Mācies no vakardienas, dzīvo šodien un ceri uz rītdienu. (Autors anonīms)
18. novembris ir ļoti nozīmīga diena mūsu tautai. Par to nākas domāt it īpaši tagad, kad atzīmējam Latvijas Republikas proklamēšanas 100. gadadienu. Mīlēt savu dzimteni nozīmē tai kalpot – no vienas puses sekmēt valsts un sabiedrības kopējo labumu, bet no otras – vajadzības gadījumā to dažādos veidos aizstāvēt. Kalpošana tēvzemei ir gan pateicības, gan mūsu mīlestības pret to apliecinājums. Īsos vārdos to precīzi formulēja izcilais poļu rakstnieks un filozofs Cipriāns Kamils Norvids: „Tēvzeme ir mūsu visu kopīgs pienākums.”
Pirmkārt, ikvienam pilsonim ir pienākums rūpēties par savas personības attīstīšanu, – par fizisko veselību un par psihisko, intelektuālo, morālo, garīgo un reliģisko briedumu. Tieši mīlestībai pret tēvzemi jābūt par dzinējspēku ikvienam uzņemties atbildību par savu personīgo attīstīšanu un sevis audzināšanu, lai saglabātu iekšējo brīvību. Tikai iekšēji brīvi cilvēki, kuri dzīvo saskaņā ar sirdsapziņu, var sekmēt savas valsts labklājību. Tikai brīvi cilvēki var izaudzināt brīvus cilvēkus. Savukārt tie, kas ir dvēselē vergi, spēj izaudzināt vienīgi vergus. Cik nabadzīga ir valsts, kurā daudzi pilsoņi ir nonākuši alkohola, narkotiku, azarta, seksa verdzībā un nav spējīgi pieņemt atbildīgus lēmumus! Tas, kurš koncentrējas tikai uz sevi, uz savām vajadzībām un kārībām, nav spējīgs mīlēt un dāvāt sevi otram, jo egoisms ir mīlestības noliegšana.
Otrkārt, pilsonim ir pienākums rūpēties par savu ģimeni – ģimeni, kurā mēs augam, kurā attīstamies un kuras dibināšanai jaunā paaudze vēl tiek gatavota. Rūpes par stabilas ģimenes izveidošanu un par gudru bērnu audzināšanu ir viens no svarīgākajiem patriotisma aspektiem, jo mīlestība pret dzimteni sākas un attīstās ģimenē – tēva mājās. Stipra, stabila, mīloša un ticīga ģimene ir stipras valsts drošākais pamats. Vecāku pienākums ir gādāt par savu bērnu fiziskajām un garīgajām vajadzībām – par audzināšanu ticībā un mīlestībā, lūgšanā un tikumos.
Treškārt, rūpes par tautas vēstures mantojumu. Mums jāglabā savas tautas piemiņa, jo tauta, kas zaudē atmiņu par savu pagātni, zaudē arī dzīvību. Jānis Pāvils II bieži atgādināja: „Tauta bez vēstures, bez pagātnes, drīz vien kļūst par tautu bez savas zemes, bez savām mājām, bez nākotnes. Tauta, kura neciena savu pagātni, būtībā ir nožēlojama.”
Ceturtkārt, rūpes par kristīgās ticības mantojumu. Mēs šodien dzīvojam laikā, kurā padziļinās garīgs tukšums, vientulība, depresija un nevēlēšanās dzīvot. Problēma ir cilvēka pašpietiekamībā, jo viņš pats sevi ir nolicis Dieva vietā. Mūsdienu sekularizētajā pasaulē daudzi ir pazaudējuši saikni ar Dievu, kas ir tik būtiska ikvienam, jo tur, kur pazūd Dievs, pazūd arī cilvēka cieņa un vērtība. Ja transcendentālā dimensija tiek atmesta, tad sabiedrība neizbēgami kļūst arvien garīgi nabadzīgāka. Tādēļ nepadosimies kārdinājumam, ka cilvēks var īstenot sevi arī bez Dieva.
Baznīca dāvāja Latvijai Kristu un Evaņģēliju un tas ir pamats, uz kura mēs varam balstīt savu dzīvi. Šajā sakarā pāvests Francisks saka zīmīgus vārdus: „Ticību nedrīkst ieslēgt vēstures arhīvos, jo tad tā zaudētu savu spēku un skaistumu. Ticība nepieder tikai pagātnei. Tā rodas aizvien no jauna, pateicoties dzīvajai saskarsmei ar Jēzu un Viņa žēlsirdības pieredzei, kas izgaismo visas mūsu dzīves situācijas. Mēs esam aicināti katru dienu no jauna satikties ar Kungu.” (Gjumri, Armēnijā, 25.06.2016.)
Piektkārt, līdzatbildība un darbošanās sabiedrības labā. Ikvienam pilsonim ir pienākums lojāli sadarboties ar valsts iestādēm un ar patiesību, tiesiskumu, brīvību un solidaritāti sekmēt kopējo labumu. Šī sadarbība ietver mīlestību pret tēvzemi un kalpošanu tai, tiesības un pienākumu piedalīties vēlēšanās, maksāt nodokļus, aizstāvēt savu valsti, kā arī tiesības izteikt konstruktīvu kritiku. Saskaņā ar Kristus mācību valsts ir paredzēta cilvēkam, nevis cilvēks – valstij (sal. Mk 2, 27).
Pateiksimies Dievam par neatkarības, brīvības un ticības dāvanu un lūgsim Viņu par mūsu tautas un tēvzemes labāku nākotni. Un neaizmirsīsim, ka nākotne iesākas nevis rīt, bet šodien.
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
