1. novembrī, Visu svēto dienā, kustība “Pro Sanctitate” atzīmē Vispasaules svētdarīšanas dienu. Šai dienai veltītie pasākumi iesāksies jau 30. oktobrī Daugavpils Vissvētākās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas baznīcā plkst. 16.00 ar vesperēm un Svēto Misi. Būs arī iespēja apskatīt izstādi par Žēlsirdības gada svētajiem.
31. oktobrī kustība “Pro Sanctitate” Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē lūgsies par svētumu – adorācija plkst. 18.00, Svētā Mise – plkst. 19.00. Tāpat Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē būs arī lūgšanas par jauniešu svētumu, kas notiks 3. novembrī, adorācijas sākums plkst. 18.00, Svētā Mise – plkst. 19.00.
Atzīmējot Vispasaules svētdarīšanas dienu, kustība “Pro Sanctitate” sadarbībā ar RARZI aicina apmeklēt arī ekumenisko konferenci “Svētums – vienotības ceļš”, kas 24. novembrī notiks Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas draudzē.
Savukārt 29. novembrī būs iespēja adorēt un piedalīties Svētajā Misē Bolderājas Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas baznīcā, adorācijas sākums – plkst. 17.30. Šajā dienā kustības “Pro Sanctitate” rīkotais pasākums notiks arī Jēkabpilī.
Kustības pārstāve Džūlija Serdžakomo šai dienai veltījusi savas pārdomas par tuksnesi.
Kad pārdomāju tās negatīvās situācijas, kas ir pasaulē, Baznīcā, mūsu dvēselēs, mana reakcija, tā vietā lai ļautos pesimismam, ir meklēt atbalsta punktus, uz kuriem vērst un ar kuriem barot manu cerību.
Cerības gaismā, kas ir ticības skatiens rītdienā, dvēsele atveras mieram, priekam, noteiktībai. Cerība ir tikums, kas paplašina dvēseles spēkus un sirds šķiedras.
(Guljelmo Džakvinta, Cerība, 1967)
Tuksnesis ir konkrēta fiziska vieta. To ir viegli iztēloties. Tā ir trūkuma, vajadzību, noguruma, posta, ciešanu un dažkārt pat nāves vieta.
To mums māca Izraēlas tautas bibliskā atmiņa, kas 40 gadus dzīvoja un klīda tuksnesī. To mums varētu pastāstīt 120 000 cilvēku, kas pēc Starptautiskās Migrācijas organizācijas (IOM) aplēsēm 2015. gadā šķērsoja Nigēras ceļu, kas savieno Subsahāras Āfriku ar Alžīriju. Viņi mums varētu aprakstīt tuksnesi – tie, kas ir izdzīvojuši, jo nezināms viņu skaits tuksnesī sastapās ar nāvi.
Tuksnesī, cerības sēklas. Tā ir Vispasaules svētdarīšanas dienas 2016 tēma. Nav grūti iztēloties tuksnesi. Taču ir grūti to saistīt ar sēju. Kāda gan jēga ir kaisīt sēklas tuksnesī, kur vējš tās visas izkliedē un sausums izžāvē katru zemes pleķīti? Nekāda.
Bet cerības sēklas dīgšana ir īpaša. Tās saknes uzpotējas uzticamā Dieva solījumiem, tās dzinumi ņem spēku no žēlastības avotiem. Cerība ir tāds tikums, kam nav cilvēciskas izcelsmes, tā izplūst tieši no Dieva sirds. Tā ir sēkla, kas nepakļaujas pasaulīgajiem dabas likumiem, jo nes sevī Paradīzes dzinumus.
Kur tad meklēt cerības sēklas? Kas ir tie tuksneši, kas gaida, lai tos atklātu ticības ļaudis, gatavi piedzīvot pagaidu izceļošanu, kas tos vestu pretim Dieva iezīmētiem horizontiem?
Tuksnesis ir grēks, kas iznīcina cilvēku, kad to no jauna nepieceļ piedošana. Tuksnesis ir egoisms, kas notiesā uz vientulību, vienaldzība, kas pārakmeņo sirdis, nabadzība, kad atņem cilvēkam cieņu. Tuksnesis ir slimība, kad tā noved līdz izmisumam, trauslums, kas nerod atbilstošu atbalstu.
Tuksnesis ir mājas, kad tur trūkst dialoga, tuksnesis ir kopiena, kad izdziest mīlestība, tuksnesis ir sabiedrība, kad valda vienaldzība, tuksnesis ir cilvēku paaudze, kad zaudē cerību rītdienai.
Visur, kur tuksnesis ir mums apkārt, tas bieži vien ir arī mūsos, mūsu mājās, mūsu darba vidē, mūsu kopienā. Un šķiet, ka pārtuksnešošanās nepielūdzami izplatās, atņemot vietu cilvēcības dārziem, kas palēnām nokalst, degradējoties sabiedrībai, kas nu jau šķiet nomaldījusies pašiznīcinošas loģikas labirintā un vairs nespēj valdīt pār procesiem, ko pati ir radījusi.
Tuksnesī, par to mēs esam droši, Dievs kaisa cerības sēklas. Tās uzplaukst jūtās, žestos un cilvēces vēsturē.
Samierināšanās pieredzē, miera žestos, tuvības zīmēs, žēlsirdības darbos. Rokā, kas izstiepta, lai atbalstītu brāli, iedrošinājuma vārdos, atjaunotas uzticības zīmē, no jauna atrastas draudzības solī.
Cerības sēkla ir pūles izglītot jaunieti, kas saskaras ar dzīves izaicinājumiem, tā ir kopā būšana ar gados vecāku cilvēku, kas sevī nes vēstures bagātības, tā ir stāšanās pretim dzīves nelaimēm, spējot paturēt acīs tās jēgu.
Cerības sēkla ir bezatlīdzības došanas loģika, kas sevi pretstata procentu un peļņas loģikai, cerības sēkla ir likumības veicināšana, kad korupcija valda kā suverēns, cerības sēkla ir godīguma žests, kas piekrīt ciest sakāvi tūlītējā rezultātā, bet nav gatavs padoties kompromisu diktatūrai.
Cerības sēkla ir katrs brālības žests, kas satiek, apskauj, atbalsta, mierina, piedod, dod allaž jaunu iespēju.
Katru dienu virs pasaules tuksneša debesis atveras un liek līt cerības sēklām. Tās nav īslaicīga, optimistiska ilūzija, bet gan redzama tāda Dieva manifestācija, kas soļo kopā ar cilvēku.
Cerības sēklas ir vienkārši ikdienas svētuma pieredzes brīži, spējīgi radīt revolūciju, pārvērst vēstures gaitu.
Džūlija Serdžakomo (Giulia Sergiacomo), Pro Sanctitate
Uzziņai:
Vispasaules svētdarīšanas diena (VSD) ir raksturīga kustības Pro Sanctitate iniciatīva, ko aizsāka kustības dibinātājs Dieva kalps Guljelmo Džakvinta. Tā tiek atzīmēta, sākot ar 1957. gadu. Ik gadu tā piedāvā padziļinātus tematus par universālo aicinājumu uz svētumu personīgajā, ģimenes, Baznīcas un sociālajā dimenisijā. Gada laikā temats tiek attīstīts gan pastāvīgajā formācijā, gan kā priekšlikums evaņģelizācijai, ko kustība piedāvā Baznīcas un sociālajā jomā.
Dibinātājs mums ir piedāvājis izdzīvot šo notikumu četros aspektos: askētiskajā aspektā, kas ir nepārtrauktas pievēršanās Evaņģēlijam ceļš caur aktīvu garīgumu ikdienā; svinīgajā aspektā, lai slavētu Dievu un lūgtu Viņam svētuma un svēto dāvanu mūsu laikmetam; kulturālajā aspektā, lai paplašinātu mūsu zināšanas par šo dievišķo attēlu un atklātu jaunas, padziļinātas, aktuālas dimensijas, lai radītu svētuma mentalitāti, ieradumu; visbeidzot misionārajā aspektā, kas katram kristītajam dod uzdevumu būt par svētuma ”misionāru” ar savu dzīvi, ar sludināšanu, ar katehēzi, izmantojot katru jomu un komunikācijas līdzekli.
Kustība “Pro Sanctitate”
