Pirms dažiem gadiem kādā Ziemeļitālijas skolā ticības mācības skolotājs savai klasei bija izskaidrojis līdzību par “pazudušo dēlu” un pēc tam licis skolēniem brīvi uzrakstīt savas pārdomas par dzirdēto. “Nospiedošais vairākums” izvēlējās šādu stāsta noslēgumu – tēvs sagaida “pazudušo dēlu”, stingri viņu soda un nosūta pie saviem kalpiem. Tā ir mācība par ģimenes īpašumu notriekšanu…
Bet tā taču ir gluži cilvēciska reakcija! Arī vecākā dēla reakcija ir cilvēciska. Turpretim Dieva žēlsirdība ir dievišķa.
Kāda ir Jūsu pieeja šim vecākā dēla kompleksam? Reizēm pat Baznīcā dzirdam: pārmērīga žēlsirdība! Baznīcai taču jānosoda grēks…
Baznīca nosoda grēku, jo tai ir jāsaka patiesība: tas ir grēks. Bet vienlaicīgi Baznīca arī apskauj grēcinieku, kurš sevi par tādu atzīst, uzrunā viņu, stāsta par Dieva bezgalīgo žēlsirdību. Jēzus piedeva pat tiem, kas Viņu piesita krustā un zaimoja. Mums jāpievēršas Evaņģēlijam. Tur tiek runāts ne tikai par pieņemšanu un piedošanu, bet arī par “svētkiem” dēlam, kas atgriežas. Žēlsirdība izpaužas svētku līksmē, kas labi izteikta Lūkasa evaņģēlijā: “Debesīs būs lielāks prieks par vienu grēcinieku, kurš atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisnajiem, kuriem atgriešanās nav vajadzīga.” (Lk?15,?7) Tur nav teikts: bet, ja grēcinieks pēc tam atkal pakristu, atsāktu veco, atkal grēkotu, – lai pats arī tiek galā! Nē, kad Pēteris jautā, cik reizes ir jāpiedod, Jēzus atbild: “Septiņdesmit reiz septiņas!” (Mt?18,?22) – citiem vārdiem, vienmēr. Žēlsirdīgā tēva vecākajam dēlam tika atļauts izteikt patiesību par notikušo, kaut gan viņš nebija sapratis situāciju, arī tāpēc, ka otro brāli, kad tas gribēja sevi apsūdzēt, tēvs pārtrauca, lai kristu viņam ap kaklu. Tieši tāpēc, ka pasaulē ir grēks, tieši tāpēc, ka mūsu cilvēciskā daba ir iedzimtā grēka ievainota, Dievs, kas mums dāvājis savu Dēlu, var atklāt sevi kā žēlsirdību. Dievs ir rūpīgs, uzmanīgs, gatavs pieņemt jebkuru cilvēku, kurš pasper soli vai kuram ir vēlme spert soli māju virzienā. Viņš skatās tālumā, mūs gaidot. Neviens cilvēka grēks – lai cik smags tas arī būtu – nevar pārspēt vai ierobežot žēlsirdību. Pēc dažiem gadiem Vitorio Veneto bīskapa amatā Albino Lučani vadīja vingrinājumus priesteriem un, komentējot līdzību par pazudušo dēlu, teica par Tēvu: “Viņš gaida. Vienmēr. Un nekad nav par vēlu. Viņš ir tāds, kāds nu ir… Viņš ir Tēvs. Tēvs, kurš, stāvot durvīs, mūs gaida. Viņš mūs pamana, kad vēl esam tālu, Viņš aizkustināts skrien mums pretī, lai kristu mums ap kaklu un mūs maigi skūpstītu… Tad mūsu grēks kļūst līdzīgs pērlei, ko varam dāvināt Viņam, lai raisītu prieku mums piedot… Dāvināt pērles ir cēli, un tā nav nekāda sakāve, bet prieka pilna uzvara, kad ļaujam Dievam uzvarēt!”
Sekojot Kungam, Baznīca ir aicināta izliet savu žēlsirdību pār visiem, kas atzīst sevi par grēciniekiem, uzņemas atbildību par saviem ļaunajiem darbiem un jūt, ka tiem vajadzīga piedošana. Baznīca pasaulē ir nevis tādēļ, lai nosodītu cilvēkus, bet lai viņiem dotu iespēju sastapt šo kaislīgo mīlestību – Dieva žēlsirdību. Es bieži atkārtoju: lai tā notiktu, ir jāiet ārā. Ir jāiet ārā no baznīcām un draudzēm, lai uzmeklētu cilvēkus tur, kur viņi dzīvo, kur viņi cieš un cer. Man patīk salīdzināt šo “Baznīcu, kura iziet”, ar karalauka slimnīcu, kas darbojas tur, kur notiek cīņas, – tas nav fiksēts veidojums, kas apgādāts ar visu nepieciešamo un kurp cilvēki dodas ārstēt vieglākas vai smagākas kaites. Tas ir mobils veidojums, kas piedāvā pirmo palīdzību, steidzamu iejaukšanos, lai novērstu karavīru nāvi. Tur veic tikai neatliekamo, tur nav nekādu specializēto pārbaužu. Ceru, ka ārkārtas jubilejas gads palīdzēs veidoties Baznīcai, kurā atklājas žēlsirdības mātišķie dziļumi, Baznīcai, kas iziet pretī daudzajiem ievainotajiem, kam tik ļoti pietrūkst uzklausīšanas, sapratnes, piedošanas un mīlestības.
Fragments no nodaļas „Pārmērīga žēlsirdība?”, Dieva vārds ir Žēlsirdība, pāvesta Franciska saruna ar Andrea Tornielli, KALA Raksti, 2016.
Grāmatu iespējams iegādāties “Mieram tuvu” internetveikalā un draudžu grāmatu galdos.
