Kad sākas mūžīgā dzīve?

Ja skolā tiek stāstīts par cilvēka fizioloģisko radīšanu, tajā pašā laikā neinformējot par to, ka Dievs rada cilvēka dvēseli tā ieņemšanas brīdī, kā māca tradīcija no sv. Akvīnas Toma līdz pat pāvestam Pāvila VI darbā Humanae Vitae, tad tiek aizmirsts kaut kas tik ļoti svarīgs kā cilvēciskās būtnes pilnīgā identitāte.
Es jautāju: kad sākas mūžīgā dzīve? Jūs atbildēsiet: ieņemšanas brīdī.

Jā. Mēs ticam, ka Dievs rada saprātīgu dvēseli ieņemšanas brīdī, un no šī brīža sākas dvēseles un miesas vienotība, kas veido cilvēcisku būtni. Dvēsele ir mūžīga. Tā nekad nemirst. Mēs ticam miesas, kurā mājo Tēva, Dēla un Svētā Gara mīlestība, augšāmcelšanai.

Kad mēs runājam par auglību, mēs runājam par laulību, kas ir atvērta dzīvībai. Laulības identitāti veido mīlestība, kas tiek izdzīvota vienotībā – nesaraujamībā, un atvērtībā uz dzīvību, kas ir auglība. Ir cilvēki, kas domā un rīkojas pretēji – ir aizvērti dzīvībai.

Kontraceptīvā mentalitāte ir meli, kas tiek izplatīti kopš 1968. gada seksuālās revolūcijas un kas sakropļo pirmslaulības šķīstību un laulības svētumu, ko ebreju valodā apzīmē ar “kiddush”.

Ir dažādi kontraceptīvie veidi. Viens no tiem ir “nākamā rīta tablete” jeb avārijas kontracepcija. Tas ir kontraceptīvs līdzeklis, kura mērķis ir neļaut spermatozoīdam apaugļot olšūnu, bet , ja apaugļošanās tomēr notikusi, tad traucēt mazuļa ieligzdošanos dzemdē. Šajā otrajā gadījumā šis līdzeklis vairs nav kontraceptīvs, bet gan abortīvs, jo būtībā tiek izdarīts ļoti agrīns aborts.

Pāvests Francisks ir teicis: “Cilvēka dzīve ir svēta un neaizskarama. Visi civillikumi ir balstīti uz pirmajām pamattiesībām – tiesībām uz dzīvību”.[1]

Pasaules Veselības organizācija cenšas pārliecināt, ka apaugļotas olšūnas ieligzdošanās jeb implantācija dzemdē ir uzskatāma par dzīvības sākumu.

Bet Peru bīskapi, kā arī šīs valsts konstitūcija, apstiprina, ka dzīvība sākas no ieņemšanas brīža. Ideoloģiskā terminoloģija ņem vērā tikai grūtniecības sākumu pēc implantācijas[2]. Tā nav kļūda leksikā, bet gan fizioloģiska problēma, kas raksturo tā saucamo “seksuālās un reproduktīvās veselības” mentalitāti.

Kad Elizabete sešus mēnešus bija gaidībās ar Jāni, viņš priecīgi salēcās Marijas priekšā, kura tikai dažas dienas zem sirds nesa Jēzu. Elizabete teica “bērns”, nevis “auglis” vai “embrijs”. Nē, viņa teica “bērniņš manās miesās ar līksmību sāka lēkt”[3].

Ginekologs Gints Lapiņš ir teicis: “Es un mana sieva nolēmām abortus neveikt. Savus pacientus mēs sūtījām pie kolēģiem, kas ar laiku to ievēroja un arī atteicās veikt abortus. Aborts ir liels noziegums. Kā gan kāds var teikt, ka embrijam, kurš kustina rokas un kājas, nav gara un dvēseles?”

Ļaunākais, ka avārijas kontracepcija tiek uzskatīta kā droša seksa kultūras sastāvdaļa, kas ir maldinoši. Jaunas sievietes saka: “Es rūpējos, lai nepalieku stāvoklī seksa laikā.” Nē, sekss ārpus laulības nav labs, jo Dievs nevēlas mūsu nāvi, viņš vēlas, lai mēs būtu dzīvi. Ja mēs dzīvojam netikumīgi, mēs mirstam. ES ESMU TAS KUNGS, TAVS DIEVS, KAS TEVI IZVEDIS NO ĒĢIPTES ZEMES, NO VERGU NAMA[4].

Baznīca vienmēr sludina patiesību, bet kas ir patiesība? Patiesība ir Kristus. Kristus, kurš nomira pie krusta, lai visi grēcinieki iemantotu mūžīgo dzīvi. Lai ticības spēkā mūs augšāmceltu no mirušajiem kopā ar viņu.

Tātad Baznīca nav tikai nevalstiska organizācija, kas iestājas par dzīvību. Jā, ir nepieciešams iestāties par dzīvību. Bet Baznīca nepastāv, lai darītu zināmus aizliegumus un brīdinājumus par seksualitātes ļaunprātīgu izmantošanu gan laulībā, gan ārpus tās. Tā ir patiesība, bet ne visa. Baznīcā ir piedošana. Grēksūdzes sakramentā mēs sastopam dzīvo un augšāmcelto Kristu, kas mūs mīl mūsu grēkos. Baznīca sludina, ka Dievs mīl grēciniekus, ka Jēzus sirds ir atvērta gan tev, gan man. Baznīcā mēs svinam grēku piedošanu, bet velnam nepatīk, ka Baznīca to sludina.

Huans Ignacio Ečegarē, “Neokatehumenālā Ceļa” misijas “Ad gentes” kapelāns