Novembrī Rīgas Augstāko reliģijas zinātņu institūts sadarbībā ar Baskāju karmelītu laju ordeni un Karmela Ekleziālo kustību organizēja konferenci “Svētā Jāņa no Krusta mācības psiholoģiskie aspekti”, kurā uzstājās profesore Dr. psych. Veronika Azofeifa Espinosa no Kostarikas. Konference aizritēja intensīva dialoga un diskusiju garā.
Kā norādīja profesore, ikvienā no mums mīt noslieces un vēlēšanās, ko sv. Jānis no Krusta sauc par “apetītēm” pēc tām redzamajām lietām, kas dvēselei uzliek nastu. Tāpēc Dievs darbojas, lai mūs šķīstītu, “tumšā naktī” iztukšotu dvēseli un vestu pretī apetītes, pat vēlmju pret šīm lietām trūkumam, un atgrieztu dvēseli vienīgi pie sevis pašas.
“Tumšās nakts” pirmajā posmā svētajam tiek ieteikts sadedzināt zivs sirdi, kā to izdarīja Tobija pirms apprecēja Sāru: smarža izplatīsies un, kad dēmons to saodīs, tas bēgs un nekad vairs viņam netuvosies (Tob 6, 17).
Šo stāvokli, kas nav ne kviētisms, ne melanholija, bet dvēseles “tumšās nakts” pasīva šķīstīšana, Jānis no Krusta apraksta grāmatā “Kāpšana Karmela kalnā”.
Profesore Azofeifa īpaši pievērsās Havjera Alvaresa darbam “Misticisms un depresija”, kurā autors cenšas atklāt sv. Jāņa no Krusta depresīvās tendences. Tomēr profesore noraidīja šādu diagnozi. Salīdzinot šķīstīšanas un depresijas pazīmes, viņa norādīja uz svarīgiem aspektiem: depresija nozīmē nevēlēšanos dzīvot, tikmēr šķīstīšanas laikā cilvēks sevi ieliek Dieva rokās, lai Viņš varētu darboties cilvēka labā. Depresija nozīmē skumjas un bezcerību, kamēr šķīstīšanas laikā saglabājas priecīga cerība pat sāpīgās situācijās. Depresija var novest līdz pašnāvībai, bet šķīstīšana nezaudē cerību.
Kā gan var pateikt, ka sv. Jānim no Krusta bija kādas endogēnās depresijas forma bez ģenētiskiem pierādījumiem? Kurš gan ir intervējis viņa vecākus, lai būtu drošs, ka depresija ir bijusi ģenētiski mantota un ar periodiskiem uzliesmojumiem?
Kāds no auditorijas minēja, ka depresija, iespējams, ir ģimenes nabadzības, agra vecāku zaudējuma un citu ciešanu, ko Jānis no Krusta piedzīvoja bērnībā un pusaudža gados, rezultāts.
Tieši pretēji, šajos skarbajos ģimenes apstākļos sv. Jānis no Krusta neizrādīja depresiju, noslēgšanos vai kurnēšanu. Sv. Jānis, lai palīdzētu ģimenei, kopš bērnības praktizēja pazemību, strādājot vienkāršus darbus kā kalps, māceklis, slimnieku kopējs u.c.
Grāmatā “Tumšā nakts” (2. grām. 9, 1-3; 1. grām. 12, 2) mēs atrodam citas pazīmes, kas atšķir šķīstīšanu no depresijas un melanholijas. Dievs mūs “pazemo” caur “tumšo nakti”, līdz mēs esam iztukšoti no visa, kas apslēpts, līdz mēs sevi attīrām no visām dabiskajām apsēstībām un atklājam mūsu dvēselēm gaismu, lai tās varētu sajust visu lietu dievišķo garšu.
Pēc šīs biedējošās un vētrainās kontemplācijas nakts, kas ir tumša un briesmīga šķīstīšana, dvēsele kļūst stiprāka un laimīgāka. Dvēsele saņem “tumšās nakts” šķīstīšanās augļus ne jau pateicoties saviem centieniem, bet tāpēc, ka tā ir pieaugusi ticībā.
Kā norādīja profesore Azofeifa, mēs jau esam sevi no daudz kā šķīstījuši – no visa, kas ir bijis mūsu rokās, domās, emocijās, ieradumos, uzskatos, bērnības pārdzīvojumos. Tas viss ir mūs padarījis mazliet tukšākus. Kamēr mēs esam uzskatījuši, ka Dievs mūs ir pametis, Dievs nekad nav bijis promesošs, Viņš ar teoloģiskiem tikumiem ir šķīstījis dvēseli. Kad mēs atstājam “tumšo nakti”, pateicoties vēlmei mīlēt, mēs esam attīrīti, atbrīvoti. Mūsu terapija ir Dieva mīlestība (“Tumšā nakts” 1. grām. 12, 4). Mēs apzināmies, ka esam Dieva mīlēti, un mēs atstājam “tumšo nakti” ar lielākām zināšanām par sevi un savu nabadzību. Tikmēr cilvēki, kurus ir pārņēmusi melanholija, piedzīvo rūgtumu un sajūtu, ka viņi ir ieslodzīti un šo stāvokli nav iespējams mainīt.
Dieva mīlestības Labā Vēsts atklāj, ka Dievs mūs ir iecerējis, radījis un izglābis mūžīgai dzīvei. Tāpēc pāvesta Franciska apustuliskā vēstule Žēlsirdības gada noslēgumā var palīdzēt labāk saprast šīs diskusijas aktualitāti.
Žēlsirdības piedzīvošana rada prieku. Lai bēdas un rūpes to neaizēno; prieks ir dziļi iesakņojies mūsu sirdīs un palīdz mums ar mierīgu sirdi pieņemt ikdienas dzīvi. Kultūrā, kurā bieži dominē tehnoloģijas, palielinās skumju un vientulības formas, kurās iekrīt neskaitāmi cilvēki. Patiesībā, rodas sajūta, ka nākotne ir nedroša un stabilitāte kavējas. Šādā situācijā bieži vien rodas melanholija, skumjas un garlaicība, kas lēnām var pārvērsties izmisumā.
Tāpēc ir nepieciešami cerības un patiesa prieka liecinieki, lai iznīcinātu himeras, kas sola vieglu laimi un mākslīgas paradīzes. Daudzu cilvēku dziļo tukšumu var aizpildīt ar cerību, kuru mēs nesam savās sirdīs, un prieku, kas no tām plūst. Tāpēc svarīgi atpazīt prieku, kas atklājas mūsu sirdīs, kuras skārusi žēlsirdība. Darīsim par saviem apustuļu vārdus: “Priecājieties vienmēr Kungā.” (Filip 4, 4; sal. 1 Tes 5, 16)[1]
Huans Ignacio Ečegarē, “Neokatehumenālā Ceļa” misijas “Ad gentes” kapelāns
[1] Pāvests Francisks, Misericordia et misera, 2016. gada 20. novembris.
