22. oktobrī Rīgā norisinājās starptautiska konference „Cilvēka pamattiesības uz dzīvību un sirdsapziņas brīvību”, kura tik tiešām bija starptautiska, jo tās dalībnieki bija aktīvi dzīvības aizstāvji no ASV, Lielbritānijas, Francijas, Austrijas, Albānijas, Rumānijas, Slovēnijas, Čehijas, Ukrainas, Polijas, Baltkrievijas, Igaunijas un Latvijas.
Konferences runātāji stāstīja par savu valstu pieredzi, dažādu iniciatīvu ietvaros īstenotajām aktivitātēm, kā arī tendencēm, jo īpaši abortu statistikā. Visu dalībnieku uzrunas caurvija motīvs, ka svarīga ir nevis abortu aizliegšana ar likumu, bet darbs ar sabiedrību, tās izglītošana, lai abortu padarītu neiedomājamu. Mets Britons no ASV, kas ir aktīvi iesaistījies kampaņā „40 dienas dzīvībai”, uzsvēra, ka viņa organizācijas mērķis ir izbeigt abortus, taču to darīt, nevis izmantojot politisku lobiju vai mainot likumus, bet tikai ar lūgšanu pie abortu klīnikām un gavēšanu.
Savukārt Lehs Kovalevskis, „Human Life International” pārstāvis no Polijas, aicināja atcerēties, kas ir patiesais ienaidnieks. „Mēs esam kustībā par dzīvību, nevis cīņā. Ja strādāsiet „Par dzīvību”, tad uzkāpsiet sātanam uz astes. Taču atcerieties, ka Kristus jau uzvarēja šai cīņā. Mums tikai jāaizpilda vēstures lappuses.”
Konferencē uzstājās arī ginekologs Gints Lapiņš, kurš savulaik ar sievu nolēma neveikt abortus un savus pacientus šādos gadījumos sūtīja pie kolēģiem, kas ar laiku to ievēroja un arī atteicās veikt abortus. Tā rezultātā Valmieras slimnīcā abortu veikt nebija iespējams. Izšķirošs brīdis ceļā uz šo lēmumu G. Lapiņam bija Dieva iepazīšana, kā rezultātā viņš saprata, ka cilvēks ir īpašs un ļoti vērtīgs, un tāpēc vairs nespēja veikt abortus. „Aborts ir liels noziegums, jo, kā var teikt, ka embrijam, kas kustina rokas, kājas, nav gara un dvēseles?” viņš jautāja.
Ārsts arī aktualizēja vairākus ar Latvijas realitāti saistītus jautājumus. Viņš vērsa uzmanību uz to, ka, lai gan pēdējos gados oficiālā statistika liecina, ka kopējais abortu skaits Latvijā samazinās, tomēr tur neparādās medikamentozie aborti, kuru skaits īstenībā pieaug. Abortu izraisošais medikaments Latvijā nav atļauts, tomēr tas tiek lietots, un tā rezultātā notikušo abortu skaits ir liels. Tāpat viņš aktualizēja mākslīgās apaugļošanas jautājumu. „Ir lielas slimības, bet daudz kur neauglības iemesls ir iekaisumi, kurus izraisījusi iepriekš izlaidīgi dzīvota dzīve. Tagad šis cilvēks ir gatavs darīt visu, lai dabūtu bērnu. Maksāt lielu naudu un viņam vienalga, vai bērns ir tapis uz šķīvīša vai ar donora palīdzību. Ja nostājies pret to, tad esi dīvainis, kas neatzīst modernās tehnoloģijas.”
G. Lapiņš ierosināja pārcelt abortus uz speciālām klīnikām, ārpus slimnīcām. „Citādāk ir tā, ka vienā spārnā ģimene priecājas par bērna piedzimšanu, citā palātā sievietes cīnās par grūtniecības saglabāšanu, bet turpat līdzās guļ sievietes, kas ir izdarījušas abortu,” atzina G. Lapiņš.
Konferences noslēgumā notika paneļdiskusija, kurā viens no jautātājiem lūdza nosaukt piecas darbības, ar kurām vajadzētu sākt, lai cīnītos pret nāves civilizāciju. Tās dalībnieki ieteica: 1) lūgšanu; 2) gavēšanu; 3) izglītību, jo īpaši jauniešu auditorijā; 4) politisku rīcību visos līmeņos; 5) ar maigumu un mīlestību dziedināt sievietes un ģimenes, kas cieš izdarīto abortu dēļ.
Plašāku materiālu par konferencē runāto lasiet nākamajā Katoļu Baznīcas Vēstneša numurā, kas iznāks 11. novembrī.
LRKB IC, foto: Anita Sosnare
