Reiz svētais Francisks, iedams ar brāli Leonu[1] no Perudžas uz Santa Maria deļi Andželi[2] ziemas laikā, kad viņu stipri mocīja milzīgs aukstums, uzsauca brālim Leonam, kas gāja pa priekšu, sacīdams šādi: “Brāli Leon, kauč arī mazie brāļi visā pasaulē parādītu lielu un pamācošu svētuma piemēru, tomēr pieraksti un cītīgi atzīmē, ka tas nav pilnīgs prieks.” Un, iedams tālāk, svētais Francisks viņam uzsauca otru reizi: “Ak, brāli Leon, ja arī mazais brālis atdotu acu gaismu aklajiem, izstieptu taisnus saliektos, izdzītu velnus, atdotu dzirdi kurlajiem, valodu mēmajiem un, vēl jo vairāk, uzceltu miroņus, kas gulējuši nāvē četras dienas, raksti, ka tas nav pilnīgs prieks.” Un, mazliet paiedams, svētais Francisks skaļi sauca: “Ak, brāli Leon, ja mazais brālis zinātu visas valodas un visas zinības un visus rakstus, tā ka prastu pareģot un atklāt ne tikai nākotni, bet arī apziņas dziļumus un cilvēku noslēpumus, raksti, ka tas nav pilnīgs prieks.” Paiedams mazliet tālāk, svētais Francisks atkal skaļi sauca: “Ak brāli Leon, Dieva aitiņ, ja arī mazais brālis runātu eņģeļu mēlēs un zinātu zvaigžņu ceļus un zāļu spēkus un ja viņam tiktu atklātas visas zemes bagātības un viņš pazītu putnu un zivju, un visu dzīvnieku un akmeņu, un ūdeņu spēkus, raksti, ka tas nav pilnīgs prieks.” Un, paiedams vēl kādu gabalu, svētais Francisks skaļi sauca: “Ak brāli Leon, ja arī mazais brālis prastu tik labi sludināt, ka pievērstu visus neticīgos Kristus ticībai, raksti, ka nav tur pilnīga prieka.”
Un, šādai runāšanai ilgstot savas divas jūdzes, brālis Leons, varen brīnīdamies, viņam jautāja un teica: “Tēvs, es tevi lūdzu, Dieva dēļ, pasaki man, kur tad ir pilnīgs prieks.” Un svētais Francisks tam atbildēja: “Kad mēs būsim sasnieguši Santa Maria deļi Andželi, šādi izmirkuši lietū un sastinguši aukstumā un notašķījušies ar dubļiem un bada izmocīti, un pieklauvēsim pie mītnes durvīm un durvju sargs rādīsies nikns un teiks: “Kas jūs esat?’ un mēs teiksim: ‘Mēs esam divi no jūsu brāļiem’; un šis teiks: ‘Jūs nesakāt taisnību, jūs esat divi laupītāji, kas iet krāpdami ļaudis un laupīdami nabagiem viņu ubaga grašus, ejiet prom’; un durvis neatvērs un liks mums stāvēt ārā sniegā un lietū, aukstumā un izsalkumā visu nakti; tad, ja mēs tik lielu pārestību un tik lielu cietsirdību un tik nežēlīgu atstumšanu pacietīgi panesīsim, neuztraukdamies un nekurnēdami par viņu, un pazemīgi domāsim, ka tas durvju sargs droši vien mūs pazīst, ka Dievs liek viņam runāt pret mums, ak brāli Leon, raksti, ka tur ir pilnīgs prieks. Un ja vēl mēs turpināsim klauvēt un viņš iznāks laukā saniknots un padzīs mūs ar lamām un pļaukām kā uzmācīgus dienaszagļus, sacīdams: ‘Vācieties prom, jūs nekrietnie zaglēni, ejiet uz spitāli, jo šeit jūs ne ēdīsiet, ne nakšņosiet’; ja mēs to pacietīgi un priecīgi, un ar mīlestību panesīsim, o brāli Leon, raksti, ka tur ir pilnīgs prieks. Un ja mēs, bada, aukstuma un nakts spiesti, vēlreiz klauvēsim un sauksim un Dieva mīlestības dēļ ar gaužām asarām lūgsimies, lai mums atver un ielaiž mūs iekšā, un viņš vēl vairāk saniknots teiks: ‘Ak, šie uzmācīgie dienaszagļi, viņi saņems, ko pelnījuši, es nogāzīšu tos zemē sniegā un samizošu ar šo zaraino nūju’: ja mēs to visu Kristus mīlestības dēļ pacietīgi un priecīgi panesīsim, apdomādami Viņa ciešanas; ak brāli Leon, raksti, ka te un iekš tam ir pilnīgs prieks. Un tādēļ uzklausi secinājumu, brāli Leon. Augstākā no visām Svētā Gara žēlastībām un dāvanām, ko Kristus piešķīris saviem draugiem, ir uzveikt pašam sevi un labprātīgi Kristus mīlestības dēļ panest mokas, pārestības un apkaunojumus un nelaimes; jo ar visām citām Dieva dāvanām mēs nevaram dižoties, tādēļ ka tās nav mūsu, bet Dieva, kā saka apustulis[3]: “Kas tev ir, ko tu nebūtu saņēmis? Un ja tu esi saņēmis, kāpēc lielies, it kā nebūtu saņēmis?” Bet ar moku un bēdu krustu mēs varam dižoties, jo, kā saka apustulis[4]: “Es negribu ne ar ko lepoties, tik vien ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu.” Viņam lai gods un slava visos mūžu mūžos. Amen.
“Svētā Franciska ziediņi”, Rīgas Metropolijas kūrija sadarbībā ar Vides aizsardzības kluba žurnālu “Vides vēstis”, 1999.
[4] Gal 6:14.
