Vai mācība par “tumšo nakti” var iepriecināt, palīdzēt, parādīt ceļu uz gaismu? Tam, kas atrodas dziļākajā pusnakts tumsā, diezin vai. To zina arī Jānis no Krusta. Tieši tādēļ, ka dziļās nakts pārdzīvojumam nepiederas svinīgi apgalvojumi un pamācības, cilvēks jūtas zaudējis katru cerību. Viņš jūtas debesu un zemes atstāts… Šeit vairs nevar līdzēt pamācīšana, bet tikai pieredze, proti, pretējā pieredze: ka ir vēl Kāds, kas ar mani saista cerības, Kāds, kas pazīst manu dvēseli un arī tagad to saprot…
Vienu no skaistākajāmm siltuma un sirsnības pilnām vēstulēm Jānis no Krusta sūta donjai Huanai no Granādas šādā nakts situācijā.
“Lai Jēzus ir Jūsu dvēselē. Lai pateicība Viņam, ka Viņš man devis Jūs, lai es, kā Jūs sakāt, neaizmirstu nabagos… Tā tik vēl trūktu, ka es Jūs aizmirstu. Kā var aizmirst kādu, kas manā sirdī iegravēts tik dziļi kā Jūs?
Tā kā Jūs atrodaties garīgas nabadzības tumsībā un tukšumā, Jūs iedomājaties, ka esat no visiem un visa pamesta… Tas nav nekāds brīnums. Jums pat šķiet, ka arī Dievs Jūs ir pametis. Patiesībā Jums nekā netrūkst, un Jums nav nekādas vajadzības lūgt padomu. Jums nav, ko teikt, jūs nezināt, ko teikt, un jūs nespējat izdomāt, ko teikt, jo jūsu raizēm nav pamata…
Tas, kas vēlas vienīgi Dievu, nestaigā tumsībā, lai cik nabadzīgs un bez gaismas viņš sevi neiedomātos esam, tas, kas ir atraisījies no katras pašpaļāvības un katras personīgas tieksmes gan attiecībā uz Dieva lietām, gan radītām lietām, tas, kas nevienā lietā neizved savu gribu, tam nav nekā, kas tam liktu pakrist, un tam nav vajadzīgs padoms. Jūs esat uz īstā ceļa. Ejiet to paļāvībā un priecīgi. Kas Jūs esat, lai par sevi baiļotos? Ļaujiet tam tā būt!
Jūs nekad neesat bijusi labākā situācijā, jo Jūs vēl nekad neesat bijusi tik pazemība un paļāvīga. Jūs vēl nekad neesat bijusi par sevi tik zemās domās, ne arī tik ļoti nicinājusi pasaules lietas. Jūs nekad vēl neesat sevi uzskatījusi par tik sliktu. Jūs nekad neesat Dievu uzskatījusi par tik labu. Jūs Viņam nekad vēl neesat kalpojusi tik tīrā un pašaizliedzīgā veidā. Jūs vairs nesekojat, kā darījāt citreiz, savai nepilnīgajai gribai un savām pašas interesēm.
Ko vēl jūs vēlaties?
Kādu dzīvi, kādu rīcības veidu jūs iztēlojaties savai eksistencei šeit, virs zemes? Kā jūs domājat, ko nozīmē kalpot Dievam, ja ne izvairīties no ļauna, ievērot baušļus, strādāt Viņa interešu labā? Ja tas ir, kam Jums citas zināšanas, cita gaisma, jutekliskas tieksmes, kas parasti slēpj sevī dažādas lamatas un briesmas dvēselēm, kas ļauj savām zināšanām un savām tieksmēm maldināt un iekārdināt sevi, un savām spējām ļauj sevi novest no ceļa. Tā ir liela žēlastība, ko Dievs mums dāvā, kad Viņš mūsu spējas pakļauj tumsai, kad Viņš iegremdē mūsu dvēseli nabadzībā un postā, tādējādi neļaujot tai maldīties. Kopš tā vairs nemaldās, ko gan vēl meklēt? Atliek tikai iet Dieva likuma un Baznīcas bruģēto ceļu, dzīvot ticībā, kas ir tumsas pilna un patiesa, droša cerībā un pilnīgā mīlestībā, cerot uz mūsu labumiem citā dzīvē, iet šeit, virs šīs zemes, kā svētceļniekiem, kā nabagiem, kā trimdiniekiem, kā bāreņiem – sausumā, bez skaidri saskatāma ceļa, kā tādiem, kam liegts pilnīgi viss, bet cerot uz visu nākamajā dzīvē.
Priecājieties, uzticieties Dievam, kas Jums ir devis pierādījumus savai lielajai mīlestībai, kāda Viņam pret Jums ir, un kam Jums sevi jāuztic. Pretējā gadījumā nebūs nekāds brīnums, ja Viņš uz Jums sadusmosies, redzot Jūs nododamies bērnišķībām, kad Viņš grib Jūs vest pa ceļu, kas Jums ir vislabākais, un dot Jums drošību. Nevēlieties neko citu, kā vien iet pa šo ceļu, pa kuru Dievs jūs vada un dara vienkāršu Jūsu dvēseli. Jūsu ceļš ir labs. Ejiet pie Komūnijas kā parasti, izsūdziet grēkus, kad Jums ir kas noteikts sakāms. Kas attiecas uz vadību, Jums nekas nav jādara. Kad ir nepieciešams, rakstiet man. Dariet to drīz un bieži…”
Reinhards Kērners OCD, Brīvība, kas nāk no iekšienes, Izdevniecība Vārds, 2001.
