Oktobra nogalē Zviedriju apmeklēja pāvests Francisks, lai kopā ar dažādu kristīgo konfesiju un reliģiju pārstāvjiem no Zviedrijas un citām valstīm pieminētu Reformācijas 500. gadadienu. Pasākumu apmeklēja arī Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, kas citastarp ir Pontifikālās kristiešu vienotības padomes loceklis.
Pēc ceļojuma arhibīskaps piekrita dalīties domās par aizvadītā notikuma svarīgumu gan Latvijas, gan arī visas kristīgās pasaules kontekstā.
Kāpēc, jūsuprāt, pāvestam bija būtiski piedalīties Reformācijas atceres gadadienā?
Kristus ir skaidri izteicis gribu, lai mācekļi būtu vienoti, bet aizvadītos piecos gadsimtos, faktiski līdz Vatikāna II koncilam, tomēr tika uzsvērtas atšķirības. Pārāk liela vērība tika pievērsta kritikai, tika meklēts tas, kas šķir, nevis tas, kas vieno konfesijas. Katra puse stādīja otru no negatīva redzes punkta un, sevišķi pirmajā laika posmā, kariķējot otru, parādot pārspīlētā veidā. Ir pienācis laiks izlīgumam, atzīt – ja mēs – gan vieni, gan otri – esam Kristus mācekļi, beidzot jānāk pie prāta un jāsāk skatīties, ko varam darīt šodien un nākotnē lietas labā, jo pagātni izlabot nevaram. Pagātne nav jāpārtaisa vai jāpārraksta, bet uz pagātni jāpalūkojas un jāsāk runāt citādāk.
Pāvestam bija jābrauc, jo brāļiem luterāņiem tas ir svarīgs notikums. Ja gribam dzīvot viņiem līdzās, ja gribam meklēt vienotību, tad mums ir jānovērtē Reformācija, lai arī tas bija sāpīgs notikums, kas izmainīja pasaules vēsturi. Skandināvijas Katoļu bīskapu konference pirms tikšanās pat izdeva speciālu dokumentu, kur uzsvēra, ka nekādā gadījumā nevaram runāt par Reformācijas svinēšanu, jo šķelšanos nevar svinēt. Drīzāk, kā viņi angliski norāda, tā ir “commemoration” jeb atzīmēšana, pieminēšana.
Pastāstiet nedaudz par pašu pasākumu gaitu!
Reformācijas atceres pasākumam var iedalīt divas pakāpes, bet katoļiem pat trīs, jo pēdējā dienā, lai arī iepriekš netika plānota, notika pāvesta Franciska svinēta Svētā Mise.
Pirmā pakāpe bija Lundas katedrālē, kur piedalījās pāvests, Pasaules Luterāņu federācijas prezidents bīskaps Munibs Junans, Zviedrijas karalis ar sievu, pasaules pārstāvji. Šajā daļā varam runāt par izlīguma un liturģisko momentu. Pasākums sākās ar pateicību par Reformācijas pozitīvajiem augļiem, grēku nožēlu par visu negatīvo, kas nācis no abām pusēm, kam sekoja Dieva Vārda liturģija un miera sveiciens. Šī pasākuma daļa bija vērsta uz savstarpējo iekšējo attiecību kārtošanu Dieva priekšā. Varētu teikt, ka abas puses spēra soļus viena otrai pretī.
Noslēgumā tika parakstīta katoļu un luterāņu kopīga deklarācija, kas balstās uz pirms trim gadiem katoļu un luterāņu kopīgi izstrādātajā dokumentā “No konflikta līdz komūnijai” ietvertajām atziņām. Pie tā ilgi strādājusi gan Pontifikālā kristiešu vienotības veicināšanas padome, gan Pasaules Luterāņu federācija. Tas ir saskaņots teksts, kur katra no pusēm ir panākusi otrai pretī tik tālu, cik tas ir iespējams, apzinoties, ka būtiska ir sadarbība, nevis konkurence un otra noliegšana.
Pēc tam Malmes sporta arēnā Reformācijas atcere notika plašākā lokā. Tur galvenais bija kopīgās liecības un kopīgo izaicinājumu elements. Arēnas centrā bija milzīgs krusts, kura malās bija ziedi. Katrā krusta galā bija liecinieki. Izskanēja četras liecības: sieviete no Indijas runāja par klimata pārmaiņu postošo ietekmi; “Caritas Colombia” pārstāvis dalījās, ka katoļi ar luterāņiem kopā palīdz grūtībās nonākušajiem; sieviete no Dienvidsudānas stāstīja par pilsoņu kara pieredzi; bēgle no Burundi, kas tagad dzīvo Ruandā, dalījās savā pieredzē par izglītības nodrošināšanu bez vecākiem palikušiem bērniem. Pasākuma beigās tika parakstīta sadarbības deklarācija starp “Caritas Internationalis” un Pasaules Luterāņu diakoniju, kas ir konkrēts solis, kā varam kopīgi stāties pretī problēmām.
Jāsaka, ka šis katoļu un luterāņu attiecībās bija patiesi laikmeta notikums. Pirmo reizi augstākā līmenī tika atzīmēta Reformācijas gadadiena nevis konfrontējošā, bet izlīguma aspektā. Tas dod cerību labākai nākotnei.
Noslēgumā vēl gribēju novērst pārpratumu, kas saistīts ar dokumentu “No konflikta uz komūniju”. Daudzi cilvēki bija sapratuši, ka ar vārdu “komūnija” ir domāta Svētā Komūnija, kas tagad katoļiem un luterāņiem būtu viena. Vēlos uzsvērt, ka tā nav. Jā, kopīgs dievgalds ir nākotnes mērķis, bet šoreiz tā ir domāta vienotība. Esam vēl ceļā uz vienotu dievgaldu.
Otra lieta, no fundamentālistu puses dzirdu, ka katoļi atsakās no savas identitātes un svin Reformāciju. Vēlreiz uzsveru – mēs nesvinam, bet pieminam patiesības gaismā, un caur Kristus gribas prizmu skatāmies uz notikušo. Kristus teica, lai netiesājam, jo tad arī mēs netiksim tiesāti, lai nemetam pirmo akmeni. Mēs neatsakāmies no identitātes, nesaucam slikto par labu, bet cenšamies atrast labo tajā, kas ir bijis sāpīgs.
LRKB IC
