kura aizveda līdz Aglonai. Manī tā radās jau pagājušajā gadā, kad biju Polijā. Tieši tajā laikā notika svētceļojums uz Čenstohovu, kurā piedalījās viena no manām poļu draudzenēm. Pēc viņas atgriešanās, redzot tulznainās kājas un laimē starojošās acis, man arī radās vēlēšanās nest līdzīgu upuri Dievam. Atbraucot mājās, uzzināju, ka arī pie mums Latvijā ir gājis svētceļojums uz Aglonu. Un tad radās doma, ka nākošgad arī es varētu pamēģināt.
Pats sākums bija pārdomas – vai es varēšu izturēt, vai vispār varēšu iet. Tad bija vēl viens liels pārdzīvojums. Manas kursa biedrenes, būdamas Itālijā ar folkloras kopu “Savieši” piedalījās pāvesta Jāņa Pāvila II pieņemšanā. Un tad es vairs nešaubījos – iešu!
I diena – 6. augusts. Plkst. 8.00 sv. Jēkaba katedrālē tiek noturēta Svētā Mise un 10.00 dodamies ceļā cauri visai Rīgai līdz Ulbrokas kapiem, kur ir pirmā atpūtas vieta. Daudzi vēl bailīgi skatās viens uz otru – neesam iepazinušies. Seko nākamie 5 km, pēc kuriem mūs gaida pusdienas. Te visi jau kļūst rosīgāki, jo tukšie vēderi liek sevi manīt. Laipnas saimnieces ir parūpējušās arī par ūdeni un ziepēm, ar ko varētu nomazgāt pirmos ceļa putekļus. Stunda paiet ātri. Jau jāceļas. Dziedam pateicības dziesmas un dodamies tālāk. Uz vakarpusi, kad pa ceļam ir bijusi neliela atpūta, sasniedzam naktsmāju vietu – Vizbulītes, kur mums tiek atvēlēta liela pļava telšu celšanai un siena šķūnis. Piebrauc arī autobuss, kurš ved teltis un smagās mugursomas, un pēc pāris dienām arī pirmos “invalīdus”. Pamazām sākam iepazīties. Drīz telšu pilsētiņa gatava. Izsalkušākie jau paspējuši apmierināt savu apetīti. 21.00 ir kopēja sanākšana, kurā tiek pārrunāti dienas notikumi un doti ieteikumi rītdienas ceļam.
II diena – 7. augusts. Jānoiet tikai 19 km līdz Ogrei. Tāpēc šodien celšanās ir vēlu – 7.30. Pēc vakardienas jau ir pirmās tulznas, kuras jāaplīmē ar leikoplastu, citādu tālu netiksi. Tad var doties ceļā. Ejam diezgan ātri ar nelielām atpūtām, jo Ogrē mūs gaida. 14.30 vietējā baznīcā pr. Andris Trapučka no Rēzeknes, kurš ar mums kopā gāja trīs dienas, notur Svēto Misi. Pēc tam ir jānoiet vēl 3 km līdz Ogres MRS, kur saņemam karstas pusdienas. Turpat arī sākam iekārtoties uz naktsguļu. Cits sporta zālē, cits teltī. Kāds vēl aizskrien izpeldēties uz upi vai turpat pie krāna cenšas atgūt sejas dabisko krāsu. 21.00 atkal kopēja pulcēšanās. Visi sasēžas aplī netālu no teltīm. Šovakar jezuītu tēvs Vaclavs no Poznaņas stāsta pasaku, kuru poliski sauc par baiku. Šī tradīcija pie mums atnāk no svētceļojumiem uz Čenstohovu. No sākuma visiem jāsmejas, bet pēc tam, kad padomā, liela dzīves gudrība. Katrā vakara sanāksmē runājam arī par to, ka var lūgties ne tikai ar vārdiem, bet arī ar domām, redzi un pat dzirdi. No šodienas tulka pienākumus izpilda Terēze, bez kuras mēs iztikt vairs nevaram, jo katru dienu konferences lasa poļu priesteris.
III diena – 8. augusts. Jāceļas jau 6.00, jo 7.30 sākas Svētā Mise, kura šodien tiek svinēta šeit – pļavā zem klajas debess – uz saliekamā altāra, jo līdz baznīcai tālu. Šie ir vieni no svētākajiem brīžiem svētceļojumā. No altāra atrodamies 2-3 m attālumā, un priesteri stāv ar seju pret mums. Ir tāda sajūta, ka pār visiem klātesošiem stāv Dievs. Pirmo reizi visa mana būtība piedalījās Svētajā Misē. Tikai šeit es sapratu tās visdziļāko būtību, jo Dievs nāca pār mums.
Jau atkal jādodas ceļā. Kā pateicība par laipno uzņemšanu ir atvadu dziesmas. Kad nonākam aiz pilsētas robežām, sākas ikdienas kārtība. Par tradīciju ir kļuvušas 5 minūtes, kurās savstarpēji sasveicinās, uzsmaida un paspiež viens otram roku. Tikai pēc tam sākam rīta lūgšanu – “Stundu dziesmas Vissvētākās Jaunavas Marijas godam”.
Šodien ejam ne tikai pa asfaltu, bet pāris kilometri jau ir akmeņains lauku ceļš. Tas ir grūts posms, jo daudzi, kuriem nav gluži piemērotu apavu ar cietu zoli un jau ir tulznas, jūt katru akmeni, kas sagādā sāpes. Neskatoties uz to, visi iet uz priekšu. Siltas pusdienas gaida Glāžušķūņos, kur arī nedaudz atpūtinām kājas, jo līdz Lēdmanei vēl gandrīz 10 km. Katru dienu pēc pusdienām, dodoties ceļā, dziedam Rožukroni. Vienmēr gaidu šo brīdi, jo tas ir pats jaukākais un pacilājošākais dienas laikā. Tāda sajūta, ka visi svētceļotāji saņemas un raitāk iet uz priekšu, jo šī lūgšanu visus burtiski spārno.
Šovakar uz naktsmājām iekārtojamies Lēdmanē. Kā nu kurš – vai teltī vai skolas internātā. Vakara sanāksme nedaudz atšķiras, jo mūsu vidū ir divi jubilāri – brālis Boguslavs un brālis Longins -, kuri tiek godināti. Pēc grūtā ceļa skan ne tikai dziesmas, bet arī joki, kuros vislielāko dalību ņem priesteri un svētceļojuma vadītāji – Garīgā semināra audzēkņi diakons Pēteris Aglonietis un klēriķis Juris Jalinskis. Šovakar mūsu grupai pievienojas pr. Vilhelms Lapelis no Dobeles, kurš rīt vadīs Svēto misi, un viņa biedrs no Polijas, dominikāņu mūks brālis Toms, kurš, kā izrādījās, ļoti labi spēlē uz ģitāras.
IV diena – 9. augusts. Ceļamies 5.30 un 7.00 jau dodamies ceļā. Šodien jānoiet 31 km – tikai 3 km vairāk nekā vakar, bet ceļš ir daudz grūtāks, jo vairāk kā 2/3 ir jānoiet pa akmeņainu lauku ceļu. Saule karsē. Putekļi. Nedaudz “baltāki” esam kļuvuši arī no nedaudzajām garāmbraucošajām mašīnām, kuras brīdinātas, samazina ātrumu vai vispār apstājas. Te jāpiemin mūsu kārtības sargi, kuri ne tikai regulēja satiksmi gar mūsu kolonnu, bet reizēm arī pievilka aiz rokas vai pastūma uz priekšu kādu “astīti”.
Šodien Svēto Misi notur Krapē, ārpusē pie luterāņu baznīcas, kuras pārstāvis mums teica lielisku uzrunu. Šeit pie Dievgalda ejam ne tikai mēs, bet arī daudzi vietējie iedzīvotāji. Pēc tam turpat uz vietas ir nelielas pusdienas, atpūta un atkal ceļā, atkal ienirstam putekļu mākonī. Šī diena ir izņēmums. Vakara sanāksmi noturam pēdējā atpūtas vietā, kur atkal runājam par dažādiem lūgšanu veidiem. Esam ļoti noguruši, tomēr visiem ir liels gandarījums par noietiem kilometriem, tāpēc Koknesē ieejam priecīgi un ar dziesmu. Mājam ar rokām, jo esam laimīgi. Šādā veidā visu svētceļojuma laiku sveicām katru pretimnācēju un katru pretimbraucēju neatkarīgi no tā, vai viņi mūs “pamanīja” vai nē.
Mūs sagaida ar smaidiem un vakariņām. Daudzi vietējie iedzīvotāji lūdz nākt pārnakšņot viņu mājās. Tomēr daļa paliek sporta zālē un teltīs. Tā ir pēdējā nakts līdz Aglonai, kad tiek augšā stutētas teltis. Gulēt visi cenšas aiziet pēc iespējas ātrāk, jo rīt agri jāceļas.
V diena – 10. augusts. Visgrūtākā diena. Ir jāiet Krusta ceļš – 41 km.
Bija jāceļas 4.30, jo Svētā Mise sākas 6.00, bet aizguļamies, un mūsu galvenie vadītāji, mīļu māsiņu pamodināti, no teltīm izlien jau pusstundu pēc reglamentā paredzētā laika. Līdz ar to arī pārējie tiek modināti vēlāk. Sākas skriešana pa galvu pa kaklu. Rezultātā Svēto Misi neviens nenokavē. Ceļā dodamies 7.30. Sāk līt. Dažs nobijies iekāpj autobusā, bet viņus pēc tam, invalīda kategorijas nepiešķiršanas rezultātā, tomēr izsēdina. Pārējie dodas ceļā. Grūtības neuztrauc, jo mēs nesam upuri Dievam. Vairāk kā pusi dienas ejam pa meža ceļu. Līst lietus. Uz kādu laiciņu parādās saule. Nedaudz apžūstam, bet tad atkal viss no gala – lietus, saule, lietus. Pļaviņu ēdnīcā ir pusdienas. Daži šodien vispār neēd, citi tikai nedaudz uzkož, jo šodien ir piektdiena. Pēc pusdienām skaitām Krusta ceļu. Ir grūti, bet mēs ejam. Ar pēdējiem spēkiem ieejam Jēkabpilī, kur mūs ļoti sirsnīgi sagaida pr. Bratuškins. Dziedam no visas sirds tā, ka skan visa pilsēta un daži pilnīgi aizsmok. Mēs esam priecīgi un laimīgi. Pusceļš ir aiz muguras, un mūsu sejās diez vai kāds var izlasīt to, ka esam tā noguruši, ka apsēžoties vai pareizāk nokrītot uz baznīcas sola, piecelties vairs nav spēka. Kājas vairs nejūt. Visi nakšņo kopmītnē, jo neviena ne spēka, ne vēlēšanās celt telti.
VI diena – 11. augusts. Ceļamies tikai 6.00 un ir jānoiet tikai 25 km. Svētā Mise sākas 7.30. Pēc tam mūs sirsnīgi pavada mājot ar rokām un dāvājot ziedus. Izejam uz lielceļa. Asfalts kā asfalts, bet tikai nesen noliets ar piķi. Līpam klāt. Katrā solī kāja ar raušanu jāatrauj no zemes. Apstāties, tas nozīmē tā pielipt, ka tikai ar lielu piepūli pēc tam var izkustēties no vietas. Un tad vēl nezini, vai kurpes pazole nav palikusi tai vietā, kur stāvēji. Noskaņojums visiem možs. Jūtam, ka ar katru soli tuvojamies Aglonai. Lūgšana un dziesma ir kļuvusi par mūsu sastāvdaļu. Neviens nedomā, kur nākošo nakti gulēs, ko ēdīs. Tas neuztrauc. Mūsu domas kavējas lūgšanā pie Dieva. Tā ir kļuvusi par mūsu garīgo maizi.
Šodien mums pievienojas vairāki brāļi un māsas. Mūsu pulciņš pamazām kļūst lielāks, bet mēs paši vairāk un vairāk saliedējamies vienā veselā. Visi esam viena ģimene – brāļi un māsas. Tādas ir ne tikai mūsu savstarpējās attiecības, bet mēs arī viens otru saucam par brāli un māsu, par brālīti un māsiņu.
Daudz pretimnākšanas saņēmām no vietējiem iedzīvotājiem. Jo tuvāk Aglonai, jo sirsnīgāk mūs sagaidīja. Ziedi, cienasti, priekā starojošās sejas un laimes asaras. Nekad vēl nebiju izjutusi tādu sapratni, labestību un pretimnākšanu. Kāda māmuļa pat jautā, vai nenoderētu vilnas zeķes un čības. Protams, bija arī tādi cilvēki, kuri mūs nesaprata vai vienaldzīgi pagāja garām. Bet viņi tomēr bija mazākumā.
Arī Līvānos bija sirsnīga sagaidīšana. Piedāvāja tik daudz naktsmāju, ka skolas zālē palika tikai pāris desmiti cilvēku.
VII diena – 12. augusts. No rīta 7.00 Svētā Mise. Pēc tam nelielas brokastis un jāiet tālāk. Bet cik grūti ir šķirties, jo šeit Līvānos paliek daudz jaunu draugu un domubiedru, bet ir cerība uz atkalredzēšanos Aglonā. Šodien jānoiet 38 km līdz Preiļiem. Kilometrus vairs nejūtam. Mūs burtiski kāds spēks nes uz priekšu, kaut gan manāms arī nogurums. Manī jau rodas šķiršanās priekšnojauta. Ejot uz priekšu aug sajūsma, ka tuvojamies Aglonai un skumjas, ka būs jāšķiras no visiem saviem brāļiem un māsām.
Visu dienu sauli nav aizklājis neviens mākonītis. Rezultātā vairāki “kritušie” – gan apdegumi, gan saulesdūrieni. Viņi rātni paklausa ārsta kategoriskai prasībai un sēžas autobusā. Pāris kilometri pirms Preiļiem mūsu sakarsušās galvas nedaudz atvēsina pamatīga lietusgāze. Līst kā no spaiņa. Visi esam izmirkuši līdz pēdējai vīlītei, tāpēc, lai sasildītos, atpūtas vietā arī nedaudz uzdejo. Šeit bija vienīgā reize visa svētceļojuma laikā, kad dziedājām tautas dziesmas, citādi būt dzirdama ritmiska zobu klaudzēšana. Neskatoties uz dabas kaprīzēm, Preiļos iegājām ar paceltiem deguniem, kas bija diakona Pētera Aglonieša liels nopelns. Šeit mūs sagaidīja tik sirsnīgi, kā nekur citur. Svinīga procesija, meitenes ar ziediem, kuri tika dāvināti ne tikai tiem, kas gāja sutanās. Katram no mums rokās tika kāds ziedu pušķītis. Lieliskas vakariņas, par kurām rūpējās vietējās draudzes locekļi dekāna Alberta Budža vadībā, un silta naktsmītne, kur varēja saņemt arī medicīnisko palīdzību.
VIII diena – 13. augusts. Pēdējā diena, kad zem kājām vēl ir krietns ceļa gabals. Ceļamies 6.00. Svētā Mise sākas 7.30. Tad greznas brokastis restorānā, par kurām arī rūpējas vietējā draudze. Visi esam ceļa jūtīs. Vēl pēdējā diena, pēdējie kilometri kopā. Saule šodien atkal karsē. Pēc vakardienas cits nemaz nevar rādīt degunu saulei, savādāk beigas būs. Jau tāpat pusdienu krējums tiek nevis vēderā, bet uz deguna. Atpūtas vietās lauku sievas mūs pacienā ar pienu, kas ir spirdzinošs un dod spēku iet tālāk. Uz naktsmājām iekārtojamies Jaunaglonā. Šeit arī tiek rīkots atvadu vakars pie ezera starp diviem ugunskuriem. Ieradušies arī ciemiņi – brāļi priesteri Jānis un Andris Aglonieši.
Skan sirsnīgas pateicības runas un atvadu vārdi. Dziedam dziesmas, kurās var saklausīt arī pa kādai skumjākai notij, jo nevienam negribas šķirties. Gaisā tiek sviesti priesteri un svētceļojuma aktīvākie dalībnieki, dāvātas piemiņas veltes un pieminēts tas viss kopīgais labais, kas mums ir bijis. Visi esam priecīgi un arī skumji.
IX diena – 14. augusts. Šī ir pēdējā mūsu svētceļojuma diena. Jānoiet tikai 4 km un būsim Aglonā. Kaut kā neticas, ka aiz muguras jau ir vairāk nekā 230 km. Visi esam pacilāti. Šai dienai par godu ir svinīgas brokastis, kurās uz improvizēta galda ir ne tikai maizītes un saldumi, bet arī lapsenes. Ceļā dodamies 10.00. Pievienojas arī vairāki priesteri, kuri ar mums kopā ir gājuši kādu no svētceļojuma dienām. Līdz ar to visiem gribētājiem ir iespēja pirms Aglonas pieiet pie bikts un izsūdzēt grēkus. Drīz tālumā jau parādās Aglonas bazilikas torņi. Visus pārņem liels satraukums. Tuvojamies svētceļojuma galamērķim. Bez tulznām nav neviens. Kājas sastieptas, nobintētas, citam noberztas gandrīz jēlas. Saules apdegumi un saulesdūrieni. Kāds pēc lietus sācis šķaudīt un šņaukāties. Bet mēs visi esam laimīgi. Mūsu acīs mirdz prieka asaras, kad, sagaidot mūs, pretī iznāk dekāns P. Onckulis.
Plksts. 12.00 sākas Svētā Mise. Nav iespējams aprakstīt to sajūtu, kāda man bija pirmo reizi kāpjot pāri Aglonas bazilikas slieksnim un tuvojoties altārim, tieši tāpēc, ka esmu atnākusi uz šejieni kājām. Šīs fantastiskās sajūtas dēļ vien bija vērts iet 240 km un varētu noiet vēl atpakaļ, bet tikai visi kopā. Mūsu svētceļojums ir beidzies. Esam Aglonā. Visi vienbalsīgi apliecinām savu vēlēšanos arī nākamgad doties uz šejieni, jo cilvēks, kurš vienreiz ir devies svētceļojumā, aizmirst to vairs nespēj nekad. Visu ceļu mūs spārnoja ticība, cerība un mīlestība. Tāpēc es aicinu visus brāļus un māsas, kas tic Dievam, doties svētceļojumā. Šis aicinājums ir ne tikai latviešiem un ne tikai katoļiem, jo šogad mūsu vidū bija brāļi un māsas no Polijas, Lietuvas, Ukrainas. Un ne tikai katoļi, bet arī luterāņi, pareizticīgie un brāļi, māsas, kas kristību saņēma Aglonā. Tāpēc aicinu – IESIM UZ AGLONU!
Evija Valpētere, Rīga-Aglona svētceļojuma dalībniece. Katoļu Dzeive, 1990, Nr. 9 (191)
